Ādolfs Šapiro
Ādolfs Šapiro (1939. gada 4. jūlijā Harkivā, Ukrainas PSR) – pazīstamais Latvijas un Krievijas teātra režisors un pedagogs, no 1964. līdz 1992. gadam Rīgas Jaunatnes teātra galvenais režisors.
Ādolfs Šapiro ir dzimis 1939. gada 4. jūlijā Harkivā ebreju ģimenē. 1962. gadā Ādolfs Šapiro absolvējis Harkivas Teātra institūta Režijas fakultāti.
Kādu laiku jaunais režisors strādājis paša dibinātā teātrī-studijā Harkivā, apgūdams teātra režijas mākslas pieredzi. Kā režisors viņš debitējis, iestudējot Mihaila Šatrova lugu “Gļebs Kosmačovs” un Mihaila Zorina “Ieraudzīt īstā laikā”.
1962. gadā Ādolfs Šapiro pārcēlies uz dzīvi Rīgā un savu likteni turpmākajos 30 gados saistījis ar Rīgas Jaunatnes teātri (RJT), kas režisora radošās darbības laikposmā ieguvis atpazīstamību arī daudzās citās bijušās PSRS republikās. Par Šapiro inovatīvo pieeju režijā ir teikuši un rakstījuši daudzi ASV, Kanādas, Francijas, Itālijas un Vācijas vadošie režisori, aktieri un teātra pedagogi.
1964. gadā Ādolfs Šapiro kļuvis par Rīgas Jaunatnes teātra (RJT) galveno režisoru.
Ādolfa Šapiro Rīgas perioda teātra iestudējumu vidū jāatzīmē šādi:
“Divdesmit gadus vēlāk” – izrāde pēc Mihaila Svetlova daiļdarbu motīviem (1964. g.);
Alekseja Arbuzova luga “Pilsēta rītausmā” (1970. g.);
“Čukokala” – izrāde pēc Korņeja Čukovska daiļdarba motīviem (1971. g.);
Zinovija Papernija luga “Cilvēks, kas līdzīgs pats sev” (1972. g.);
Heinriha fon Kleista drāma “Homburgas princis” (1980. g.);
Alekseja Arbuzova luga “Uzvarētāja” (1982. g.);
Alekseja Ostrovska luga “Mežs” (1984. g.);
“Rīt bija karš” – izrāde pēc Borisa Vasiļjeva garstāsta motīviem (1986. g.);
Antona Čehova lugas “Ivanovs” un “Mežainis”;
“Demokrātija!” – izrāde pēc Josifa Brodska daiļdarba motīviem (1991. g. – viens no pēdējiem iestudējumiem uz RJT skatuves).
Šīs izrādes ir palikušas daudzu Rīgas skatītāju atmiņā. Šie iestudējumi noteikuši Ādolfa Šapiro kā režisora turpmāko ceļu teatrālās mākslas jomā, demonstrējot, ka viņš ir spējīgs iestudēt nopietnas un dziļas teātra izrādes, kas ir orientētas uz dažāda vecuma auditoriju.
Teātra režisors Šapiro pasniedzis Latvijas Valsts konservatorijā, viņš bija izlaidis trīs aktieru kursus un vienu režisoru kursu.
Latviešu valodā Ādolfs Šapiro ir iestudējis šādas lugas:
Raiņa lugu “Zelta zirgs” (1976. g.);
Henrika Ibsena drāmu “Pērs Gints” (1979. g.);
Bertolda Brehta lugu “Trešās impērijas bailes un posts” (1985. g.);
Gunāra Priedes drāmu “Sniegotie kalni” (1986. g.);
Māras Zālītes lugu “Dzīvais ūdens” (1988. g.).
1986. gadā režisoram Ādolfam Šapiro tika piešķirts Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums.
1990. gadā kongresā, kas norisinājies Stokholmā, režisors Ā. Šapiro tika ievēlēts par Starptautiskās Bērnu un jauniešu teātru asociācijas (ASSITEJ International) priekšsēdētāju. 1994. gadā viņš kļuvis par ASSITEJ Krievijas Centra prezidentu.
1992. gadā tika parakstīts līgums par Rīgas Jaunatnes teātra reorganizāciju, kas sastādīts pēc toreizējā Latvijas kultūras ministra Raimonda Paula norādījuma. Faktiski Rīgas Jaunatnes teātris bija pārtraucis savu pastāvēšanu, bet pats režisors Ādolfs Šapiro, palikdams bez sava garīgā lolojuma – Jaunatnes teātra - pieņēmis lēmumu izceļot no Latvijas.
Tā sākās režisora Ādolfa Šapiro darbības laikposms dažādos Krievijas Federācijas teātros. Tā, 1994. gadā Jevgeņija Vahtangova Maskavas Akadēmiskajā teātrī Ā. Šapiro iestudējis amerikāņu dramaturga Džeroma Kiltija populāro komēdiju “Mīļais melis”. Šo iestudējumu Maskavas publika uztvērusi ļoti pozitīvi.
1996. gadā lielus panākumus bija guvusi režisora Ādolfa Šapiro iestudētā amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa luga “Tokijas viesnīcas bārā”, kas tika demonstrēta uz V. Majakovska Maskavas Akadēmiskā teātra skatuves.
1997. gadā Samāras Jaunatnes teātrī Ā. Šapiro iestudējis mūziklu “Bumbarašs” pēc krievu rakstnieka Arkādija Gaidara agrīnā garstāsta motīviem. Šī izrāde tika nominēta Krievijas teātra prēmijai “Zolotaja maska” un izpelnījusies prēmiju nominācijā “Labākais mākslinieka darbs”. Izrādi noformējis scenogrāfs Jurijs Harikovs.
2000. gadā Oļega Tabakova Maskavas teātrī-studijā “Tabakerka” režisors Ā. Šapiro īstenojis krievu rakstnieka Maksima Gorkija lugas “Dibenā” iestudējumu.
2001. gadā uz Samāras Jaunatnes teātra skatuves notikusi režisora Ā. Šapiro iestudētās vācu dramaturga Bertolda Brehta lugas “Kuražas māte un viņas bērni” pirmizrāde.
2004. gadā lielus panākumus publikas vidū guvusi Ā. Šapiro iestudētā Antona Čehova luga “Ķiršu dārzs”, ko režisors inscenējis uz A. Čehova Maskavas Dailes teātra (kriev. saīsin.- МХТ) skatuves.
2007. gadā Ā. Šapiro kļuvis par Sanktpēterburgas A. Brjanceva Jaunatnes teātra māksliniecisko projektu vadītāju. Tajā pašā gadā viņš iestudējis izrādi “451 grāds pēc Fārenheita” pēc amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija zinātniski fantastiskā romāna motīviem.
Neskatoties uz to, ka 1990.–2000. gadu darbības laikposms bijis visai auglīgs Ādolfa Šapiro radošajā biogrāfijā, viņš pats uzskata, ka viņa dzīvē ir bijis tikai viens vienīgais teātris – Rīgas Jaunatnes teātris.
Ādolfs Šapiro ir Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiras kavalieris (2011. g.); bez tam viņš ir saņēmis Latvijas galveno teatrālo balvu “Spēlmaņu nakts”.
2012. gadā režisors kļuvis par skatītāju prēmijas “Dzīvais teātris” laureātu nominācijā “Režisors: metri”. Vēl viņš ir Latvijas Valsts prēmijas laureāts, K. Staņislavska Starptautiskās prēmijas laureāts un festivāla “Baltijskij dom” Tallinā laureāts.
Režisors Ā. Šapiro ar saviem darbiem teatrālās mākslas jomā ir kļuvis atpazīstams arī Igaunijā, 2003. gadā viņš tika ievēlēts par Tallinas Teātra akadēmijas Izpildītājmākslas departamenta un Viljandi koledžas goda Doktoru.
Dažādos laikposmos Ādolfs Šapiro ir pasniedzis Amerikas Savienotajās Valstīs, lasot lekcijas un vadot meistarklases Hārvardas, Indianapoles, Čikāgas universitātēs, kā arī Šanhajas Teātra akadēmijā (Ķīna), Nacionālajā Augstākā Teātra mākslas un tehnikas skolā ENSATT (Francija, Liona). Režisors lasījis lekcijas un rīkojis meistarklases Bavārijas Nacionālajā teātrī (Vācija), Polijas teātrī “Ohota”, festivālā METHODIKA (Itālija), teātra kompānijā “FunArte” (Brazīlija), teātros “Gešer” un “Idiššpile” (Izraēla).
Ādolfam Šapiro ir dēls
Arsenijs Šapiro.
(Papildināts tulkojums no krievu valodas)
P. S. Sākot no 2014. gada, Ādolfs Šapiro ir konsekvents Krievijas Federācijas attiecībā pret Ukrainu īstenotās agresīvās politikas pretinieks. Patlaban (2023. gads) Ā. Šapiro ir Izraēlas pilsonis.
2019. gadā Ādolfam Šapiro tika piešķirts Krievijas Federācijas Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.
2021. gadā režisors Ā. Šapiro pārtraucis savu sadarbību ar Jaunatnes teātri Sanktpēterburgā.
2023. gada septembra sākumā tika paziņots, ka Ādolfs Šapiro vadīs kursu “Drāmas teātra aktieris ar muzikālu ievirzi izglītībā” Rīgas Dailes teātrī. Režisors neplāno uzturēties Rīgā pastāvīgi, taču viņš brauks uz šejieni tad, kad notiks kārtējās sava veida sesijas.
Informācijas avoti:
Biogrāfisks raksts par Ā. Šapiro ir izvietots mājas lapā Кино-Театр.ru , sadaļā “Teātra darbinieki”: http://www.kino-teatr.ru/teatr/activist/47990/bio/
Intervija, ko 2008. gada 17. jūnijā sniedzis Ā. Šapiro, kas ir publicēta krievvalodīgās raidstacijas “Svoboda” portālā, sadaļā «Тема дня. Культура»: http://www.svobodanews.ru/content/article/452261.html
Saruna ar Ā. Šapiro “Filozofiski runājot...”/ «Давайте пофилософствуем...» ir izvietota Pēterburgas Teatrālā žurnāla (par 2008. gadu Nr.1) mājas lapā: http://ptj.spb.ru/archive/51/directory-lab-51/davajte-pofilosofstvuem/ (sarunu vadījusi Marina Dmitrijevska);
