Sergejs Šestovskihs

Sergejs Šestovskihs (1977. g. 27. decembrī Rīgā, Latvijas PSR – 2020. g. 8. oktobrī Jūrmalā, Latvijas Republikā) – vēsturnieks, arhīvists, klasiskais filologs

Sergejs Šestovskihs ir dzimis Rīgā, viņa vecāki pārcēlās uz dzīvi Rīgā no citām Padomju Savienības republikām. Tēvs Sergejs Šestovskihs (1937–2005) bija augstas kvalifikācijas strādnieks Rīgas hidrometeoiekārtu rūpnīcā, viņš bija dzimis Jakutskā, vēlāk viņa vecāki pārcēlās uz Kirgīziju, bet viņa dzimtas pirmsākumi ir Vjatkas guberņā, no kurienes ģimeni izsūtīja uz valsts austrumiem. Tēvs bija mācītāja mazdēls, tādēļ viņam nebija iespēja iegūt augstāko izglītību, taču viņš visu mūžu pašizglītojās, ļoti daudz lasīja, mājās bija daudz grāmatu, žurnālu, albumu par mākslu, gleznu reprodukciju. Ģimene bieži apmeklēja etnogrāfijas un dabas muzeju. Tas viss veidoja dēla garīgās intereses visai dzīvei. Māte Olga Šestovskiha (pirmslaulības uzvārds Grišina, dzimusi 1940. gadā Voroņežas apgabalā, Krievijā) bija beigusi Ļeņingradas Finanšu institūtu, strādāja Latvijas Valsts statistikas pārvaldē. Sergeja vecākā māsa Tatjana Šestovskiha (dzimusi 1970. gadā Rīgā) pašlaik dzīvo Volgogradā, Krievijā.

No 1985. līdz 1996. gadam Sergejs mācījās Rīgas 78. vidusskolā (vēlāk to pārdēvēja par Rīgas 2. tehnisko liceju, tagad tā ir Rīgas Anniņmuižas vidusskola), mācījās ļoti labi, piedalījās bioloģijas un angļu valodas olimpiādēs, ieguva balvas. Pēc vidusskolas mācījās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, taču drīz vien secināja, ka viņu daudz vairāk saista humanitārās zinātnes un pēc pirmā studiju gada viņš aizgāja no augstskolas.

1998.–2003. gadā S. Šestovskihs mācījās M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Vēstures fakultātē, specializējās Dienvid- un rietumslāvu vēstures katedrā, aizstāvēja diplomdarbu par birokrātiskās aristokrātijas lomu (“люди пера”) Osmaņu impērijas Eiropas daļā 15.–18. gadsimtā un ieguva vēstures skolotāja (ar franču valodas zināšanām) kvalifikāciju. 2013. gadā viņš beidza maģistratūru Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļā un aizstāvēja darbu “Senekas biogrāfija agrīnajā itāļu renesansē”. Viņš zināja vairākas svešvalodas.

2004.–2006. gadā S. Šestovskihs mācīja franču valodu Rīgas klasiskajā ģimnāzijā. Kopš 2006. gada strādāja Latvijas Valsts vēstures arhīvā, bija Dokumentu uzskaites un glabāšanas nodaļas galvenais arhīvists. 2009. gadā Latvijas Valsts arhīva ģenerāldirektors Valdis Štāle izteica Sergejam Šestovskiham pateicību par labu darbu un pasniedza piemiņas dāvanu sakarā ar Valsts arhīva sistēmas darbības deviņdesmit gadiem. 2019. gada 30. augustā Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis izteica S. Šestovskiham pateicību par labu darbu un par ieguldījumu nacionālā mantojuma dokumentu saglabāšanā un to pieejamības nodrošinājumā.

S. Šestovskihs nodarbojās ar tulkošanu, fotografēšanu, aizrāvās ar ārvalstu vēstures pētīšanu, lai gan par Latvijas vēstures jautājumiem speciāli neinteresējās. 2009. gadā netālu no Protasovščinas ciema Puhoviču rajonā, Baltkrievijā, atrada Šestovskihu ģimenes  kapliču, tā  bija celta 19. gadsimta sešdesmitajos gados no ķieģeļiem un akmens. Pa tēva līniju viņa priekšteči bija cēlušies no 19. gadsimtā ar krievu cara varas iestāžu pavēli  trimdā izsūtītajiem poļiem.  

S. Šestovskihs bija ļoti vienkāršs un labsirdīgs cilvēks, viņam piemita izsmalcināta humora izjūta. Viņam patika ceļot – atvaļinājumu  regulāri centās pavadīt ārpus Latvijas. Viņu aizrāva arī sports – viņš slēpoja,  brauca ar  divriteni, smaiļoja, skrēja, trenējās ar trenažieri. Viņš nebija precējies.

Sergejs Šestovskihs gāja bojā nelaimes gadījumā Jūrmalā. Visticamāk, ka viņš nomira 2020. gada 5. oktobrī, lai gan oficiālajos dokumentos ierakstīts 8. oktobris. Apglabāts 2020. gada 14. oktobrī Jaunajos Bolderāja kapos.

                                                                                   Tatjana Šestovskiha, Sergejs Coja

Sk. papildinformāciju:

1) Мазур С. Интервью с Сергеем Шестовских. О защите докторской диссертации на Географическом факультете Латвийского университета: Развитие геологических знаний в Древнем Египте в период Древнего царства // Русский мир и Латвия: Мир двойственности. Альманах. Вып. XXXI. Мазур С.А. (ред.). Рига: Seminarium Hortus Humanitatis, 2013. С. 42-45.   

2) Шестовских C. Гуманитарная среда Латвии и ее перспективы // Русский мир и Латвия: Арабажинские курсы. Альманах. Вып. XXXII. Мазур С.А. (ред.). Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2013. С. 215-217.