Metropolīts Sergijs (Voskresenskis)
Valdnieks Sergijs (Voskresenskis;1897. g. 26. oktobrī Maskavā, Krievijas impērijā – 1944. g. 29. aprīlī nezināmu personu nogalināts pa ceļam no Viļņas uz Kauņu, Ostlandē) – Viļņas un Lietuvas Metropolīts, Latvijas un Igaunijas Ekzarhs
Metropolīta Sergija pasaulīgais vārds bija Dmitrijs Voskresenskis. Viņš dzimis mācītāja ģimenē. Kopš agrīnas bērnības viņš kalpoja dievnamā. Izglītību viņš ieguva Maskavas Garīgajā skolā un Maskavas Garīgajā Seminārā, pēc tam iestājās Maskavas Garīgajā Akadēmijā, kuru sakarā ar tās slēgšanu viņam nebija lemts absolvēt.
1918.–1922. gados Dmitrijs Voskresenskis veltīja sevi darbam pasaulīgajā jomā. 1920. gadā viņš iestājās Maskavas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātē, tomēr 1923. gadā tika izslēgts no tās kā «garīgi svešs elements» un arestēts par pretpadomju propagandu. 1920. gadu sākumā nākamais Valdnieks kļuva par Arhibīskapa Feodora (Pozdejevska), kas bija Maskavas Garīgās Akadēmijas pēdējais rektors un tolaik vadīja Svētā Daņiila klosteri, hipodiakonu. Arhibīskaps Feodors piekopa stringri askētisku mūka dzīvesveidu, lieliski pazina Baznīcas Svēto Tēvu teoloģiju.
1925. gadā Svētā Daņiila klosterī Dmitrijs Voskresenskis kļuva par mūku, pieņemdams jaunu garīgo vārdu Sergijs. Drīzumā viņš tika hirotonizēts par hierodiakonu, pēc tam iesvētīts par hieromūku. Tā kā Sergijam piemita teicamas administratora dotības, viņu nereti sūtīja uz dažādām iestādēm, lai aizstāvētu klostera tiesības. 1930. gadā hieromūks Sergijs kļuva par Orehovozujevas Katedrāles virspriesteri, vienlaicīgi izpildīdams Metropolīta Sergija (Stargorodska), kurš uz laiku ieņēma Patriarha kā Baznīcas priekšstāvja pienākumu izpildītāja vietnieka garīgo amatu, palīga pienākumus.
Kopš 1931. gada Sergijs (Voskresenskis) kļuva par „Maskavas Patriarhijas Žurnāla”(«Журнал Московской Патриархии») redaktoru. 1932.–1933. gados viņš kā arhimandrīts bija Maskavas Kristus Augšāmcelšanās dievnama Sokoļņikos virspriesteris. 1933. gada 29. oktobrī Sergijs tika hirotonizēts par Kolomnas bīskapu, no 1934. līdz 1936. gadam bija Broņņicas bīskaps, kopš 1936. gada – Dmitrovas bīskaps. 1937. gadā bīskaps Sergijs tika iesvētīts par Arhibīskapu, kopš tā paša gada viņš kļuva par Maskavas Patriarhijas lietu pārvaldītāju.
1940. gada beigās pēc Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pievienošanas Padomju Savienībai Arhibīskaps Sergijs tika nosūtīts uz Baltiju kā Maskavas Patriarhijas pilnvarotais pārstāvis, lai iepazītos ar lietu stāvokli un likvidētu Igaunijas un Latvijas Baznīcu shizmu (1923. gadā Igaunijas Pareizticīgā Baznīca, bet 1936. gadā Metropolīta Augustīna valdīšanas laikā arī Latvijas Pareizticīgā Baznīca, vienpusējā kārtā izstājās no Maskavas Patriarhijas jurisdikcijas un pievienojās Konstantinopoles Patriarha jurisdikcijai). Pēc Metropolīta Jeļevfērija nāves, kopš 1941. gada 1. janvāra Sergijs kļuva par Lietuvas Metropolītu, bet kopš 1941. gada 24. marta – par visas Baltijas Ekzarhu.
Otrā Pasaules kara laikā, Baltijas vācu okupācijas laikposmā, Valdnieks Sergijs palika Rīgā. Sākotnēji viņš tika ieslodzīts mājas arestā, bet drīzumā ieguva pārvietošanās brīvību. Kopš pašām pirmām okupācijas dienām Valdnieks Sergijs ieņēma izteikti antikomunistisku pozīciju. Pateicoties visnotaļ izsmalcinātai un pārdomātai politikai, viņam izdevās pārvarēt Baznīcas shizmu, kas atkal atdzima pēc vāciešu ierašanās. Viņš pārliecināja okupācijas varas pārstāvjus saglabāt Ekzarhātu, nesaraujot tā kanoniskās saiknes ar Maskavas Patriarhiju 1.
1941. gada jūlijā pēc viņa iniciatīvas tika dibināta Iekšējā Pareizticīgā Misija Latvijā un Lietuvā, bet kopš 1941. gada augusta – Pleskavas Pareizticīgā Misija. Tās mērķis bija atjaunot sagrautos un apgānītos dievnamus un garīgi vadīt vāciešu okupēto Krievijas Ziemeļrietumu teritoriju pareizticīgos iedzīvotājus. Misija apvienoja vairāk kā 400 baznīcu draudzes un darbojās līdz 1944. gada februārim.
1944. gada 28. aprīlī Valdnieks Sergijs tika nogalināts savā automašīnā pa ceļam no Viļņas uz Rīgu. Pēc vienas no versijām, slepkavas bija SD aģenti, un izrēķināšanās iemesls bija Metropolīta atteikums atzīt par nekanoniskām Maskavas Patriarhāta vēlēšanas (1943. gada septembrī), kā arī Valdnieka pretvāciskie izteicieni privātajās sarunās, bet dažos gadījumos arī baznīcas sprediķa laikā. Pēc citas versijas, (kuru oficiāli atbalstīja okupācijas vara), Valdnieku nogalināja vācu militārajā formā pārģērbušies partizāni. 2
Nobeigumā minēsim fragmentu no A. Geriča atmiņām par Valdnieka Sergija bērēm Rīgas Pokrova kapos:
«Valdnieku atveda uz baznīcu pirmdienas vakarā. Notika vakara dievkalpojums... Dievnamā ieskrēja vācu virsnieks un teica dievnama vecākajam, ka esot atveduši Valdnieku. Vecākais ziņoja par to bīskapam Jānim. No altāra sāka iznākt mācītāji ar Arhibīskapu priekšgalā, nesdami svētos karogus un krustu, un no Rīgas Katedrāles izgāja uz ielu. Tur atradās vācu kara kravas automašīna un tajā atradās divi zārki – Valdnieka un viņa uzticamā šofera.
Metropolīta Sergija bēres. Fotogrāfija no avīzes, 1944. g.
Garīdznieki ienesa Valdnieka zārku tumšajā dievnamā, visi nostājās ceļos. Valdnieka zārku, cik es atceros, tā arī neatvēra, jo nebija pārliecināti, ka Valdnieka ķermenis ir kārtībā pēc ilgstošā ceļa kara kravas mašīnā... Noturēja atvadu dievkalpojumu, pēc kura cilvēki sāka palēnām izklīst. Es citu vidū ar vecākā atļauju paliku slēgtajā Katedrālē. Atvēra zārku. Valdnieks bija tērpts mūka drēbēs ar baltu klobuku galvā. Tad es uzzināju, ka viņš vēlējās, lai viņu apglabātu kā mūku, ko nebija viegli izdarīt. Garīdznieki visu nakti lūkojās grāmatās, lai uzzinātu, kā to visu izdarīt.
Apbedīšanas procesu vadīja man tuvs mācītājs (viņš mani laulāja) tēvs Vasīlijs Jevstafjevs, Metropolīta garīgais tēvs, viņš atceras: «Kad noņēma šķidrautu, es ieraudzīju mirušā Valdnieka seju — tā bija miera pilna — neviena lode nebija skārusi seju. Seju atkal aizsedza, rokās ielika Krustu un Evaņģēliju, bet zārku pārklāja ar arhijereja mantiju». Tas bija 1. maija vakarā.
Valdnieka apdziedāšana tika nozīmēta uz ceturtdienu, 4. maiju. Līdz šim brīdim Katedrālē notika dievkalpojumi, cilvēki nāca atvadīties no Valdnieka vai arī vienkārši, lai pabūtu viņam blakus dievnama klusumā. Vācieši pieprasīja, lai apdziedāšana notiktu ar kontrolējamu pieeju, tas nozīmē, ka ieiet varētu pēc biļetēm, kuras būtu jāiegādājas pie garīdzniekiem. Kad mēs ieradāmies Katedrālē (liekas, bija septiņi no rīta), tās ēku aplenca policija. Mūs ielaida dievnamā, notika dievkalpojums, Valdnieka zārks slīga ziedos un vainagos.
Katedrāli atvēra, liekas, deviņos no rīta, un ticīgo pūlis devās tanī... Biļetes pārbaudīja visiem, pat mācītājiem. Vienīgais, kas iegāja bez pārbaudes, bija Kauņas bīskaps Daņiils (Juzjvjuks). Valdnieks Jānis (Garklavs), kas vadīja dievkalpojumu, jau bija Katedrālē, kad mēs tur atnācām. Acīmredzot, viņš tur nakšņoja... Dievkalpojumam sākoties, Katedrāle bija ļaužu pārpildīta. Ticīgie visu laiku pienāca pie zārka, lai atvadītos, kad tas netraucēja dievkalpojuma ritējumam. Atvadu sprediķi teica tēvs Jānis Ļogkijs. Daudzi raudāja – gan mācītāji, gan laicīgie ļaudis... Kad zārku sāka iznest no Katedrāles, mācītāju procesijas priekšgalā gāja tēvs Vasīlijs Jevstafjevs.
No paša dievnama līdz pat Pokrova kapiem, liekas, tie ir kādi divi kilometri, tauta stāvēja, kā mūris - no abām pusēm. Pašu bēru procesiju apsargāja zaldāti un mēs, palīgi, no abām pusēm. Mēs nevienam neļāvam iziet un it īpaši ieiet bērinieku kolonnā. Tā mēs nonācām līdz Pokrova kapiem, kur pa labi no kapu baznīcas ir apbedīts svētmoceklis Latvijas Arhibīskaps Jānis (Pommers), kas zvēriski tika nogalināts 1934. gadā. Valdnieku Metropolītu apbedīja pa kreisi no baznīcas. Ta, patlban divi mocekļi, kuri cieta par Pareizticību, aizsargā Pareizticīgo dievnamu» 3.
(Izņemot piezīmēs norādītos informācijas avotus, skat. arī : Pleskavas Misijas Sinodiks (Синодик Псковской Миссии // Санкт-Петербургские Епарх. вед., 2002. Izlaid. 26 — 27, 8. lpp.) ; mācītājs A. Goļikovs, S. Fomins. Asinīm izbalinātie : Krievijas Ziemeļrietumu un Baltijas mocekļi un ticības apliecinātāji: 1940-1955. Latvijas pareizticīgo garīdznieku un baznīcas kalpotāju, kas represēti 1940.-1952. gados, martirologs: Dzīves apraksti un materiāli. M.,1999., 8.-32.lpp.(Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики: 1940 -1955. Мартиролог православных священнослужителей и церковнослужителей Латвии, репрессированных в 1940 - 1952 гг.: Жизнеописания и материалы к ним.) ; A. Čertkovs. Metropolīta Sergija gaišajai piemiņai// Baznīca un Pasaule: Baltu-slāvu biedrības Krievu avīze, 1994., Nr.3 (15) Pielikumi, 47.- 59. lpp. (Светлой памяти митрополита Сергия // Церковь и мир: Русская газета Балто-славянского общества, 1994, № 3 (15). Приложения, с. 47-59). Skat . arī informāciju Pareizticīgā Svētā Tihona Teoloģijas Institūta datu bāzē „Krievu Pareizticīgās Baznīcas 20. gadsimta Jaunmocekļi un Ticības Apliecinātāji” («Новомученики и Исповедники Русской Православной Церкви ХХ в.»)
Jurijs Sidjakovs
[1] Šo apstākļu detaļas, kas tika atajnotas pēc arhīvu avotiem, skat.: M.V. Škarovskis Metropolīts Sergijs (Voskresenskis) un viņa kalpošana Baltijā un Krievijas Ziemeļrietumos 1941.-1945. gados // Sanktpēterburgas Eparhijas ziņas (С.-Петербургские Епарх. вед.) , 2002. Izlaid. 26 - 27, 122.—139. lpp.
[2] Skat. detalizētāk : M.V. Škarovskis. Minēt. sacer.,131.—135. lpp.
[3] А. Geričs. Viļņas un Lietuvas Metropolīts Sergijs (Voskresenskis), Baltijas Ekzarhs (Митрополит Виленский и Литовский Сергий (Воскресенский), Экзарх Прибалтики // avīze „Виноградная Лоза”) 2002., Nr.11 (54), novembris, 13. lpp.(Autora vārds avīzes publikācijā ir sagrozīts.)
No sastādītājiem
Berlīnes laikrakstā „Novoje Vremja” («Новое время») tika ziņots, ka jau pirmajos kara mēnešos Rīgā un tās apkārtnē sāka masveida koncentrēties karagūstekņi, tai skaitā ievainotie, kuri tika izvietoti nometnēs un slimnīcās. Pēc Metropolīta Sergija iniciatīvas, kas vērsās pie vācu militārās pavēlniecības, pareizticīgajiem mācītājiem tika atļauts noturēt dievkalpojumus. 1941. gada 31. augustā Rīgas Pareizticīgo Katedrālē notika speciāls dievkalpojums krievu karagūstekņiem, kurā piedalījās 5000 cilvēku, pie tam dziedāja baznīcas koris, kas sastāvēja no 35 karagūstekņiem.
No mācītāja misionāra tēva Georgija Benigsena atmiņām:
«Tās bija visbaisākās liturģijas manā mūžā. Nometnes vidū, zem atklātas debess, notiek Euharistijas Noslēpums. Apkārt tūkstoši vīriešu, nelaimīgu, izmocītu, bezgala nogurušu, izsalkušu. Sejas nevar atšķirt: viss pūlis skatās uz tevi ar vienām lielām acīm, kuras ir neizsmeļamu bēdu pilnas, tādām acīm, kādas tiek gleznotas, attēlojot Kristu ērkšķu vainagā. Piecdesmitgadīgie vīri un sešpadsmitgadīgie jaunieši stāv, cieši piespiedušies cits citam, un raud, nekautrējoties ne no viena, ar sirdi izjusdami, ka šeit ir Tas, Kuram var atklāti izteikt visus pazemojumu aizvainojumus , visas skumjas, visas sāpes par sevi, par Dzimteni, par tuviniekiem». - Tas bija viens no nedaudzajiem izņēmumiem. Jau 1942. gadā, saskaņā ar vispārējo vadlīniju, dievkalpojumi karagūstekņiem Baltijā tika aizliegti.
Pēc Metropolīta Sergija svētības Rīgas Katedrāles paspārnē pastāvēja Dāmu komiteja, kuru vadīja О. Benuā, kas sniedza palīdzību bēgļiem un padomju karagūstekņiem.
Nāves draudi piemeklēja Valdnieku jau kopš 1941. gada. Bet it īpaši nāves priekšnojauta neatstāja viņu mūža pēdējā gadā. Kristus Ciešanu nedēļā pirms Lieldienām viņš redzēja sapni, kas viņu pārsteidza: sapnī viņš noturēja dievkalpojumu, līdzkalpojot jau mirušajiem arhijerejiem, un kaut kādā dīvainā veidā, kā ēna, bet neredzams, tajā dievkalpojumā bija klāt arī Maskavas Patriarhs Sergijs. Metropolīts izprata šo sapni, kā zīmi, kas liecināja par viņa tuvojošos aiziešanu aizsaulē.
Apbedījuma vieta atrodas sektorā А , Nr. 10.
(Sastādīts pēc materiāliem: M.V. Škarovskis. Metropolīts Sergijs (Voskresenskis) un viņa kalpošana Baltijā un Krievijas Ziemeļrietumos 1941.—1945.g.g. // (С.-Петербургские Епарх. вед.), 2002. Izlaid. 26.-27., 128.—133. lpp.)
Sk.: Покровское кладбище. Слава и забвение. Сост. С. Видякина, С. Ковальчук. – Рига, 2004
Андрей Голиков. К 70-летию создания Псковской Духовной Миссии
Андрей Голиков. Встреча в Рижской Духовной Семинарии
Андрей Голиков. Памяти протоиерея Николая Трубецкого (1907-1978)
Ростислав Полчанинов. 70-летие Псковской Православной Миссии
