Viktors Černobajevs

Viktors Černobajevs (1891 — 1947) - profesors, LVU Slāvistikas katedras vadītājs  1945.-1947. gados.

Latvijas ZA Folkloras institūta zinātniskā līdzstrādnieka Borisa Infantjeva atmiņas par Viktoru Černobajevu:

«Pirmoreiz Viktors Černobajevs nonāca Latvijā 1943. gadā, kad plosījās Otrais Pasaules karš. Vācu zaldāti, ja tā varētu teikt, sagūstīja viņu pie Ļeningradas (patlaban Sanktpēterburga) un atveda uz Rīgu kopā ar N. Koļubakinu un četrgadīgo meitu. Šādu informāciju saņēma universitātes slāvisti. Tapa zināms, ka uz Latvijas Universitāti viņu nosūtīja vācu militārā vadība, izsniedzot viņam Latvijas ģenerālkomisāra Oto Drekslera pavadvēstuli ar priekšlikumu dot viņam darbu Latvijas Universitātē kā krievu inteliģences pārstāvim, kam ir svešas komunisma idejas.

Kaut gan V. Černobajevs bija profesors un doktors, gandrīz vai vienīgais rietumslāvu valodu un literatūru speciālists, Latvijas Universitātē viņš tika pieņemts darbā par lektoru. Filoloģijas fakultāte, kuru vadīja profesors Jānis Endzelīns, parādīja profesoram V.Černobajevam godu, klātesot viņa pirmajā lekcijā. Tomēr profesoram aizliedza lasīt lekcijas savā specialitātē, viņš pasniedza krievu stilistikas kursu, kuru pirms tam pērngad jau bija lasījusi lektore Krugļevska. Profesors vadīja arī baltkrievu dialektoloģijas semināru.

Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā, 1945. gadā Viktors Černobajevs sāka vadīt LU Slāvistikas fakultāti. Vienlaicīgi viņš tika ielūgts Folkloras institūtā vadīt latviešu un krievu folkloras sakaru sektoru. Jau tad (tas bija 1946. gadā) profesors bija nedziedināmi slims, tomēr viņš paspēja dot uzdevumu savam laborantam ( bet kopš 1946. gada arī zinātniskajam līdzstrādniekam) Borisam Infantjevam vākt materiālus pētījumiem šādās tēmās: «Русские и латышские варианты сказок…»(„Krievu un latviešu pasaku varianti...”), «Связи латышских фольклористов с русской наукой» („Latviešu folkloristu sakari ar krievu zinātni”). Savāktie materiāli kļuva par pirmo publikāciju krievu-latviešu literāro sakaru jomā pēckara laikā. Tādejādi, V. Černobajevu pelnīti varētu uzskatīt par pirmsācēju pētījumu krievu-latviešu folkloras un literāro sakaru jomā. Viktors Černobajevs deva ieguldījumu arī daudz strādādams jauno zinātnisko kadru sagatavošanas jomā, kļūdams par pirmo slāvistikas aspirantu vadītāju Latvijas Universitātē».

* * *

Atmiņas par profesoru Viktoru Černobajevu turpina viņa meita:

V. Černobajevs ir viens no slāvistikas pamatlicējiem Krievijā, pedagogs, literatūras vēsturnieks, valodnieks, folklorists, tulkotājs.

Viņš dzimis 1891. gada 25. septembrī Taurijas guberņas Feodosijā (Krima) pasniedzēja un ārsta ģimenē. Absolvējis Sanktpēterburgas 2. ģimnāziju. No 1909. līdz 1913. gadam studēja Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Pēc universitātes absolvēšanas tika atstāts fakultātē, lai «sagatavotu profesora darbībai Slāvu filoloģijas katedrā». Pirmā Pasaules kara laikā pasniedza Carskoje Selo Marijas sieviešu ģimnāzijā. 1917. gadā ieguva maģistra pakāpi.

Pirms Otrā Pasaules kara tēvs 25 mūža gadus veltīja zinātniski pedagoģiskajai darbībai Ļeningradas augstskolās. Daudzkārt viņš tika komandēts uz aizrobežas valstīm (Čehoslovākija, Polija, Dienvidslāvija). 1935. gadā viņam tika piešķirts filoloģijas doktora zinātniskais grāds.

Viņš sastādīja «Krievu-poļu vārdnīcu», kas pirmoreiz tika izdota 1940. gadā.

1941. gada 17. septembrī Puškinas pilsēta (bijusī Carskoje Selo), kur mēs dzīvojām Revolūcijas ielā 27, tika okupēta. Vācieši atbrīvoja no iedzīvotājiem piefrontes zonu. Mūs preču vagonā aizveda uz Vācijas pusi. Tā mēs (tēvs, es, N. Koļubakina – mūsu kaimiņiene un tēva darbabiedre, dzejnieka D. Harmsa krustmāte) nokļuvām Rīgā. Izziņā, kuru es saņēmu no arhīva, rakstīts, ka mēs bijām ierakstīti Salaspils koncentrācijas nometnes sarakstos. Kā mums izdevās glābties, man nav zināms. Domāju, ka vāciešus neinteresēja pavecs un slims cilvēks, kas nebija spējīgs strādāt smagu fizisku darbu. Tā mēs palikām Rīgā.

Tēvs sāka lasīt lekcijas LVU, Pedagoģijas institūtā, strādāja Folkloras institūtā, kopš 1945. gada beigām brauca lasīt lekcijas uz Ļeņingradu. Mums bija jāatgriežas tur 1947. gada pavasarī. Bet pēc smagas slimības (tas bija vēzis) V. Černobajevs mira 1947. gada 9. janvārī Rīgā savā dzīvoklī Kr. Barona ielā 33/35. Pēc pirmā aizlūguma dzīvoklī, Svētās Trijādības-Sergija klostera māsas sāka lasīt psalmu grāmatu un šīs lūgšanas turpinājās līdz pat apbedīšanai. Tās bija pirmās bēres pēckara universitātē. Zārks atvadām no aizgājēja tika izvietots LU aulā, spēlēja ērģeles.

Pēc tam bēru procesija kājām devās uz Pokrova kapiem. Mani veda ormanis, jo es 9 gadu vecumā, bēdu pārņemta, nebiju spējīga iet , turklāt bija stiprs sals. Aizlūgumu pie kapa noturēja tēvs Nikolajs Haritonovs (pēc N. Feldmanes-Kravčenokas atmiņām). Tā es paliku bārene. Bet pateicoties Dieva  želastībai es nokļuvu tēva drauga (arī Pēterburgā dzimušā), profesora jurista Aleksandra Krugļevska brīnišķīgajā ģimenē (viņš bija dekabrista un dzejnieka K. Riļejeva mazmazdēls).

Atmiņas par tēvu man gribētos nobeigt, citējot akadēmiķa Dmitrija Ļihačova vārdus. Viņš un mans tēvs  bija pazīstami un ar lielu cieņu izturējās viens pret otru. «Civēkus, kuri kalpoja citiem, kalpoja prātīgi, kuri nosprauda labu un nozīmīgu dzīves mērķi, atceras ilgi. Atceras viņu teikto, viņu darbību, viņu izskatu, viņu jokus, bet dažreiz pat dīvainos soļus. Par viņiem stāsta. Dzīvē ir jākalpo kādai lietai. Lai arī tā ir neliela, tā kļūs liela, ja būsi tai uzticīgs».

Olga Černobajeva-Saldone,
profesora V. Černobajeva meita