Zoja Geraskina

Zoja Geraskina (1954.g. 6. maijā, Rīgā, Latvijas PSR) – māksliniece. 

1984. gadā  Zoja Geraskina absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Grafikas nodaļu.

Izstādēs viņa piedalās jau kopš 1978. gada. Līdz šim laikam (līdz 2014. gada oktobrim) Zojai Geraskinai ir notikušas 15 personālizstādes gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.

Kopš 1985. gada viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības locekle.

Māksliniece strādā eļļas un akvareļa tehnikā. Viņas mākslas darbi atrodas daudzās prestižās kolekcijās, kā arī privātajās kolekcijās ASV, Dānijā, Austrijā, Beļģijā, Izraēlā, Krievijā, Holandē, Somijā, Vācijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā.

1999. gadā Zoja Geraskina ieguva apbalvojumu izstādē konkursā “Gadsimtu karuselī”, ko bija organizējušas galerija «ASūna»  un «Saules banka».

2014. gada 6. maijā Rīgas domes ēkas hallē tika organizēta Zojas Geraskinas jubilejas izstāde «Mana Rīga».

Divu pagājušo desmitgažu laikā Rīgā ir izveidojies gleznotājas talanta cienītāju loks, dažiem no tiem privātajās kolekcijās ir pat ap divdesmit Zojas gleznas.  Ne mazums mākslinieces gleznas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.  1990. gados māksliniecei pat bija savs dīleris Dānijā, kas vairumā pircis Zojas Geraskinas gleznas, bet pēc tam veiksmīgi pārdevis tās kolekcionāriem Skandināvijas valstīs un Vācijā.

Kāds ir mākslinieces veiksmes un pastāvīgās popularitātes noslēpums? Domājams, ka tas ir tajā, ka viņa ir tipiska, ievērojama latviešu glezniecības skolas pārstāve. 1984. gadā, kad viņa absolvēja LMA, bija unikāls izlaidums – četri studenti no Grafikas nodaļas ieguva uzreiz pa diviem diplomiem: pirmo diplomu kā grafiķi ar akvarelista Roma Bēma parakstu, otro – no Induļa Zariņa, kā gleznotāji. Tādēļ Z. Geraskinas mākslas darbos ir jūtama abu šo klasiķu skola. I. Zariņa daiļrades pielūdzēji skaidri apjauš Zojas darbos skolotāja enerģiju un viņam raksturīgo manieri. Savos mākslas darbos Z. Geraskina vēršas pie pasaules kultūras mantojuma, pie 20. gadsimta sākuma – vēl jaunā Pikaso un, it īpaši, Žorža Braka gleznošanas manieres. Z. Geraskinas klusās dabas žanrā gleznotie darbi ar muzikāliem instrumentiem, bumbieriem un kafijas dzirnaviņām atsauc atmiņā to mierīgo laikaposmu, kad šis gadsimts vēl bija jauns un dzīve, kā šķita, solīja nākotnē tikai progresu un laimi 

Izstādē “Mana Rīga” tika eksponētas 18 gleznas. Piecpadsmit no tām publika redzēja pirmoreiz. Tajās Zoja centās atainot tā Rīgas rajona noskaņas, kas reti izpelnās mākslinieku ievērību – Maskavas forštates. Zoja, pēc izcelsmes būdama rīdziniece, no vecticībnieku dzimtas, lieliski pazīst savas bērnības rajona  arhitektūras iezīmes un atmosfēru — Lubānas tirdziņa (sarunvalodā sauktā par “Lubančiku”) un Čaka, Katoļu, Maskavas, Gogoļa ielu; to kolorītos personāžus – kāršu spēlmaņus, zīlnieces,  muzikantus, jūrniekus, prostitūtas  – visi šie tēli kļūst par mākslinieces vērīgās uzmanības objektiem. Zojas gleznās Rīga ir spilgta, ekspresijas, mūzikas un mīlas piepildīta. Izstāde iznāca ļoti gaiša, pavasarīgi spilgta un svaiga. Gleznotāja atteicās no pelēkas, lietainas un apmākušās Rīgas stereotipa. Pilsēta aizrauj, sola skatītājam daudz mīlas un daudz prieka. Tāpēc Zojas Geraskinas gleznas ir tik populāras, jo vēsajās, mitrajās un pelēkajās dienās, patiesi, pietrūkst viņas enerģijas un viņas krāsu.   

Georgs Stražnovs

Zojas Geraskinas gleznas (PDF, 5.74Mb)