Georgijs Šelkovojs
Georgijs Šelkovojs (1926. g. 27. aprīlī Ziemeļkaukāza novadā, Krievijas PFSR – 2005. g. 2. februārī Rīgā, Latvijas Republikā) – mākslinieks.
Georgijs Šelkovojs ir dzimis Ziemeļkaukāza novada Giaginskas staņicā, zemnieku ģimenē. 1942. gadā dzimtajā staņicā viņš absolvējis vidusskolu. Dažus mēnešus (no 1942. gada augusta līdz 1943. gada janvārim) viņš bija pavadījis nacistu okupētajā teritorijā [..].
1943. gada aprīlī Georgijs Šelkovojs iesaukts aktīvajā armijā. Otrajā pasaules karā viņš bija piedalījies zenīta un ložmetēju pulka sastāvā, karojot 3. un 4. Ukrainas frontes iecirkņos; ar kaujām viņš šķērsojis Rumāniju, Ungāriju un Austriju, kara beigas sagaidot Vīnē (apbalvots ar medaļu “Par uzvaru pār Vāciju”).
Arī pēc Otra pasaules kara beigām Georgijs Šelkovojs, kā daudzi citi viņa laikabiedri, bija turpinājis dienestu armijā un demobilizējies tikai 1952. gadā, būdams vecākais seržants (medaļa ”Padomju armijas un flotes 30. gadadiena”).
Dienējot armijā, līdztekus tam, nākamais mākslinieks absolvējis Batumi Kultūras nama divgadīgo glezniecības un zīmēšanas studiju (Gruzija) (pedagogs B. Brekvadze).
Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas (LVMA) Stājglezniecības nodaļā Georgijs Šelkovojs iestājies 1952. gadā, sekmīgi pabeidzis pirmo kursu, tomēr slimības dēļ viņš bijis spiests pārtraukt studijas un atjaunojis tās tikai 1956. gadā.
1958. gadā topošais mākslinieks ticis ieskaitīts profesora Eduarda Kalniņa darbnīcā. Šelkovoja pedagogu vidū būtu jāmin arī tādus izcilus glezniecības meistarus – Jāni Tilbergu, Arvīdu Egli, Konrādu Ubānu, Oto Skulmi, Ugu Skulmi, Vladimiru Kozinu un Valdi Dišleru.
1961. gadā G. Šelkovojs sekmīgi absolvējis LVMA (diplomdarbs – “Sardīņu cehā”, diplomdarba vadītājs – E. Kalniņš).
Daudzus gadus vēlāk mākslinieks bija atzinies: “Kopš jaunības dienām man ir bijusi nosliece uz Rietumu kultūru. Tolaik Latvija mums bijusi Rietumu daļiņa...” [..]
Georgijs Šelkovojs piederējis to tēlotājmākslas pārstāvju skaitam, kuri neapstājas savā attīstībā. Pēc LMA absolvēšanas gleznotājs daudz strādājis, pilnveidojot savu meistarību; eksperimentējis formas ziņā, mainījis glezniecības tehniku un virzienus. Viņš mācījies pats un mācījis citus — sākumā Rīgā, pēc tam Jūrmalā, uz kurieni viņš pārcēlās 1970. gadu sākumā.
Līdz 1986. gadam mākslinieks pasniedzis Kauguru 2. astoņgadīgajā skolā. Daudzus gadus viņš vadījis mākslas studiju Slokas celulozes kombināta Kultūras namā. 1994.–95. gadā viņš pasniedzis Kristīgajā akadēmijā, nodarbojies ar Rīgas Praktiskās psiholoģijas institūta studentiem, kā arī tolaik viņam bija daudz mācekļu, kas pie viņa mācījušies privāti.
Mākslas izstādēs Georgijs Šelkovojs sācis piedalīties kopš 1968. gada. Būdams Jūrmalas mākslinieku grupas loceklis, viņš tikai 1982. gadā iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā.
1974. gadā notika pirmā mākslinieka G. Šelkovoja personālizstāde Rīgā (nākamās – 1992. g., 1994., 1995., 1998. g.), 1975. gadā – personālizstāde Jūrmalā (nākamās – 1977., 1981., 1984., 1986., 1996. g.), 1978. gadā – personālizstāde Tukumā (nākamās – 1992., 1994., 1997. g.).
Mākslinieka darbi atrodas Mākslas fonda un Jūrmalas muzeja krājumos, Baltijas Starptautiskās akadēmijas, Starptautiskā Praktiskās psiholoģijas institūta fondos, kā arī daudzās privātajās kolekcijās.
Nozīmīgu palīdzību un radošo atbalstu Georgijam Šelkovojam snieguši latviešu mākslinieks Andrejs Ģērmanis un Latvijas mākslas zinātniece Svetlana Hajenko.
“Ko man nozīmē Rīga? Neizdzēšamus iespaidus par darbu ar maniem pedagogiem – profesoriem Tilbergu, Ubānu, Kalniņu, ar citiem izciliem māksliniekiem. Es atradu to, ko biju meklējis: augstu garīguma līmeni. Un krustcelēs – Rietumi-Austrumi-Latvija – es ieraudzīju iespēju pazust vai nenozust. Es, protams, pazaudēju sauli, dienvidus un stepi. Iespējams, ja cilvēkam atņemt radnieciskās saites, dzimteni un tā vietā dot viņam iespēju saņemt to, pēc kā tiecas viņa dvēsele, tas nozīmē notiesāt cilvēku uz vientulību. Es esmu vientuļš. Man ir absolūta pārliecība, ka pie sastapšanās ar Dievu mēs ejam caur ciešanām, līdzcietību un traģēdiju. Tas ved pie nojausmas,” - kādu reizi sarunā ar savu amata brāli Andri Ģērmani atzinies Georgijs Šelkovojs.
1981. gadā piektajā personālizstādē Jūrmalā G. Šelkovojs eksponējis dabas ainavas un kluso dabu. Vēlāk mākslinieks pievērsies arī portretu glezniecībai, eksponējot savus mākslas darbus 1984. gadā Jūrmalā - sestajā personālizstādē.
Ievadrakstā personālizstādes katalogam Svetlana Hajenko rakstījusi:
“Pirmais, kas piesaista uzmanību Georgija Šelkovoja darbos, ir nepārtraukta attīstība. Mēs jau esam pieraduši pie viņa zīmētiem portretiem – daiļiem un izsmalcinātiem zīmējuma ziņā, ļoti gleznainiem un pietiekami asiem raksturojuma ziņā. Tomēr pašreizējā ekspozīcija demonstrē mums Šelkovoju kā gleznotāju, kas izjūt krāsu masu, kā īpašu materiālu – dzīvu, mīkstu, plastisku, kam bieži vien piemīt pašam sava struktūra. Šelkovoja darbi pārsteidz ar iekšējo atraisītību un patiesīgumu. Viņa varonis - cilvēks, kas ārēji ne ar ko pārāk neizceļas, bet viņš dzīvo starp mums, izprot mūsu rūpes un problēmas, un to risināšanā ir maksimāli cilvēcīgs. Varbūt, tieši ar šo savu cilvēcīgumu arī ir pievilcīgi mākslinieka tēli.”
Turklāt mākslas zinātniece pievērsa ievērību tam, ka arī, gleznojot kluso dabu, Šelkovojs parāda sevi kā portretists - “atrod vadošo tēmu un iedveš tajā cilvēcisko kaislību uguni un aukstumu; indiferentā “klusā daba” kļūst par aktīvu viņa personiskās attieksmes pret pasauli un cilvēku, kas dzīvo šajā pasaulē, izplatītāju; pie tam pats materiāla pasniegšanas veids nes sevī aktīvu emocionālo lādiņu.”[..]
Mākslinieks Georgijs Šelkovojs miris no infarkta 2005. gada 2. februārī, apbedīts Rīgas Meža kapos.
Aleksandrs Malnačs
(saīsināts tulkojums no krievu valodas)
Ilustrācijas tēmai
