Roberts Vipers
Roberts Vipers (1859. g. 2./14. jūlijā Maskava, Krievijas impērijā – 1954. g. 30. decembrī Maskavā, Krievijas PFSR) – izcils Eiropas jauno laiku vēstures speciālists. No 1924. līdz 1941. gadam LU profesors, lasīja jauno laiku vēstures kursu un vadīja semināru par Latvijas vēsturi.
Roberts Vipers dzimis un izaudzis Maskavā, absolvējis Maskavas Universitāti. Pēc savas izcelsmes ir pārkrievojies vācietis. Pēc Maskavas Universitātes absolvēšanas viņš daudz strādāja Šveices arhīvos, šī darba rezultātā uzrakstīja disertāciju "Baznīca un valsts Ženēvā 16. gadsimtā, kalvinisma laikmetā". Šis darbs izrādījās tik spīdošs, ka tā autoram tūlīt piešķīra doktora zinātnisko grādu. Pēc sekmīgas disertācijas aizstāvēšanas jaunais zinātnieks saņēma norīkojumu uz Novorosijskas (Odesas) Universitāti, bet vēl pēc sešiem gadiem viņam piedāvāja vadīt Maskavas Universitātes Vispārīgās vēstures katedru. 1897. gadā R. Vipers izdeva savu darbu „Sabiedrība, valsts un kultūra Rietumos 15. gadsimtā” ("Общество, государство и культура в XV веке на Западе"), paralēli tam viņš rakstīja humānisma un reformisma vēstures jautājumiem veltītus rakstus. R. Viperu interesēja sabiedriskās domas attīstības gaita 17.–19. gadsimtā. Daudz vērības R. Vipers veltīja krievu tautas vēsturei. Viņš veicis virkni vēsturisko pētījumu par cara Ivana Bargā laikmetu, juku un nemieru laikiem Krievzemē.
Savas zinātniskās karjeras sākumā Robertam Viperam bija pozitīvistiski uzskati. Pakāpeniski viņa uzskatos notika evolūcija no pozitīvisma uz pragmatisma pusi. Jau būdams plaši pazīstams zinātnieks, Roberts Vipers, izmantodams radniecības sakarus, pārcēlās uz Latviju. No 1924. līdz 1941. gadam Roberts Vipers bija LU profesors. Latvijas Universitātē viņš docēja jauno laiku vēstures kursu un vadīja semināru Latvijas vēsturē. Daudzus gadus dzīvojot un strādājot Latvijā, profesors daudz pūļu veltīja Latvijas vēstures pētīšanai. Viņa audzēknis latviešu vēsturnieks M. Stepermanis rakstā, kas veltīts Roberta Vipera 80. gadadienai, atzīmēja, ka profesoram piemita vitāls un aizrautīgs pētnieka gars, kas neļāva viņam samierināties tikai ar lekciju lasīšanu un praktisko nodarbību vadīšanu universitātē; viņš aizrautīgi interesējās par latviešu tautas vēsturi. Jo vairāk Latvijas vēstures dokumentu zinātnieks izpētīja, jo garīgi tuvāka viņam kļuva šī valsts, tai viņš veltīja visu savu pētnieka talantu un prasmi. M. Stepermanis atceras, ka tolaik, kad R. Vipers atbrauca uz Latviju, Latvijas vēstures pētniecība bija it kā sastingumā, tādā tā bija nonākusi vietējo vācu vēsturnieku vienpusīgo konstrukciju dēļ. R. Viperam, kurš tolaik maz zināja Latvijas vēsturi, atlika vien vai nu, uzticoties šo vēsturnieku spriedumiem, pieņemt dominējošo koncepciju, vai arī pašam pētīt dokumentus un pašam veidot savus priekšstatus par latviešu tautas vēsturi. Kā īstam zinātniekam piederas, viņš izvēlējās pēdējo ceļu. Vispirms Roberts Vipers pievērsa uzmanību 17. gadsimta apgaismotājiem un starp viņiem, kā īpašu ievērību pelnošu personību, izcēla mācītāju Eizenu. Daudz vērības zinātnieks veltīja arī Latvijas agrārās vēstures, dzimtbūšanas jautājumiem. Viņš publicēja virkni šīm problēmām veltītu zinātnisko darbu; šo viņa darbu idejas bija pretrunā ar tām noturīgajām koncepcijām, kuras dominēja baltvācu historiogrāfijā, – t.i., ka dzimtbūšana bijusi nepieciešama ekonomiskā progresa attīstībai un tā devusi labumu arī pašiem latviešu zemniekiem.
R. Vipers turpināja ražīgi strādāt arī Eiropas valstu jauno laiku vēstures izpētes jomā. Profesors nodarbojās arī ar jaunu mācību grāmatu rakstīšanu skolām. Tā, piemēram, 1929. gadā klajā nāca viņa mācību grāmata „Krievu vēsture pamatskolā” ("Русская история в основной школе"). Zinātnieks sagatavoja virkni mācību grāmatu arī vispārīgajā vēsturē. Laikraksts „Segodņa” rakstīja par R. Vipera rakstītajām mācību grāmatām: "Izcilā zinātnieka vispārīgās vēstures mācību grāmatas ir pelnīti populāras ne tikai kā lielisks mācību līdzeklis kursa studēšanas laikā, bet arī kā grāmatas, kas domātas plašai lasītāju auditorijai. Šajā aspektā šo grāmatu izmantošana sniedz skolniekam ne tikai nepieciešamās mācību priekšmeta zināšanas, bet arī lielā mērā apmierina viņa ziņkāri un tieksmi pēc zināmas mācību priekšmeta detalizācijas."Tai pašā laikā R. Vipers izstrādāja arī vēstures filozofiskās problēmas. Viņš uzrakstīja šādus darbus: „Vēsture un mūsdienas” ("История и современность") (1925. gads), „Inteliģences vēsturiskā loma” ("Историческая роль интеллигенции") (1931. gads), „Jaunas problēmas vēstures filozofijā” ("Новые проблемы в философии истории ") (1936. gads) un citus.
Latvijā zinātnieks dzīvoja un strādāja nepilnus 17 gadus, bet tomēr arī šādā ne visai ilgā laikā viņam izdevās dauz ko paveikt un atstāt ievērojamu ieguldījumu vēstures zinātnē.
Precējies ar Anastasuju (dz. Ahramejevu) (1863-1915). Dēls - Boriss Vipers (1888-1967).
Roberts Vipers miris Maskavā 1954. gada 30. decembrī.
Tatjana Feigmane
Indormācijas avoti:
LVVA , 7427. f., 13. apr., Roberta Vipera personīgā lieta..
Светлана Ковальчук. Московский профессор на кафедре Латвийского университета
Татьяна Фейгмане. Русские в довоенной Латвии
А. Р-ин. Р. Виппер. Русская история с иллюстрациями и картами. - Сегодня, 1929, 20 апреля.
Доклад проф. Р.Ю. Виппера. - Сегодня, 1929, 24 апреля.
Б. Шалфеев. 70-летие проф. Р.Ю. Виппера.
Latviešu vēsturnieku vēltījums Robertam Viperam.- Rīga, 1939.
R. Vipera darbi:
J.G. Eižena reliģiskie uzskati
Ilustrācijas tēmai
