Harijs Gailītis
Harijs Gailītis (1941. gada 11. augustā Ostlandes reihskomisariātā/ Latvijā – 2024. gada 17. februārī Rīgā, Latvijas Republikā) – žurnālists, teātra kritiķis, literatūrkritiķis, tulkotājs, Latvijas Rakstnieku savienības un Latvijas
Teātra darbinieku savienības biedrs.
Harijs Gailītis ir dzimis jauktā latviešu-poļu ģimenē. Māte pēc tautības bija poliete, tēvs – latvietis, tēlnieks Aleksandrs Gailītis, kurš mācījies mākslinieka Romana Sutas un tēlnieka Teodora Zaļkalna studijās.
Visa Harija Gailīša dzīve bija kā sava veida varoņdarbs, jo viņš bija invalīds
kopš dzimšanas. Vai nu pie tā bija vainojama bērnu cerebrālā trieka, vai nu dzemdību trauma.
Pēdējo gadu
laikā, nonākot slimnīcās, viņš cerējis, ka mūsdienu medicīnas speciālisti un tehnoloģijas sniegs atbildi uz šo jautājumu, taču nesniedza...
Vecāki izaudzinājuši
dēlu tā, ka viņš nejutās invalīds. Viņš
dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi: sakopa savu istabu,
kāpa kokos
kopā ar kaimiņu zēniem, mācījās parastā vidusskolā. Tikai Maskavas Valsts universitātē (MVU) viņu neuzņēma – teica,
ka viņš nespēs pierakstīt lekcijas.
Taču Gariks (kā viņu sauca tuvinieki) par to pārāk nesatraucās un iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Krievu filoloģijas fakultātē. Viņš veiksmīgi tika galā, gan pierakstot lekcijas, gan izturot mācību slodzi. H. Gailītis bijis puškinista – krievu dzejnieka Aleksandra Puškina dzīves un daiļrades pētnieka – Ļeva Sidjakova pulciņa biedrs, kurā ietilpuši arī viņa kursa biedri – nākamībā pazīstamie literatūrzinātnieki: Romāns Timenčiks (Izraēlas Universitātes krievu dzejnieces Annas Ahmatovas daiļrades pētnieks), Lāzars Fleišmans (Stenfordas Universitātes krievu dzejnieka un rakstnieka Borisa Pasternaka daiļrades pētnieks), Boriss Ravdins (Latvijas kultūras vēsturnieks).
1966. gadā Harijs Gailītis absolvējis LVU Filoloģijas fakultāti, strādājis par bibliogrāfu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Līdztekus tam viņš tulkojis latviešu klasiķu daiļdarbus krievu valodā, rakstījis recenzijas par latviešu teātra izrādēm laikrakstam “Padomju Jaunatne” (kriev.: «Советская молодёжь»), tādējādi iepazīstinot krievu lasītājus ar latviešu kultūru.
Kā kritiķis viņš bija nesaudzīgs. Ja kāda teātra izrāde bija vāji iestudēta, tad arī recenzijas kritika bija graujoša. Un te nebija no svara nedz personiskā pazīšanās ar režisoru, nedz draudzīgas attiecības ar aktieriem, nedz arī tas, ka teātrī viņu ielaida ar kontramarkām (kontramarka ir talons, kas dod tiesības bez maksas noskatīties izrādi teātrī vai cirkā – tulkot.piez.). Latviešu teātra darbinieki pret kritiku izturējušies normāli, bet Rīgas Krievu teātris pēc kārtējās kritikas porcijas atņēmis Garikam kontramarkas.
Kad mana tante, esejiste Irina Kārkliņa (Karklina-Gofta; 1944-2016) apprecējās ar Gariku, pirmais, ko viņa man teica: nekādas žēlsirdības un iecietības, izturieties pret viņu, kā pret parastu veselu cilvēku. Un man, kā radiniecei ienākot Harija Gailīša ģimenē, pavērās durvis uz pavisam citu pasauli.
Pirmām kārtām, viņa ģimene nedzīvoja tā, kā tolaik dzīvojām mēs -
komunālajā dzīvoklī, bet gan mājā Mežaparkā. Starp citu, tieši Mežaparkā
tēvocis Gariks iemācījis mani braukt ar velosipēdu un spēlēt badmintonu!
Atceros, kā viņš pirmo reizi palika nakšņot pie
mums vasarnīcā Mellužos un brokastu laikā izgāja, tērpies kreklā, kardiganā un
zīda kakla lakatā! Arī mūsu ģimenē nebija pieņemts doties brokastīs halātos, taču
kakla lakatiņš mūs pārsteidza!
Draugi viņu dēvējuši par “grāfu” – par aristokrātismu un muižnieciskām manierēm. Viņam patika dzīvot plaši. Atceros, ka saņemot honorāru par darbu pie rakstnieka Žaņa Grīvas (1910-1982) kopoto rakstu sagatavošanas, viņš kopā ar tanti visu vasaru brauca uz vasarnīcu ar taksometru.
Viņš apgrozījās radošās inteliģences aprindās, uzturot ciešus kontaktus ar dzejniekiem, rakstniekiem, režisoriem, žurnālistiem un zinātniekiem. Es ne vārda nesapratu, par ko viņi strīdējās, bet šī atmosfēra reibināja galvu. Tolaik “galvai” bija 13 gadu. Tāpat ikgadējā atpūta Dubultu Rakstnieku jaunrades namā, kur pulcējās Pēterburgas un Maskavas radošā inteliģence. Par ko citu tad izaugot es varētu kļūt, ja ne par filoloģi un žurnālisti?! Iestājos tajā pašā LVU Filoloģijas fakultātē, kuru bija absolvējuši tēvocis un tante.
Pirmos manus rakstus, protams, palīdzēja rakstīt tēvocis Gariks. Viņš lamājās, smējās, kliedza: “Kur ir intriga?” Es dusmojos: “Kāda intriga var būt rakstā par pionieru nometni?!”
Nebūdams etniskais krievs, Harijs Gailītis uzskatīja sevi par krievu
inteliģentu. Viņš bija liels grāmatu mīlis, taču jaunās sāka lasīt un atmeta,
atgriežoties pie klasikas. Svētdienās mēs ar viņu spēlējām šahu.
Pēdējos savas dzīves gadus tēvocis Gariks pavadījis, neizejot no mājām, un kopš
vasaras, pēc pārciestā insulta, bija piekalts pie gultas. Skaidru prātu viņš
saglabāja līdz pat savas dzīves pēdējām dienām. Viņš aizgāja no dzīves, būdams
tuvinieku lokā un brīnišķīgu sociālo darbinieku aprūpēts, kas kļuvuši par viņa
ģimenes locekļiem.
Savās atmiņās par tēvoci
Hariju Gailīti dalījās Jūlija Aleksandrova
PAPILDINĀJUMS:
Harijs Gailītis ir dzimis Rīgā nacistiskās okupācijas laikos, 1941. gada 11. augustā. Pēc LVU absolvēšanas viņš strādājis par bibliogrāfu LVU Zinātniskajā bibliotēkā (1966-1972) un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (1974-1997), par tulkotāju laikrakstā “Padomju Latvija” (kriev.: «Советская Латвия»; 1972-1974) un teātra apskatnieku laikrakstā “Biznes & Baltija” (1997-1998).
Harijs Gailītis publicēties sācis jau 1958. gadā. Viņam bija ļoti daudz publikāciju periodiskajos izdevumos gan Latvijā, gan Krievijā. Tulkojis latviešu prozaiķu daiļdarbus. 1988. gadā iznācis Harija Gailīša kritisko rakstu krājums “Bites lidojums, sapnis un pamošanās” («Полет пчелы, сон и пробуждение»). 2013. gadā klajā nākusi viņa atmiņu grāmata “Zēns uz delfīna” («Мальчик на дельфине»).
Harijs Gailītis ir miris 2024. gada 17. februārī Rīgā, apglabāts Raiņa kapos Rīgā.
Grāmatas:
Bites lidojums, sapnis un pamošanās: Kritiskie raksti. - Rīga: Liesma, 1988, kriev.val.
Rakstu krājums: par pirmām avīzēm Latvijā, par krievu rakstnieku Leonīda Andrejeva un Ivana Gončarova kontaktiem ar Latviju, par Nikolaja Černiševska un Džeka Londona daiļrades uztveri Latvijā, “Zinātne”.
Sastādījis Pro un kontra: Reģionālās kritikas rakstu krājums. - izd. “Liesma”, 1990, kriev.val.
Krievu valodā tulkotās grāmatas:
Žanis Grīva.“Atspulgi atmiņu spoguļos” (kriev. tulkojums: «Дни далекие, дни близкие»), Atmiņas, 1972, 1985.
Aivars Kļavis. “Белая тропинка над обрывом” (Baltā taka virs kraujas), Stāsti, 1987.
Antons Stankevičs. “Agnessa”, Romāns un garstāsts, 1981.
Antons Stankevičs. “Baltais jātnieks” («Белый всадник»), Garstāsti un stāsti, 1987.
Antons Stankevičs. “Pēdējais no Mellupiem”(«Последний из Меллупов»), Romāns, 1987.
Ēvalds Strods. “Apmulsums” (kriev.tulk.: «Смятение: Записки народного судьи»), Apraksti, 1984.
Informācijas avoti:
