Arkādijs Kacs

Arkādijs Kacs (1931. g.  5. janvārī  Nikolajevā, Ukrainas PSR)  –  Rīgas Krievu drāmas teātra  mākslinieciskais vadītājs no 1963. līdz 1988. gadam,

Udmurtijas APSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1963),

Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1967),

Latvijas PSR Tautas aktieris (1976),

Ukrainas Tautas aktieris (2004),

Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (2007).   

Arkādijs Kacs ir dzimis Nikolajevā, kur 1947. gadā pabeidza vidusskolu.  “Manai mātei bija divu klašu izglītība… tie bija izsalkuma pilni, sūras bērnības gadi. Man tas varēja slikti beigties, bet mani izglāba tas, ka 16 gadu vecumā es iestājos Odesas Teātra skolā” –  tā savu bērnību atceras A. Kacs. Saņēmis diplomu, jaunais aktieris devās uz Maskavu, taču tur viņam veiksme neuzsmaidīja. Viņš atgriezās un sāka strādāt Odesas Padomju armijas teātrī un Beļcu Krievu teātrī Moldāvijā (tagad Moldova). Pēc trīs gadu dienesta Baltijas flotē viņš iestājās Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta Režisoru fakultātē, kur lielisko pedagogu A. Muziļa un A. Kacmana vadībā ieguva labu profesionālo izglītību. 1960. gadā viņš pabeidza institūtu un pēc augstskolas beidzēju sadales komisijas norīkojuma nonāca Iževskas Dramatiskajā teātrī. Pēc diviem gadiem viņš saņēma Rīgas Krievu drāmas teātra direkcijas ielūgumu   strādāt Rīgā un viņš kļuva par šī teātra galveno režisoru: 1964. gada 1. novembrī A. Kacu apstiprināja šajā amatā.

Sākās liels un spilgts savdabīga psiholoģiskā teātra veidošanās posms – teātra ar savu atšķirīgo repertuāru un māksliniecisko programmu. Rīgas periods A. Kaca dzīvē turpinājās 25 gadus – tas atnesa viņam slavu, vispārīgu atzīšanu un lielus radošus panākumus.

Jaunais režisors bija izvirzījis uzdevumu – piesaistīt skatītājus un noturēt viņu interesei par teātri. Tas bija grūts process ilgu gadu garumā. Pakāpeniski tapa tieši savs, tikai Rīgas Krievu drāmas teātrim raksturīgais repertuārs, kas atspoguļoja visaktuālākās un dzīvi skarošās   problēmas. Tās bija teātra izrādes K. Simonova “Kādas mīlestības stāsts” (1963),  A. Andrejeva “Spriediet par mums, cilvēki”  (1964), D. Pavlovas “Sirdsapziņa” un J. Germana “Esmu atbildīgs par visu” (1969), B. Poļevoja “Mežonīgajā krastā”  (1969). Repertuārā parādījās arī toreizējā mūsdienu ārzemju dramaturģija – N. Hikmeta, E. De Filippo, B. Brehta un citu autoru  lugas. A. Kacam tuvs bija traģikomēdijas žanrs, kur viņa – kā iejutīga režisora un smalka psihologa – talants izpaudās jo īpaši.

A. Kacs  veido komandu  ar saviem domubiedriem. Uz Rīgu atbrauca viņa kursabiedri – režisors L. Beļavskis, māksliniece T. Šveca. Teātra trupā ienāca jauni aktieri: R. Praudiņa, Ņ. Ņeznamova, A. Bojarskis, A. Kričevskis, M. Hižņakovs, A. Umanska, T. Maļčenko, A. Mihailovs,  R. Gordijenko, M. Ļebedevs. Izveidojās vienots ansamblis, pilnveidojās iestudējuma kultūra, izrādes ieguva ilgstošu skatuves dzīvi. Par A. Kaca uzticamu līdzgaitnieci kļūst aktrise Raina Praudiņa, režisora B. Praudiņa un aktrises E. Kronbergas – Rīgas Jaunatnes teātra pamatlicēju – meita. Bet pašam A. Kacam, kā rakstīja teātra kritika, liktenis bija lēmis turpināt režisora K. Ņezlobina iesākto.

Jau 1964. gadā A. Kacs pievēršas klasikas darbiem un iestudē M. Gorkija “Jegors Buličevs un citi”. Tas bija pirmais solis, precīzāk sakot – mēģinājums piedot pazīstamajai luga savu redzējumu un iemiesojumu. Izrādes risinājuma dziļums, ko meistarīgi nospēlēja aktieri, atstāja dziļu iespaidu skatītājos. A. Kaca teātris kļuva par labāko krievu teātri Baltijā.

1965. gada sākumā teātris paplašināja savu radošo diapazonu. Pirmo reizi uz dramatiskā teātra skatuves tika iestudēts  A. Lorentsa un L. Bernstaina  mūzikls “Vestsaidas stāsts”. Tolaik tādu drosmīgu režisora risinājumu ne visi pieņēma un izprata. Šis emocionālais un psiholoģiski smalkais režisoru A. Kaca un L. Beļavska iestudējums kļuva par sensāciju. Stāsts par mūsdienu Romeo un Džuljetu pārsteidza   teātra cienītājus visā bijušās Padomju Savienības telpā, Rīga kļuva par skatītāju pievilkšanās centru. Uz Rīgu brauca skatīties izrādi. Biļetes teātrī bija izpārdotas katru dienu, biļetes tika pirktas izrādei ilgi uz priekšu, skatītāji jau naktī aizņēma rindu uz teātra kasi.

1969. gadā teātra repertuārā tapa jauns mūzikls – D. Vasermana un   D. Deriona  “Cilvēks no Lamančas” (A. Kaca un B. Lucenko iestudējuma). Un izrādei  atkal bija pārsteidzoši panākumi. Šo mūziklu  izrādīja 200 reizes. Repertuāra politikā liela nozīme bija literārās daļas vadītājam Zinovijam Segalam. Teātris veica savus meklējumus, pārvarot cenzūras un ideoloģiskus kavēkļus, saskardamies ar aizliegumiem, aizstāvēdams savu pārliecību, pārgalvīgi atklājot jaunus krievu un ārzemju dramaturģijas darbus, kas ļāva runāt patiesību par asākajām sabiedrības un atsevišķu personību problēmām.

1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā teātra repertuārā galvenā vieta bija mūsdienu dramaturģijai. Tapa izrādes: V. Korostiļeva  “Pēc simts gadiem bērzu birzī”, A. Makajenka “Iesaiņotais apustulis”, B. Brehta “Kaukāza krīta aplis” (režisori A. Kacs un L. Beļavskis). Spilgts notikums bija A. Upīša traģēdijas “Žanna d’Arka” iestudējums 1972. gadā (režisori A. Kacs un  I. Pekers), “Sarunas ar Sokratu” 1974. gadā.  K. Sakoni lugas “Televīzijas pārraižu traucējumi”  iestudējums tika atzinīgi vērtēts  ungāru dramaturģijas festivālā 1971. gadā, bet režisoram A. Kacam tika piešķirta Ungārijas Kultūras un izglītības ministrijas prēmija par labāko režiju. A. Vampilova lugas “Pīļu medības”  iestudējums bija ne tikai nozīmīgs notikums teātra dzīvē, bet bija arī labākais šīs lugas iestudējums vispār. Kritika rakstīja, ka A. Kaca režijā bija neparasta aktualitātes izjūta.  Laika gaitā mainījās arī A. Kaca attieksme pret klasikas darbiem, tā bija kļuvusi padziļinātāka. Liels sasniegums bija M. Gorkija lugas “Dibenā” iestudējums (1970),  savdabīgs režisora lasījums atklājās V. Šekspīra lugā “Karalis Līrs”, rādot skatītājiem milzīgu pulksteni, kas skaita laiku. Par notikumu teātra dzīvē kļuva A. Ostrovska luga “Katram gudrajam pietiek muļķu” (1973). N. Gogoļa lugas “Revidents” viedais un spilgtais iestudējums (1981) tika atzīts par visoriģinālāko un interesantāko šā darba iestudējumu visā pēckara vēsturē.  Psiholoģiski piesātinātas bija A. Čehoba lugu “Ķiršu dārzs” (1979)  un “Kaija” (1983) izrādes. B. Brehta lugas “Trīsgrašu opera” un I. Babela “Riets ” (1987) deva teātrim ilgus un pelnītus panākumus.

25 gadu garumā A. Kacam uzticīgi kalpojot Rīgas Krievu drāmas teātrim,  kolektīva radošo dzīvi ietekmēja režisora uzskati, intereses un režisoriskais rokrakts, viņa prasme dziļi līdz sāpēm, bet dažkārt aizraudamies  izlasīt lugu, atrast tajā saskaņu ar laikmetu un iemiesot to uzvedumā. Teātrī A. Kacu  cienīja un mīlēja visi, pilnīgi visi. Šī teātra kolektīvs bija īsta ģimene, kurā saudzīgi rūpējās cits par citu. Pēkšņi radušās problēmas tika risinātas tēvišķi.  Rets gadījums, kad režisoru atzina kā lielu meistaru un kā lielu cilvēku. Viņa pēdējā izrāde Krievu drāmas teātrī kā teātra mākslinieciskā vadītāja it V. Šekspīra “Hamlets” (1988). Iestudējums bija liecinājums par teātra jaunrades spēku un  garīgo pacēlumu!

1988. gadā Arkādijs Kacs kopā ar dzīvesbiedri   aktrisi Rainu Praudiņu atstāja Rīgu un aizbrauca uz Maskavu. Tur 1988.–2002. gadā  A. Kacs strādāja par režisoru Vahtangova Valsts akadēmiskajā teātrī. Pēc tam viņu uzaicināja strādāt teātrī  “У Никитских ворот”.  Pašlaik viņš vada Maskavas teātri “Актерский дом”. Viņš ir iestudējis izrādes Uļjanovskas Drāmas teātrī, A. Čehova Maskavas dailes teātrī, Ļesas Ukrainkas Nacionālajā akadēmiskajā krievu drāmas teātrī, Tambovas Drāmas teātrī. Latvijas Drāmas teātrī viņš iestudēja A. Ostrovska lugu “Ienesīga vieta” (2003) un Ričarda  B. Šeridana “Mēlnesības skola”.

A. Kacs mācīja teātra mākslu  Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes un Mičiganas štata universitātes (ASV) studentiem.

Savas dzīves 80 gadu jubilejā Arkādijs Kacs uzrakstīja grāmatu   “Почти вся жизнь” un veltīja to  lieliskai aktrisei un savai uzticamai dzīvesbiedrei Rainai Praudiņai. Tās ir filozofiskas pārdomas un atmiņas par teātri, dzīvi un cilvēku: “Tagad pār visiem, kā lāsts,  karājas  nepārvarams kārdinājums pēc rafinētas  un neveselīgas spēlēšanās mākslā. Mūsdienu teātrim ar lielu spēku jācīnās pret sparīgi uzbrūkošo antikultūru. Nekad  vēl viduvējība nav bijusi tādā vērtē kādā tā ir šodien. Varbūt savos izteikumos par teātri esmu pārāk patētisks, taču laiks ir tik nekaunīgs, ka kaunēties par to negribas. Krievijā teātris ir kas vairāk nekā tikai teātris. To veicina divi faktori: teātra sabiedriskā nozīmība un valoda. Tieši valoda, tās ritms, intonācija,  skanīgums, radīja to neatkārtojamību, kas ir spējīga izteikt dvēseli, to pašu mīklaino dvēseli, kura vienmēr radījusi pievilcību un kuras noslēpumainību vienmēr tiekušies izprast.”

Dēls: Anatolijs Praudins (dzim. 1961. g.)

Svetlana Vidjakina

Informācijas avoti:

Рижский театр русской драмы. Очерк истории 1940–1983. – Рига: Зинатне, 1983.

Русский театр в Риге. 110 лет со дня основания  Русского театра в Риге. – Рига: Фонд «Содружество».

Рижский театр русской драмы. – Рига: Liesma, 1983.

А. Кац. Почти вся жизнь. – Издательство: Балтийские сезоны, 2010.