Boriss Merkulovs

Boriss Merkulovs (1900. g. 31. martā/13. aprīlī Režicā (Rēzeknē), Krievijas impērijā – 1964. g. Rīgā, Latvijas PSR) –  skolotājs, politisks un sabiedrisks darbinieks, žurnālists. 

Boriss Merkulovs ir dzimis Režicā (Rēzeknē). Vecāki: Nadežda un  Timofejs  Merkulovi.  Tēvs bija notārs un nomāja 80 hektāru zemes. Bez Borisa ģimenē bija vēl  četri bērni:  dēli  Porfīrijs un Timofejs un meitas Ņina un Tamāra.

Līdz 1917. gadam Boriss mācījās Režicas (Rēzeknes) vīriešu ģimnāzijā. Tuvojoties frontei, ģimnāziju evakuēja uz Skopinas pilsētu Rjazaņas guberņā. Tur 1918. gadā Boriss ieguva ģimnāzijas izglītību un pēc tam atgriezās mājās. Tanī pašā gadā  cauri vāciešu ieņemtajai Polijas teritorijai viņš brauca uz Kijevu un iestājās Kijevas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.  Taču 1920. gada beigās, šeit nodibinoties boļševiku  varai, viņš atstāja Kijevu un 1921. gada sākumā atgriezās Latvijā. Viņš iestājās Latvijas Universitātē, taču studēja ar pārtraukumiem un galu galā augstskolas diplomu nesaņēma.

Nodarbības universitātē Boriss Merkulovs apvienoja ar skolotāja darbu skolā. 1921. gada beigās viņš strādāja A. Suslova Krievu pamatskolā un vidusskolā Rēzeknē. 1924. gadā viņš strādāja Skolotāju biedrības Rīgas 1. ģimnāzijā. 1924./1925. mācību gadā viņš stradāja E. Lihtarovičas ģimnāzijā un A. Korti privātajā vidusskolā. No 1925. gada līdz 1927. gadam viņš mācīja audzēkņus Krievu privātajā tehnikumā, vienlaikus strādādams arī  Ebreju ģimnāzijā. Kopš 1926. gada viņš strādāja par skolotāju  O.  Ļišinas ģimnāzijā, mācīdams krievu valodu un matemātiku.

1930. gadā B. Merkulovs apmeklēja Krievu skolotāju vasaras kursus. Tanī pašā gadā Izglītības ministrijas Cenzu (Cenzēšanas) komisija atzina, ka B. Merkulovs ir pilntiesīgs krievu valodas skolotājs, kas var strādāt pamatskolā ar krievu mācību valodu. 1933. gadā Cenzu komisija atzina viņu par pilntiesīgu skolotāju (bez augstākās izglītības) vidusskolās.  1935. gadā viņš nokārtoja pārbaudījumu latviešu valodā.  Tanī pašā gadā Cenzu komisija atzina Borisu Merkulovu par pilntiesīgu krievu valodas skolotāju vidusskolās un pamatskolās ar krievu mācību valodu.

Kopš 1934. gada 1. augusta līdz pat  arestam 1940. gada augustā B. Merkulovs strādāja Rīgas pilsētas krievu pamatskolā, kur nodarbības notika vakaros un kuru 1926. gadā bija dibinājusi pilsēta Maskavas priekšpilsētas mazturīgu jauniešu vajadzībām. Vienlaikus viņam bija krievu valodas stundas Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā.

1934. gadā viņš stājās laulībā ar Jevgeņiju Belogrudovu.

Savās atmiņās publicists un pedagogs Heinrihs Grosens raksturojis B. Merkulovu šādi: “Viņš bija enciklopēdists, likās, viņš zināja visu, bet virspusīgi. Viņam bija milzīga bibliotēka, īpaši krievu vēsturē un literatūrā. Viņš daudz lasīja un tikpat daudz spēlēja kārtis (preferansu). Spējīgs, taču laisks, lai cītīgi sēdētu un  studētu kādu vienu izpētes priekšmetu, tādēļ viņš bija mūžīgais students.  B. Merkulovs mācīja krievu valodu vācu ģimnāzijā un, kad tā jau gandrīz in corpore pārcēlās uz Vāciju,  arī viņam bija izteikts priekšlikums braukt uz turieni. B. Merkulovs pēkšņi atteicās to darīt, baidīdamies tādējādi zaudēt krieviskumu un iespēju cīnīties ar boļševikiem, taču viņš vienalga vēlējās, lai vācieši uzvarētu Angliju, kuru viņš arī neieredzēja kā senseno Krievijas un Vācijas ienaidnieku.”

Pēc politiskiem uzskatiem Boriss Merkulovs bijis krievu nacionālists un monarhists.

B. Merkulovs nebija tikai skolotājs vien, viņa aizraušanās bija arī   sabiedriski politiskā darbība, kas galu galā noveda viņu Gulagā. 1924.–1925. gadā viņš bija Krievu tautas darba partijas (ko vadīja P. Koreckis) biedrs. Taču Saeimas vēlēšanās 1925. gadā partija  nespēja iegūt deputāta mandātu un nogāja no politiskās skatuves. Tomēr  viņa īslaicīgo  darbošanos partijā  pamanīja Iekšlietu tautas komisariāta orgānu modrā acs.

Borisu Merkulovu arestēja 1940. gada 9. augustā  “par aizdomām, ka viņš veicis kontrrevolucionāru darbību”. Bez darbošanās partijā viņam vēl inkriminēja dalību Krievu studentu biedrībā (no 1922. gada līdz 1925. gadam), Krievu akadēmiskajā biedrībā, kuru viņš, sev par nelaimi, vadīja 1940. gada sākumā.  B. Merkulovu apsūdzēja arī sadarbībā ar laikrakstu  “Сегодня”. Bija mēģinājums vainot viņu  sakaros ar  Jaunās paaudzes Tautas darba savienību, taču šī apsūdzība tālāk netika virzīta.

Pēc  Īpašās apspriedes 1941. gada 8. marta lēmuma B. Merkulovam piesprieda 8 gadus ieslodzījumu nometnēs, un viņu aizsūtīja uz  Vorkutu. 1943. gadā Komi Autonomās padomju sociālistiskās republikas Augstākā tiesa viņam piesprieda vēl 10 gadus ieslodzījuma. Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma 1953. gada 15. februārī un nosūtīja  nometināšanai Krasnojarskas apgabalā.

B. Merkulova  izmeklēšanas lietā ir  piezīme: “Vervēšana nav mērķtiecīga. Izmeklēšanā bija nevaļsirdīgs.”

“Hruščova atkušņa” laikā B. Merkulovs atgriezās Rīgā,  šeit viņš nomira 1964. gadā un ir apglabāts Ivana kapos.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA,  1632. f., 1. apr.,  14046. l.

LVA,  1986. f., 2. apr., П-6456.

Г. Гроссен.  Жизнь в Риге.  –  Даугава, 1994, №  4,  с.  176–178.