Vasilijs Savčenko

Vasilijs Savčenko (1923. g. 6. jūnijā Poltavas guberņas Pirjatinas pilsētā, Ukrainas PSR – 2014. g. 3. novembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – kara vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks.

Vasilijs Savčenko piedzima agronoma un skolotājas ģimenē. 1940. gadā beidza skolu un iestājās Saratovas universitātes Vēstures fakultātē. Sākoties Lielajam Tēvijas karam, tika iesaukts armijā, pabeidza/beidza Tomskas artilērijas tehnisko skolu un no 1943. gada augusta sāka dienestu aktīvajā armijā: zenītartilērijā. Lielā Tēvijas kara beigas sagaidīja Rīgā. 1946. gadā demobilizējās un iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures fakultātē. Studijas apvienoja ar darbu tehnikumā. Pēc LVU beigšanas Savčenko norīkoja darbā uz Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures un materiālās kultūras institūtu, kur viņš sākumā strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, bet no 1959. gada – par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku.

Vēsturnieka Ētika Žagara sagatavota Vasilija Savčenko plašāka biogrāfija tika publicēta „Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla» 2013. gada 2. numurā. Ē. Žagars uzsvēra, ka „Vasilijs Savčenko ir viens no Latvijas ZA Vēstures institūta veterāniem, nostrādājis institūtā 41 gadu (1950–1991), bijis institūta zinātniskās padomes un speciālās disertāciju aizstāvēšanas zinātniskās padomes loceklis, ir daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors. Jau XX gadsimta 50. gados V. Savčenko pētīja kara vēstures problēmas, kas kļuva par viņā zinātniskās darbības pamattēmu. Vēsturnieka interešu objekts bija Lielā Tēvijas kara notikumi Latvijā. 1961. gadā tika izdota monogrāfija par latviešu gvardes divīziju, kas piedalījās Lielajā Tēvijas karā.”

1966. gadā LPSR Zinātņu akadēmija laida klajā pētījumu apkopojumu „Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā. 1941–1945”, kur vairākas nodaļas bija uzrakstījis Savčenko. 1970. gadā iznāca šī darba papildus metiens krievu valodā. Šis bija pirmais pētījums Padomju Savienībā, kas atspoguļoja kādas vienas republikas devumu karā. Tam sekoja līdzīgi darbi arī citās PSRS republikās. 1975. gadā Savčenko publicēja apkopojošu pētījumu par latviešu militārajiem formējumiem Sarkanajā Armijā no 1941. līdz 1945. gadam, ko viņš 1977. gadā aizstāvēja kā disertāciju vēstures zinātņu doktora grāda iegūšanai. 1985. gadā tika izdota V. Savčenko grāmata par Liepājas aizstāvēšanu „Liepājas septiņas ugunīgās dienas”. Ē. Žagars rakstā žurnālam „Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” atzīmēja, ka šī grāmata joprojām noder gan Rīgas un Liepājas, gan Sanktpēterburgas vēsturniekiem: „…(Vasilijs Savčenko) gatavo rakstus Maskavas, Rīgas, Kijevas, Minskas enciklopēdijām, kā arī ir sastādījis vairākus zinātnisko rakstu krājumus”.

No 1964. līdz 1989. gadam V. Savčenko vadīja Padomju sabiedrības vēstures nodaļu (sektoru) un daudziem pētniekiem palīdzēja sagatavot disertācijas. Viņš uzstājās ar referātiem zinātniskās konferencēs Rīgā, Viļņā, Tallinā, nolasīja speckursu LVU Vēstures fakultātē.

Vasilijs Savčenko apbalvots ar trim Latvijas Valsts prēmijām (1967.g., 1982.g., 1987.g.), 1983. gadā viņam piešķīra LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu. Savā zinātniskajā darbā viņš prata izmantot kolēģu pieredzi un citu nopietnu vēsturnieku darbus, atteicās no ilustratīvi plakātiskām

darba metodēm un pārgāja uz nopietnām arhīvu materiālu studijām, uz kritisku pieeju vēstures avotiem, to skaitā arī memuāriem un “aculiecinieku” atmiņām.

Vasilijs Savčenko uzrakstījis desmit grāmatas un brošūras:

Vēsturnieks apbalvots ar padomju ordeni „Goda Zīme” (1976).

1960. gadā Vasilijs Savčenko apprecējās ar Serafimu.

Viņu ģimenē piedzima meita Olga (1965-2006). Mazdēls – Igors (dz. 1992. g.).

Vasilijs Savčenko mira 91 gada vecumā Rīgā, 2014. gada 3. novembrī.

Aleksandrs Gurins