Grigorijs Krasiļņikovs

Grigorijs Krasiļņikovs (1906. g. 11. novembrī Jekaterinoslavā, Krievijas impērijā – 1988. g. Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Politehniskā institūta docents, enerģētikas speciālists.

G. Krasiļņikovs dzimis Jekaterinoslavā (tagad Dņepr, Ukraina) kalpotāju ģimenē. 1912. gadā ģimene pārcēlās uz Harkovu, kur viņš mācījās reālskolā. Mācoties tehnikumā, arī strādāja. 1925. gadā G. Krasiļņikovs iestājās Harkovas elektromehāniskajā institūtā. 1930. gadā, pēc augstskolas beigšanas, tika nosūtīts darbā uz Donbasu, tad uz Urāliem, pēc tam – uz Maskavu.

1944. gadā G. Krasiļņikovs tika pārcelts darbā uz Rīgu uz jaunveidojumu uzņēmumu „Latvenergo”.

No 1961. gadā G. Krasiļņikovs strādājis Latvijas republikāniskā rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūtā „Latgriproprom”. Strādājot institūtā  viņš kļuva par 5 izgudrojumu autoru, tāpat izstrādāja un ieviesa jaunāko elektrotehnisko aparatūru, ierīces un dažādas elektroiekārtas, piemēram: tele mērīšanas un vadības aparatūru, pērkons aizsardzības aparatūru, strāvu ierobežojošos reaktorus. Lielākā daļa G. Krasiļņikova izgudrojumu tika plaši izmantoti PSRS tautsaimniecībā.

Vienlaikus G. Krasiļņikovs lasīja lekcijas Rīgas Politehniskā institūta Rūpniecības un transporta elektrifikācijas katedrā.

1966. gadā G. Krasiļņikovs ieguva tehnisko zinātņu kandidāta grādu.

No 1973. gada līdz 1985. gadam Grigorijs Krasiļņikovs Rīgas Politehniskā institūtā Elektroenerģētikas fakultātes Rūpniecības un transporta elektrifikācijas katedras docents.

Publicējis 17 zinātniskus un metodiskus darbus.

         Sergejs Čuhins

Informācijas avoti:

RTU arhīvs.

Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā. 5.daļa. – Rīga: RTU izdevniecība, 2017.,  455. lpp.