Jurijs Lazarevs
Jurijs Lazarevs (1946. g. 29. jūnijā Rīgā, Latvijas PSR – 1996. g. 15. aprīlī Dubnā, Krievijas Federācijā) – zinātnieks fiziķis, viens no D. Mendeļejeva ķīmisko elementu periodiskās tabulas 105. elementa atklājējiem
20. gadsimta piecdesmitajos – sešdesmitajos gados Rīgas 13. vidusskola bija pazīstama kā viena no labākajām skolām ne tikai Rīgā – par šo skolu zināja gan Maskavā, gan Ļeņingradā. Tas, ka Jurijs Lazarevs izvēlējās fiziķa profesiju, ir liels viņa skolotāja Georgija Popļajeva nopelns. Iestājeksāmenos Rīgas augstskolās pietika tikai nosaukt skolotāja uzvārdu Popļajevs un “piecnieks” abiturientam bija nodrošināts – tik liela bija šī skolotāja autoritāte. “Popļajeva skolnieks” skanēja lepni un kalpoja par kvalitātes zīmi. Rīgas 13. vidusskolā iegūtās zināšanas fizikā un arī citos mācību priekšmetos bija krietni dziļākas nekā parasto mācību programmu ietvaros, tādēļ šīs skolas absolvents Jurijs Lazarevs varēja sekmīgi nokārtot iestājeksāmenus Ļeņingradas Politehniskā institūta Fizikas un mehānikas fakultātē un īstenot savu sapni – kļūt par kodolfiziķi.
Rīgas 13. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja Olga Popļajeva, kura 1961.–1963. gadā bija J. Lazareva klases audzinātāja, iedvesa saviem audzēkņiem mīlestību uz daiļliteratūru, uz dzeju, mudināja domāt par vārdu rūpīgu izvēli. J. Lazarevs bija viņas labāko un mīļāko audzēkņu skaitā.
Jurijam Lazarevam piemērs darba mīlestības, neatlaidīguma mērķa sasniegšanas un aktīvas dzīves pozīcijas ziņā bija viņa tēvs Aleksandrs Lazarevs (1920–2004). Dzimis Istras pagasta Lazaru ciemā, viņš kļuva par Latvijas Valsts universitātes studentu, pēc universitātes beigšanas sāka strādāt rūpnīcā VEF, vēlāk bija Rīgas Hidrometroloģijas iekārtu rūpnīcas galvenais tehnologs, bet 1957. gadā viņu iecēla par Latvijas Lauksaimniecības ministra vietnieku. Kopš sešdesmito gadu sākuma viņš vadīja Latvijas PSR Lauksaimniecības elektrifikācijas un mehanizācijas zinātniskās pētniecības institūtu. Būdams pensijā, viņš sāka pētīt sava dzimtā novada – Latgales vēsturi, uzrakstīja Istras skolu vēsturi, līdz pēdējām sava mūža dienām viņš papildināja savas skolas bibliotēku ar vērtīgiem izdevumiem. Pēc A. Lazareva iniciatīvas deviņdesmito gadu sākumā Vecslabadā (Ludzas rajonā) sāka atjaunot Kristus apskaidrošanās dievnamu. Būdams inženieris ar lielu darba pieredzi un dziļām zināšanām, tehnisko zinātņu kandidāts A. Lazarevs izstrādāja pareizticīgo baznīcas rekonstrukcijas plānu, pats izgatavoja tās maketu, aizrāva ar savu ideju daudzus novadniekus un savu ģimeni, arī savu dēlu un mazdēlu.
Jurijs Lazarevs, pateicoties savam tēvam, bija labi pazīstams ar savas dzimtas vēsturi, godāja vectēva Aleksandra Lazareva piemiņu, kurš bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē Salaspilī un kara beigās gāja bojā koncentrācijas nometnē Štuthofā.
Jurijs Lazarevs, 1963. gadā no dzimtās pilsētas aizbraukdams mācīties uz Ļeņingradu, nekad nepārrāva saikni ar Rīgu, un visi paziņas saskatīja viņā īstu rīdzinieku – inteliģentu, atturīgu, savaldīgu cilvēku, apveltītu ar plašu redzesloku un izsmalcinātu gaumi... Būdams jau plaši pazīstams speciālists fizikas nozarē, viņš saglabāja kontaktus ar kolēģiem Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā, brauca uz Salaspili lasīt lekcijas.
Pēc Ļeņingradas Politehniskā institūta Fizikas un mehānikas fakultātes beigšanas Jurijs Lazarevs gandrīz 30 gadu strādāja Starptautiskajā zinātnes centrā – Apvienotajā kodolpētījumu institūtā Dubnā (Maskavas apgabalā), kur viņa darbības lauks bija pētījumi kodoldalīšanās fizikā un D. Mendeļejeva Periodiskās sistēmas jaunu supersmago elementu sintēzē. Viņa ieguldījums šajos pētījumos, it īpaši pēdējos dzīves gados, pēc dažādu valstu kolēģu atzinumiem, bija noteicošais nozarē.
Visi, kuri pazina Juriju Lazarevu, uzsver viņa māku pastāstīt par zinātniskiem pētījumiem interesanti, skaidri, viegli uztverami, visiem saprotami. Vēl 1974. gadā Ķīmisko elementu populārā bibliotēkas izdevumā bija publicēts D. Mendeļejeva periodisko elementu tabulas 105. elementa (kuru pēc daudziem gadiem nosauca par dubniju) atklāšanai veltītais viņa raksts. Paralēli zinātniskajiem rakstiem viņš ir publicējis daudzus savus tekstus arī populārzinātniskos izdevumos.
J. Lazareva ziņojumos visrespektablākajās zinātniskajās konferencēs izpaudās ne tikai dziļas zināšanas, bet arī lieliska erudīcija un kultūra. Atmiņai no starptautiskās zinātniskās konferences (Vācijā), kas bija veltīta 50 gadu pētījumiem kodolfizikā, Jurijam Lazarevam palika vērtīgs dokuments – “sertifikāts”, kas “uzzīmēts” ar izcilā amerikāņu zinātnieka Džona Ārčibolda Vīlera roku un parakstīts kopā ar citu kodolfizikas patriarhu Glennu Teodoru Sīborgu (ASV), un tas apliecina: Jurija Lazareva lekcija 7.IV.1989. bija LIELISKA!
Kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma J. Lazarevs kā Apvienotā kodolpētījumu institūta pārstāvis vadīja starptautiskās laboratorijas Dubna – Līvermora (ASV, University of California, Lawrence Livermore National Laboratory – LLNL) un laboratorijas Dubna – Francija (Institut de Physique Nucleaire de Lion) darbību.
Talantīgajam kodolfiziķim, kurš nenodzīvoja līdz 50 gadu vecumam, bija daudz plānu nākotnei: viņš bija iecerējis krietni papildināt ASV izdoto monogrāfiju Heavy Ions and Nuclear Fission // Treatise on Heavy-Ion Science. Extreme Nuclear States.– New York and London: Plenum Press, 1985 (Smagie joni un kodolu dalīšana); brīvi pārvaldīdams angļu valodu, viņš sapņoja veikt zinātnisko darbu tulkojumus, domāja arī par mācībspēka darbību augstskolā. Taču tam visam nebija lemts piepildīties. Viņa pāragro nāvi kolēģi dažādos kontinentos uztvēra kā ļoti smagu zaudējumu. Jurija Lazareva pīšļi ir apglabāti dzimtajā zemē – Baltezera kapsētā pie Rīgas.
Sk.: http://lve.sinp.msu.ru/~rud/LazarevYuAl/ – lappuse Jurija Lazareva piemiņai
Anna Girševa , Jurija Lazareva atraitne
Людмила Клешнина. Рижская 13-я средняя школа
Ilustrācijas tēmai
