Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jeļena Antimonova

Jeļena Antimonova

Jeļena Antimonova (1945. g. 15. septembrī Tbilisī, Gruzijas PSR – 2002. g. 3. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – izcilā grafiķe un akvarēliste.

Jeļena Antimonova dzimusi Tbilisī kalpotāja ģimenē. 1971. gadā absolvēja Latvijas PSR Valsts Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu.Viņas diplomdarba "Matemātiķi" vadītājs bija gleznotājs marīnists Eduards Kalniņš (1904-1988). Zīda apgleznošanas tehniku viņa apguva pie grafiķa Josifa Elgurta. 1976. gadā tika pieņemta Latvijas PSR Mākslinieku savienībā. Kopš 1969. gada J. Antimonova piedalījās izstādēs. Viņas personālizstādes tika rīkotas Rīgā (1974., 1982., 1990., 1991., 1992., 1993.g.g.), Tartū (1978.), Polijā (1978.), Jūrmalā (1983., 1986.), Murmanskā (1987.), Venēcijā (1991.). Antimonovas darbi tika eksponēti Šveicē, Somijā, Japānā, Vācijā, Dānijā, Francijā.

Jeļenas Antimonovas profesionalitāte izpaudās dažādos žanros un tehnikās. Viņa demonstrē virtuozi izsmalcinātu zīmējumu un oforta lapas skrupulozu apstrādi; viņas zīmētajiem portretiem ir raksturīga psiholoģiski precīza dvēseles noskaņojuma attēlošana, grāmatzīmes izpildītas samāksloti graciozi, akvareļiem piemīt sentimentalitāte, bet grafiskiem mākslas darbiem raksturīgs patiess dabiskums. Grafisko darbu veidošana arī kļuva par vienu no svarīgākajiem virzieniem viņas daiļradē. Māksliniece noformēja un ilustrēja vairāk kā 60 grāmatas, kuru vidū ir pasaules literatūras klasika, pasakas, dzejoļu krājumi, kā arī latvju dainu miniatūras grāmatiņas. Labāko J. Antimonovas ilustrēto izdevumu vidū jāmin:

Aleksandrs Fets. Izlase;

Staņislavs Rubinčiks. “Pasakas par Vecrīgu un citi zvirbuļa Riči stāsti.” (“Сказки о Старой Риге и другие истории воробья Ричи".) – Rīga, "Liesma", 1973.

Staņislavs Rubinčiks. “Manuskripts, kas tika atrasts ceļasomā.” („Рукопись, найденная в саквояже.”) Rīga, 1978. (Šī grāmata ir veltīta rīdzinieka Sergeja Minclova pazudušajam grāmatu krājumam. Grāmata sarakstīta piedzīvojumu romāna vieglā beletristiskā formā, tajā tiek aprakstītas visas peripetijas, ar kurām bija spiests sastapties literārais Minclovs, cenšoties sameklēt savu vērtīgo grāmatu krājumu.);

Jānis Rainis. Vectēvs un ābelītes;

Viljams Šekspīrs. Romeo un Džuljeta;

Vasīlijs Žukovskis. Undīne;

Vilhelms Haufs. Pasakas. – Rīga, „Liesma”, 1989.;

Japāņu pasakas "Issumbosi" («Sprīdītis») – http://www.liveinternet.ru/users/vlad49/post86465043/;

Lidija Ždanova. „Nelabā pēdiņas” (Бесовы следки). – Rīga, 1967.;

Lidija Ždanova. „Grāmata par pūdeli Daki, uzpūtīgo augstprāti” („Книга о пуделе Даки, воображале и задаваке.”) Dzejoļi. – Rīga, „Liesma”, 1986.;

(Lidija Ždanova dzimusi 1938. gada 13. decembrī Maskavā. Viņas tēvs – Vladimirs Ždanovs bija ādu apstrādes meistars un Rīgas Ādu fabrikas direktors. Skolu un Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultāti Lidija absolvēja Rīgā, kur turpmāk līdz 1990.-to gadu vidum arī dzīvoja, veltīdama sevi daiļradei. Vēl viņas studiju gados kādā no Rīgas centrālajām avīzēm tika iespiests raksts, kurā bija negatīvi raksturota viņas daiļrade. Par šī raksta virsrakstu tika ņemts citāts no viņas pašas dzejoļa „Sirds uz asfalta”("Сердце на асфальте"), kas tūlīt pat padarīja viņu populāru. Rīgā L.Ž. izveidoja brīnišķīgu laulības un radošo tandemu ar rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Viktoru Andrejevu.);

Ojārs Vācietis. „Pastrīdēsimies!”(Поспорим!): dzejoļi; no latviešu val. atdzej. Ludmila Kopilova. - Maskava: „Djetskaja ļiteratura”, 1979.;

Jānis Sudrabkalns. „Trubadūrs uz ēzeļa”(Трубадур на осле); sast., no latv. val. atdzej. Lidija Ždanova. – Rīga, „Liesma”, 1984.;

J. Antimonova ir arī triju mākslas albumu sastādītāja:

Jeļena Antimonova. Grafika, zīmējums, ilustrācija, grāmatzīme, akvarelis, dators. Rīga, Galerija LAPA, 1998.;

Artūrs Ņikitins, glezniecība, grafika, skulptūra, zīmējums, ilustrācija. –  Rīga, Galerija LAPA, 1998.;

Vecpilsētas portrets. (Портрет старого города.) – Rīga, 2001.

A. Puškina poēmu «Grāfs Nuļins» māksliniece ilustrēja «pati sev», vienīgajā eksemplārā, kas tika eksponēts izstādē Maskavā. Antimonovas daiļrade pazīstama tālu aiz Latvijas robežām – Krievijā un Rietumeiropā. Viņas mācekļi ir tādi grafiķi kā Nataļja Bikova, Jekaterina Grjazeva, Jeļena Lavrinoviča un citi.

«Jeļena Antimonova ir viena no tām, kas izdomāja (vai arī vienkārši atrada) savu pasauli. Viņa dzīvoja un strādāja 70.-tajos, 80.-tajos, 90.-tajos gados, 21. gadsimta sākumā, bet pastāvīgi atgriezās pagātnē, tajos pašos divdesmitajos-trīsdesmitajos gados, kad viņa vēl nebija dzimusi. Un tādejādi demonstrēja rafinētu salona, šā vārda labākajā nozīmē, mākslu. Tā nav nejaušība, ka nesenajā Sigizmunda Vidberga izstādē Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā tika eksponēti arī Jeļenas mākslas darbi... Un pie tam viņa varēja būt arī nedaudz huligāne. Kad nesen Jeļena nedaudz frivolā un tanī pat laikā elegantā manierē bija grafiski ilustrējusi erotiskās latvju dainas, daudzi izbrīnījās. Vispār Jeļena Antimonova bija tūkstošu talantu cilvēks: pēdējos gados viņa vēl nodarbojās arī ar datorgrafiku», tā mākslinieces nekrologā rakstīja žurnālists Andrejs Šavrejs („Mirusi māksliniece Jeļena Antimonova”) (Умерла художник Елена Антимонова), «Čas», 2002. 04.10.

«Katru reizi, kad atbraucām uz Rīgu, sākot no 1971.g., blakus mums skanēja mākslinieces vārds, kuru sākumā dēvēja par jauno un ļoti talantīgu, pēc tam par augsti vērtējamu šaurajā izredzēto un radošo personu lokā, pēc tam viņu pieminēja kā mākslinieci, kurai, neskatoties ne uz ko, pat bija izdevies iemantot oficiālu atzinību. Šodien Jeļenas Antimonovas vairs nav dzīvo vidū, bet viņas izsmalcinātie, liriskie, brīžiem draiskie grafiskie mākslas darbi, grāmatu, tostarp arī antīkās klasikas, ilustrācijas, viņas, iespējams, pēdējais darbs – ilustrētā grāmata par dzimto pilsētu, izpelnījās to, ka māksliniece ieņēma neapšaubāmi pelnītu vietu radošo personu debesu areopāgā, kurā var tikt bez formālām rekomendācijām, anketas un radošās savienības biedra apliecības. Ja ticēt Korovjevam (M. Bulgakova romāna „Meistars un Margarita” varonim), tad pietiek vien ar to, ja aplūkosi divus-trīs mākslinieces grafiskos mākslas darbus. Viņa lūkojas uz manīm no manu draugu dzīvokļu sienām, no viņas noformēto grāmatu lappusēm, no viņas un mūsu tuvas draudzenes (kuras vairs nav mūsu vidū) uzgleznotā portreta. Teikdams «viņa lūkojas», es nekļūdījos. Viņas slaido garkājaino sievišķīgo, nereti skrienošo, biežāk lidojošo varoņu tēlos, es redzu viņu tādu, kāda viņa bija mūsu iepazīšanās un vienīgās tikšanās laikā, toreiz, Rīgā 1971. gadā. Grupā mēs pastaigājamies pa pilsētu, apmeklējām slavenos Raiņa kapus, te visi kopā pulcēdamies, te izklīstot, un visi centās panākt Jeļenu, kura visulaik it kā lidodama gāja kaut kur pa priekšu. Tāda objekta un subjekta identitātes sajūta man radās vēl tikai lūkojoties uz Zinaīdas Serebrjakovas mākslas darbiem, ar kuru es, protams, nebiju pazīstams, bet kuru var atpazīt autoportretos un lielākajā daļā viņas uzgleznoto varoņu attēlos. Vienīgā man piederošā Antimonovas gravīra, kuru man dāsni uzdāvināja kāda mūsu tuva paziņa toreiz, kad māksliniece vēl bija kopā ar mums, un likās, ka tik daudz kas ir paveikts no viņas puses un , galvenais, vēl tiks paveikts, ka viņas mākslas darbus var bez liekas domāšanas dāvināt draugiem, šī vienīga gravīra lūkojās uz manīm caur stiklu no grāmatu plaukta. Kad es ielūkojos tajā, mani pārņem pateicība par šo dāvanu un par iespēju saskarties ar talantu, kā arī smeldzoša nožēla par dzīves pārāk straujo tecējumu, neskaidras pārdomas par mūžību un dailes izredzētību», – šādi mākslinieci atceras Bloģeris Mikha (Ceļojums uz Latviju dažādos laikposmos, vai nostaļģijas mēģinājums, 2008.16.01.) (Путешествие в Латвию в разных временах, или Попытка ностальгии, 16.01.2008.

Aleksandrs Malnačs

 

Informācijas avoti:

Светлана Хаенко. Елена Антимонова (1993)

Светлана Хаенко. Елена Антимонова (2004)

http://press.lv/post/russkaya-latviya-palitra-eleny-antimonovoj/

 

Ilustrācijas tēmai