Svetlana Kovaļčuka/Светлана Ковальчук. Эрн Ф. А. // Покровское кладбище. Слава и забвение / Сборник статей (Составители С. Видякина, С. Ковальчук). Рига, Multicentrs, 2004.
FJODORS ERNS (1863—1926)
1926. gada decembrī mira Fjodors Erns - krievu izglītības izcilais darbinieks, skolotājs no Dieva, Rīgas pilsētas krievu vidusskolas (Lomonosova ģimnāzijas) matemātikas pasniedzējs. Izvadot mūžībā vienīgo meitu un znotu, bet gadu pirms paša nāves sirdsmīļo dzīvesbiedri Praskovju Pavlovnu, Fjodors Erns mira vientulībā vienīgi sava uzticamā drauga pazīstamā pedagoga E. Tihoņicka atbalstīts. Fjodors Erns, pēc tautības būdams vācietis, luterānis, savā pirmsnāves testamentā izteica vēlmi, lai viņu apglabātu pēc pareizticīgā rituāla Pokrova kapos. Garīgā un kultūras ziņā Fjodors Erns uzskatīja sevi par krievu. Pēc arhibīskapa Jāņa svētības nelaiķa pēdējā griba tika izpildīta – viņš tika apdziedāts Kristus Piedzimšanas katedrālē 30. decembrī. Dievkalpojumu noturēja arhibīskaps Jānis.
1926. gada 30. decembrī Pokrova kapos uz F. Erna kapavietu tika nolikti vienīgi egļu zari. Šāda bija nelaiķa griba. Arī mirdams Fjodors Erns rūpējās par saviem audzēkņiem – savā testamentā viņš lūdza pagodināt viņa piemiņu nevis ar vainagiem, bet gan ziedojot līdzekļus Lomonosova ģimnāzijas nabadzīgo audzēkņu atbalsta biedrībai.
Fjodors Erns dzimis Smoļenskā, absolvējis Sanktpēterburgas Universitates Matemātikas fakultāti, un, apzināti atteicoties no zinātniskās karjeras, veltīja sevi pedagoģikai. Sākumā viņš bija skolotājs Pēterburgā, bet 1889. gadā Erns kopā ar jauno dzīvesbiedri atbrauca uz Rīgu. Pirmā skola, kurā sāka strādāt jaunais skolotājs, bija Rīgas pilsētas ģimnāzija. Tas bija gads, kad tika uzsākta Baltijas novada rusifikācija, kas ieviesa nozīmīgas korektīvas likumdošanas un izglītības sistēmās. Jaunajam pedagogam, kas vienlīdz labi pārvaldīja gan vacu, gan krievu valodas, nācās kļūt par valdības sankcionētā izglītības rusifikācijas procesa līdzdalībnieku. Jau pēc F. Erna nāves, 1927. gada februārī laikraksts «Slovo» (no 408. līdz 420. numuros) publicēja viņa atmiņas «40 лет жизни русского интеллигента» („Krievu inteliģences pārstāvja 40 mūža gadi ”). Šajās publikācijās lasītājiem tika demonstrētas unikālas fotogrāfijas no Erna ģimenes arhīva, tiem radās iespēja iepazīties ar viņa biogrāfiju. Pats interesantākais bija tas, ka visai spilgti tika aprakstīti un kritiski novērtēti reāli vēsturiskie notikumi, kas pirmām kārtām bija saistīti ar vācu skolu plaši attīstītā tīkla paātrinātu rusifikāciju, kas tika uzsākta 1889. gadā.
Šīs atmiņas demonstrē Ernu kā pedagogu, kas kopā ar saviem vācu skolniekiem bija iepazinis padagoģiskās un politiskās vardarbības rūgtumu. Rusifikācijas nepatīkamo parādību izprašana loģiski izrietēja no Erna nostājas. Jo viņš tikpat dedzīgi aizstāvēja arī krievu izglītību no pārlatviskošanas politikas. Rakstot savas, diemžēl tā arī nepabeigtās, atmiņas, viņš vēlējās brīdināt Latvijas politisko eliti, lai attiecībā pret bērniem tā nerīkotos vardarbīgi, īstenojot nepārdomātus lēmumus, kas pēc gadu desmitiem varētu pārtapt par starpnacionālā un politiskā naida bargo ieroci. Tā, laikraksta «Slovo» 415. numurā tika publicētas sekojošas Erna pārdomas: «Tagad, kad nāk atmiņā šī tālā pagātne, neviļus rodas jautājums, kādēļ un kam bija nepieciešama izglītības rusifikācija, kas tika īstenota, klaji pārkāpjot pedagoģikas pamata principus».
Jo iesākumā latvieši pozitīvi uztvēra rusifikācijas politiku. «Pamatmasā latvieši pozitīvi izturējās pret rusifikāciju. (…) Tikai daudz vēlāk, desmit gadus pēc rusifikācijas sākuma, latviešu inteliģences progresīvā daļa saprata, ka Baltijas novada pārkrievošana ir pretrunā ar tās svarīgākajām vitālām interesēm, jo tā liek nepārvaramu šķērsli, kas traucē latviešu nacionālo un politisko attīstību. Galu galā, viss šis valdības pasākums bija viena no daudzajām rupjām politiskajām kļūdām; šis pasākums ieaudzināja vietējos iedzīvotājos vienīgi naidu pret krievu valdību, un diemžēl arī patlaban daudzi latvieši nacionālisti pārnes šo naidu un naidīgumu attiecībā uz visu, kas tā vai citādi atgādina par rusifikācijas laikiem: gan uz krievu tautu kopumā, gan uz krievu valodu, krievu literatūru, mākslu un pārejo».
Ernam piemita rakstnieka talants. B. Šalfejevs 1926. gada decembrī laikraksta «Segodņa», 294. numurā publicēja rakstu «Эрн как общественный деятель» („Erns kā sabiedriskais darbonis”). Šajā rakstā viņš pieminēja, ka pirmoreiz Fjodors Erns publicēja savus rakstus laikrakstā «Rižskije novosti» (kas tika izdots 1909.—1910. gados) un kļuva par vienu no šī demokrātiskā izdevuma dibinātājiem. Erns publicēja savus rakstus arī tā laika profesionālajos pedagoģiskajos žurnālos «Русская школа» („Krievu skola”), «Вестник воспитания» („Audzināšanas vēstnesis”) un Latvijas laikrakstos «Segodņa», «Voļa», «Rižskij kurjer».
Fjodors Erns vienmēr aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, viņš lasīja publiskas lekcijas, veicināja bibliotēkas pulciņa izveidi Kuzņecova fabrikā, 1905. gadā izveidoja Skolotāju savienību, kas pievienojās progresīvajai Viskrievijas Skolotāju savienībai, iestājās konstitucionālo demokrātu partijā. Starp citu, viņa brālis Aleksandrs Erns kļuva par Krievijas Impērijas III Valsts domes deputātu. Rezultātā vietējie varas pārstāvji izlēma uz kādu laiku atņemt Fjodoram Ernam tiesības pasniegt valsts skolās. Viņš pasniedza arī Rīgas privātajās mācību iestādēs – O. Beateres sieviešu ģimnāzijā, ebreju skolā, strādāja par N. Mironova Komercskolas direktoru.
Pazīstamis Rīgas pedagogs J.Novosjolovs, Erna kolēģis Komercskolā, 1926. gada laikraksta «Segodņa» 296. numurā atcerējās par to, ka Erna maciņš, kā arī viņa mājas, vienmēr bija atvērtas citiem. Būdams konsekvents un uzstājīgs, labestīgs un lēnprātīgs, prasīgs pret sevi, īstens krievu inteliģents ideālists, kolēģu vidū Erns izcēlās kā godīguma un taisnīguma kamertons. Ja kādreiz starp kolēģiem notika kādi sīvi strīdi, tad vajadzēja tikai uzdot jautājumu: «Sakiet, kurā pusē ir Erns?», lai izprastu, kam ir taisnība.
1915. gadā Fjodors Erns ar savu dzīvesbiedri un meitu evakuējās uz Pleskavas guberņu. Erna Pleskavas dzīves periods politiski bija visai straujš un piesātināts. Erns kļuva laikraksta „Pskovskaja rečj» redaktors, bija aktīvs konstitucionālo demokratu partijas biedrs, Pleskavas skolotāju savienības priekšsēdētājs, kopš 1916. gada – Pleskavas demokrātiskās domes priekšēdētāja biedrs, bet kopš 1919. gada – tās priekšsēdētājs. 1919. gada augustā viņš kļuva par Ziemeļrietumu valdības locekli, kas tika sastādīta Rēvelē, saņemdams šajā politiskajā struktūrā tautas izglītības ministra posteni. Tomēr Ziemeļrietumu armijas, kuru vadīja ģenerālis N. Judēņičs, militārās neveiksmes neatvairāmi noveda arī pie šīs valdības krišanas. 1920. gada janvāra sākumā Erns atgriezās Rīgā, lai atlikušo mūžu veltītu rūpēm par krievu skolu, kļūtu par Latvijas Krievu skolotāju savienības priekšsēdētāju un no 1921. gada aprīļa līdz 1922. gada novembrim vadītu Latvijas Izglītības ministrijas Krievu nodaļu.
1927. gadā notika daudz pasākumu, kas tika veltīti ievērojamā pedagoga piemiņai. Februāra sākumā - 40 dienā kopš F. Erna nāves Katedrālē tika noturēts svinīgs piemiņas dievkalpojums, Krievu klubā notika piemiņas vakars, kurā uzstājās Fjodora Erna draugi un kolēģi. Pēdējais uzstājās viņa uzticamais draugs E. Tihoņickis.
Nedaudz vēlāk tanī pat gadā J. Novosjolova redakcijā iznāca «Русский педагогический ежегодник в Латвии» („Krievu padagoģiskā gadagrāmata Latvijā”), kas tika veltīta F. Ernam. Savus rakstus Erna piemiņai veltīja pedagogi un profesori – Krievu Universitātes kursu dibinātājs K. Arabažins, pazīstamais krievu vēsturnieks R. Vipers, mākslas zinātnieks B. Vipers, LR Saeimas deputāts M. Lazersons un ebreju filozofs M. Vaintrobs.
2003. gada sākumā saņemot no Ņujorkas «Записки русской академической группы в США» („Krievu akadēmiskās grupas ASV rakstus”) (31. sējums), es ar interesi izlasīju rakstu par «Русском Заграничном Историческом архиве при МИД Чехословацкой республике в 1936 году» („Čehoslovākijas Republikas Ārlietu ministrijas Krievu Ārzemju Vēsturisko arhīvu 1936. gadā”). Izrādās, Prāgā bija glabājusies Ziemeļrietumu valdības tautas izglītības ministra F. Erna oriģinālā dienasgrāmata, kas 1945. gadā kopā ar visu Prāgas Krievu arhīvu tika izvesta uz Maskavu.
(saīsināts tulkojums no krievu valodas)
