Semjons Ainbinders
Semjons Ainbinders (1914.g. 21.martā Vitebskā, Krievijas impērijā – 1984. g. 23.augustā Rīgā, Latvijas PSR) – tehnisko zinātņu doktors, profesors, speciālists nepārtrauktās vides mehānikā, metināšanas, mašīnu berzes un nodiluma jomās.
S. Ainbinders dzimis Vitebskā 1914. gada 21. martā, no 1917. gada dzīvoja Maskavā. Beidzis septiņgadīgo skolu (1929), Maskavas meliorācijas un ceļu būves tehnikuma pilsētas agrotehniķu nodaļu (1932). Mācoties tehnikumā, strādājis par strādnieku, „desmitnieku” (strādnieku grupas vadītāju), mērnieku, pēc tehnikuma beigšanas – par zinātniski tehnisko līdzstrādnieku Maskavas Valsts universitātes Fizikas zinātniskās pētniecības institūtā (1933 -1935).
1935. gadā iestājies Maskavas Enerģētikas institūtā, taču pēc otrā kursa 1936. gadā pārcelts uz M. Žukovska Militārās Gaisa akadēmijas Aviācijas bruņojuma fakultāti. Pēc akadēmijas beigšanas (1940) tika atstāts Balistikas katedras adjunktūrā, strādāja par pasniedzēju, 1944. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju.
1947. gadā S. Ainbinderu pārcēla pasniedzēja darbā uz Rīgu, Latvijā. Pēc demobilizācijas 1950. gadā viņš sāka strādāt Latvijas PSR ZA Enerģētikas un elektrotehnikas institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, tad par laboratorijas vadītāju, bet no 1954. gada – par LPSR ZA Fizikas institūta Metālu fizikas laboratorijas vadītāju, kur viņa vadībā pētīja metālu auksto metināšanu. 1956. gadā S. Ainbinderu nozīmēja par Latvijas PSR ZA Tehnisko zinātņu nodaļas mašīnzinības laboratorijas direktoru, uz kuras pamatiem 1958. gadā tika izveidots LPSR ZA Mašīnzinības institūts (no 1961. gada – Automātikas un mehānikas institūts), un S. Ainbinders palika par šī institūta direktoru un Mašīnu berzes laboratorijas vadītāju. 1963. gada maijā LPSR ZA sastāvā tika nodibināts Polimeru mehānikas institūts – pirmais šāda profila institūts PSRS, kura sastāvā iekļāvās akadēmisko institūtu – Celtniecības un arhitektūras institūta, Automātikas un mehānikas institūta laboratorijas, kā arī Rīgas Politehniskā institūta Plastiskuma problēmu laboratorija. Uz jauno Polimeru mehānikas institūtu par Polimeru berzes un nolietojuma laboratorijas vadītāju 1963. gadā pārnāca strādāt arī S. Ainbinders, paliekot šajā amatā līdz pat savas dzīves beigām – 1984.gadam.
Disertāciju tehnisko zinātņu doktora grāda piešķiršanai „Cietvielu berzes un adhēzijas pētījumi” S. Ainbinders aizstāvēja 1966. gadā Latvijas PSR ZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas Apvienotajā Zinātnes padomē. 1968. gadā viņam piešķīra profesora zinātnisko nosaukumu.
S. Ainbinders miris 1984. gada 23. augustā Rīgā, apglabāts I Meža kapos.
***
Semjona Ainbindera ģimene – dzīvesbiedre Natālija Etihgofa, divas meitas – Marina (1940. g. 25. aprilī Maskavā – 2023. g. 23. aprīlī Jeruzalrmē) un Jeļena.
Natālija Etingofa (1913, Petrograda – 2012, Jeruzaleme, Izraēla) – teātra darbiniece, režisore.
N. Etingofa dzimusi 1913. gadā Sanktpēterburgā profesionāla revolucionāra Borisa Etingofa (1887, Viļņa – 1958, Maskava)- padomju valsts darbinieka, pedagoga un profesora un vinā sievas Amālijas ģimenē. N. Etingofas bērnība un jaunība aizritēja Gruzijā, Tbilisi pilsētā, no 1929. gada – Maskavā, kur viņa mācījās un bija Valsts Teātra institūta pirmā režisoru kursa absolvente. Strādāja par režisora asistenti Mazajā teātrī, pēc tam Arhangeļskā, vēlāk (1938-1940) – par Jaunatnes teātru māksliniecisko vadītāju Jaroslavļā un Kostromā. Staļina represiju laikā viņas tēvs tika izslēgts no partijas, bet Natālija – no komjaunatnes. Ainbinderi dzīvoja lielā trūkumā. Lielā Tēvijas kara gados visa ģimene, t.i., N. Etingofa ar vīru S. Ainbinderu, tolaik adjunktu un jauno pasniedzēju, kā arī gadu veco meitiņu Mašu, kopā ar M. Žukovska Kara militārās akadēmijas pasniedzēju ģimenēm evakuējās uz Sverdlovsku. Pēc kara atgriezusies Maskavā, N. Etingofa iestājās Valsts Teātra institūta aspirantūrā, kur studēja un pasniedza režisūru. Sakarā ar kampaņu pret kosmopolitismu atkal cieta no represijām, zaudēja darbu un 1948. gadā kopā ar vīru S. Ainbinderu un abiem bērniem pārcēlās uz Rīgu. Te strādāja par režisori Rīgas Jaunatnes teātrī (1950-1952), kur krievu trupā uzveda lugas: J. Princeva un J. Hočinska „Brīnumzeme”, V. Šekspīra „Divi veronieši”, V. Rozova „Viņas draugi” (1950) un C. Solodara „Miera zvaigzne”(1951), vadīja jauniešu teātra studijas Rīgā. 1993. gadā N. Etingofa kopā ar savu meitu Mašu Ainbinderi emigrēja no Latvijas un dzīvoja Jeruzalemē (Izraēla). 1981. gadā N. Etingofa sāka rakstīt memuārus nelielu stāstu formā, viņas „Teiksmas par senčiem” tika publicētas Telavivas žurnālā „Spogulis”; grāmatā „Ar sausu otu gleznoti portreti” stāsta par tuviniekiem cietušiem Staļina represiju laikā. N. Etingofas grāmatā «Teātra notikumi: režisores piezīmes” (Izdevējs N. Balabanovs, 2010, 248 lpp.) iekļauti apraksti par viņas iestāšanos Valsts Teātra institūtā 1930. gadā, par studiju un diploma praksēm Groznijas un Arhangeļskas teātros u.c. N. Etingofa, dzīvojot Maskavā, labi pazina daudzus izcilus māksliniekus, bija personīgi tikusies ar M. Bulgakovu. Mirusi 2012. gadā Jeruzalemē.
S. Ainbindera vecākā meita Maša (Marina) Ainbindere dzimusi 1940. gada 25. aprīlī, no 1948. gada visa ģimene dzīvoja Rīgā, mācījās Maskavas Kaļiņina Lietišķās mākslas skolā. Strādāja par mākslinieci Rīgas porcelāna fabrikā (bijušajā Kuzņecova porcelāna un fajansa izstrādājumu fabrikā). Beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības fakultāti (1969), dekorēja teātra uzvedumus. 1992. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā, dzīvo Jeruzalemē. Viņa ir Helberga (1998) un Iš-Šaloma (2001) prēmiju laureāte. M. Ainbinderes darbi atrodas Rīgas Mākslas muzejā, Latvijas Mākslas fondā, privātās kolekcijās Izraēlā, Krievijā, Francijā, ASV un citās zemēs.
Jeļena Ainbindere dzimusi Rīgā 1947. gadā, mirusi Vīnē (Austrija) pēc sirds operācijas 2000. gadu sākumā.
Ērika Tjuņina
Informācijas avoti:
Мемуары Н.Б. Этингоф: «Портреты сухой кистью» ;
Эвакуация (проект) Воспоминания Н.Б. Этингоф и М.С. Айнбиндер:
«Ничего страшнее этого я не видела»
Ilustrācijas tēmai
