Mihails Muratovs

Mihails Muratovs (īstais uzvārds Gornšteins; 1885. g. Kišiņevā, Besarābijas guberņā, Krievijas impērijā – 1944. g. Krievijas PFSR) – Maskavas Mazā teātra aktieris 1910.–1917. gadā, no 1921. līdz 1925. gadam antreprīzes līdzīpašnieks Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Mihails Muratovs (Gornšteins) ir dzimis turīgā ebreju ģimenē Kišiņevā. 1904. gadā beidzis prestižo Sanktpēterburgas pirmo ģimnāziju, šis fakts ļauj pieņemt, ka viņš ticis kristīts. Jau ģimnāzista gados viņš aizrāvās ar teātri. Aktiermeistarības ābeci viņš iepazina Bragina skolā pie Zilā tilta Pēterburgā. 1905. gadā viņš debatēja Pjatigorskas teātrī, šeit jauno aktieri ievēroja Lidija Javorska un piedāvāja viņam kopā ar trupu doties ārzemju turnejā – uz Vīni, Belgradu, Sofiju, Muratovs ar prieku piekrita šim uzaicinājumam. 1906./1907. gada sezonā viņš spēlēja Soboļščikova-Samarina teātrī Kazaņā un Saratovā.

1907. gada beigās M. Muratovs atbrauca uz Rīgu, uz Krievu teātri, kur tolaik par antreprenieri strādāja Konstantīns Ņezlobins. Spriežot pēc publikācijām laikrakstā “Рижский вестник” (Rīgas Ziņotājs), šeit mākslinieks uzstājās ar uzvārdu Muratovs un arī vēlāk vienmēr viņš uzstājās tikai kā Muratovs. Iespējams, ka tas nebija tikai mākslinieka pseidonīms, bet par likumīgu atzīts uzvārds, pagaidām gan nav šo faktu apstiprinošas ziņas.

Paralēli darbam teātrī M. Muratovs mācījās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, pabeidza četrus kursus, bet 1912. gadā saņēma diplomu par Maskavas Universitātes beigšanu.

1909./1910. gada sezonu M. Muratovs vadīja Sanktpēterburgā, kur par lomu Leonīda Andrejeva lugā “Anfisa” izpelnījās kritikas uzmanību. Šajā gadā Aleksandrs Južins izteica Muratovam piedāvājumu pāriet darbā Maskavas Mazā teātra trupā, aktieris tam piekrita un uzstājās šajā teātrī līdz laikam, kad boļševiki pārņēma varu.

Vēl 1919. gadā, būdams Konstantinopolē (Stambulā), M. Muratovs nonāca pie domas, ka būtu nepieciešams nodibināt pastāvīgi darbojošos krievu teātri ārpus dzimtenes. Viņam izdevās izveidot trupu un doties viesizrādēs uz Bulgāriju un serbu, horvātu un slovēņu karalisti. Ir zināms, ka 1920. gadā trupas aktieri sniedza vairākas lieliskas viesizrādes Ļubļinas teātrī. Taču tas tomēr nebija tāds teātra vēriens, par kādu sapņoja M. Muratovs. Finanšu līdzekļu meklējumos viņš ieradās Besarābijā, kur viņš bija dzimis, un šeit viņam izdevās atgūt sava īpašuma daļu. Paveicās arī viņa dzīvesbiedrei aktrisei Jeļenai Marševai (1891–1968) – viņai izdevās atgūt daļu viņai piederošo vērtslietu. Tādējādi viņiem radās kapitāls 10000 dolāru un reāla iespēja īstenot sapni par pastāvīgi darbojošos krievu teātri ārpus Krievijas. Pirmā prātā ienākusī doma bija izveidot teātri Kišiņevā, taču tobrīd tā bija pret krieviem nedraudzīga Rumānijas provinciāla pilsēta. Un tad M. Muratovs pavērsa savu skatienu uz Rīgas pusi, kas bija iemantojusi slavu kā teātri cienoša pilsēta. 1921. gadā M. Muratovs kopā ar krievu aktieru grupu ieradās viņam pazīstamajā pilsētā, sāka aktīvi darboties un īsā laikā prata pārvarēt latviešu sabiedrības aizdomīgumu. Viņam izdevās gūt teātra kritiķes Boženas Vitvickas un pazīstamā teātra cienītāja Leonīda Ostrouhova būtisku palīdzību. Izdevās nodrošināties arī ar tābrīža Ministru kabineta vadītāja Zigfrīda Annas Meierovica atbalstu. Uzzinājis par gaidāmo teātra atvēršanu, uz Rīgu no Petrogradas steidzami atbrauca Aleksandrs Grišins, kurš bija pazīstams kā labs administrators. Kopīgiem spēkiem viņiem īsā laikā izdevās saliedēt trupu un sarunāt telpu īrēšanu Rīgas Latviešu biedrības namā.

Lūk, kā Henrihs Grosens atceras Muratova un Grišina ierašanos Rīgā: “Atceros, kā pie mums “Rīgas Kurjera” redakcijā ienāca divi kungi: viens maza auguma, apaļīgs, ar pensneju uz spicā deguna, otrs slaids, gara auguma, plecīgs brunets – abi lieliski ģērbušies. Abi bija ieradušies pie teātra nodaļas vadītājas Boženes Vitvickas. Viņa iepazīstināja Zaborovski un mani ar šiem kungiem: mazais apaļīgais bija Aleksandrs Grišins, bet augumā garais un plecīgais bija Mihails Muratovs – pirmais pēc profesijas bija antreprenieris, bet otrais bija aktieris un antreprenieris no Kišiņevas. Kad redakcijā uzzināja, ka viņi organizē Rīgā krievu teātri, kolēģi atdzīvojās.”

1921. gada 27. septembrī Krievu teātris Rīgā atjaunoja savu darbu, iepriecinot skatītājus ar Aleksandra Gribojedova komēdijas “Gudra cilvēka nelaime” pirmizrādi. No 1921. līdz 1925. gadam teātris darbojās kā M. Muratova un A. Grišina privātā antreprīze. M. Muratovs Rīgā uzstājās arī kā aktieris un režisors. Taču jau no paša sākuma attiecības starp antreprenieriem neveidojās stabilas. 1925. gadā, kad krievu teātris nonāca smagā ekonomiskā stāvoklī, M. Muratovs atstāja savu antreprīzi un aizbrauca no Latvijas. Taču sakarus ar Latviju viņš saglabāja, un rīdzinieki-teātra cienītāji atcerējās viņu ar sirsnīgiem vārdiem.

1926. gadā M. Muratovs neveiksmīgi mēģināja debitēt uz Ebreju teātra skatuves Parīzē. Tanī pašā gadā viņš kļuva par Krievu teātra Tallinā māksliniecisko vadītāju. Starpkaru laikā Rīgā pazīstamais publicists Pjotrs Piļskis, lūk, kā raksturoja M. Muratova darbību Igaunijā: “… pieredzējis organizētājs un labs aktieris. Režisora darbībā viņam pietrūkst oriģinalitātes, atjautības, izdomas. Viņš nav drosmīgs.” Taču vēl pirms šī raksta publicēšanas laikrakstu sasniedza ziņa, ka M. Muratovs un viņa dzīvesbiedre Tallinā atbrīvoti no darba teātrī, kurā viņi bija nostrādājuši tikai dažus mēnešus.

1927. gadā abi laulātie sniedza viesizrādes Kišiņevā un guva panākumus. 1929. gadā ar Muratoviem tika noslēgts līgums ar Ļvovas pilsētas teātru direkciju par triju lugu iestudēšanu. Taču abi laulātie auklēja cerību par pastāvīga krievu teātra izveidošanu. 1930. gadā bija vēl viens neveiksmīgs mēģinājums dibināt Krievu teātri Varšavā. Acīmredzot vīlies cerībā izveidot krievu teātri, M. Muratovs iemācījās rumāņu valodu un viņu uzaicināja būt par režisoru labākajā Buharestes teātrī “Regina Marija”, lai iestudētu M. Gorkija lugu “Dibenā”. Rumāņu prese sveica M. Muratova parādīšanos uz skatuves Buharestē, atzīstot viņu par talantīgu un kulturālu režisoru. Lūk, kā šie panākumi bija aprakstīti laikrakstā “Сегодня” 1940. gada 20. februārī: “Lugas “Dibenā” iestudēšana teātrī īstenībā bija M. Muratova “kaujas kristības” rumāņu teātrī. Zikas Aleksandresku izvēle izrādījās ļoti veiksmīga. [..] Iestudējuma “Dibenā” vērtējumā visa rumāņu teātra kritika bija vienisprātis, atzīstot, ka rumāņu teātrī nav veiksmīgāka un mākslinieciskāka uzveduma.”

Pēc teātra zinātnieces Jeļenas Vahruševas rakstītā grāmatā “Дорога исканий” (Meklējumu ceļš) (izdota Rīgā 1958. gadā, skat.: 75.–76. lpp.) uzzinām, ka Mihails Muratovs ar dzīvesbiedri un dēlu Otrā pasaules kara laikā bija PSRS teritorijā (visticamāk, ka ģimene bija deportēta), ir zināms tikai tas, ka dēls gājis bojā, cīnoties frontē, bet Jeļena Marševa pēc vīra nāves ir turpinājusi uzstāties uz teātra skatuves Ivanovā un citās pilsētās.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Театр и музыка. – Рижский вестник, № 217, 22-09-1908;

М.Я. Муратов. – Вечернее время № 327, 20-04-1925;

«Еврейское зеркало» в Париже. – Сегодня, № 9, 13-01-1926;

В Ревеле создан Русский театр. – Слово, № 308, 24-10-1926;

Пётр Пильский. Русский театр в Эстонии. – Сегодня, № 25, 02-02-1927;

М.Я. Муратов и Е.А. Маршева в Кишинёве. – Сегодня, № 126, 09-06-1927;

Михаил Муратов. Кем и как был создан Театр Русской Драмы в Риге. – Слово, № 922, 19-07-1928; № 923, 20-07-1928, № 924, 21-07-1928; № 925, 22-07-1928;

М.Я. Муратов во Львове. – Сегодня, № 253, 12-09-1929;

Театр и искусство. Русский театр в Варшаве. – Сегодня, № 76, 17-03-1930;

Владимир Благов. Юбилей М.Я. Муратова. – Сегодня, № 119, 30-04-1934;