Vladimirs Kozins

Vladimirs Kozins (1922. g. 17. septembrī Gomeļas guberņā, Krievijas PFSR – 2023. g. 28. septembrī Rīgā, Latvijas Republikā) – gleznotājs, 36 gadus vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības un kompozīcijas katedru.

Vladimirs Kozins ir dzimis Krievijā, Gomeļas guberņas Starodubas apriņķa Ļevenkas sādžā (līdz 1919. gadam Starodubas apriņķis bijis Čerņigovas guberrņas sastāvā, patlaban – KF Brjanskas apgabalā). Pirmo māksliniecisko izglītību Vladimirs ieguvis Vitebskas Mākslas skolā (1937-1941).

Nākamais mākslinieks bija piedalījies Otrajā pasaules karā, pēc tā beigām iestājās un absolvēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas (LVMA) Stājglezniecības nodaļu (1945-1949) ar diplomdarbu „Ganāmpulks ceļā uz aizmuguri” (diplomdarba vadītājs Ģederts Eliass).

1949. gadā, tūlīt pat pēc LVMA absolvēšanas, V. Kozins kļuva par tās pedagogu, 1953.–1989. gadā viņš bija Glezniecības un kompozīcijas katedras vadītājs, no 1953. gada – docents, no 1963. gada - profesors. Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā profesors Kozins nostrādāja 50 gadus.

Kopš 1950. gada Vladimirs Kozins ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, viņš bija gleznotāju sekcijas priekšsēdētājs, vadīja mākslinieku – kara veterānu sekcijas biroju.

Mākslas izstādēs gleznotājs sāka piedalīties kopš 1949. gada, aktīvi iesaistīdamies izstāžu darbībā. Viņa personālizstādes notikušas Gulbenē (1982. g.) un Lapmežciemā (1985. g.), retrospekcijas izstādes - zālē „Arsenāls” (2009. g.) un Rīgas Mākslas telpā (2010. g.).

Vladimirs Kozins ir apbalvots ar sabiedrisko prēmiju „Atzīšana–2011”, ko piešķir par ieguldījumu krievu kultūras attīstībā Latvijā.

Mākslinieks ir lielformāta figurālo kompozīciju un reālistisku portretu meistars. Pēdējā laikā viņš glezno galvenokārt klusās dabas.

Vladimira Kozina brālis ir habilitēts vēstures doktors Mihails Kozins (1918-2008).

Aleksandrs Malnačs

Mākslinieks Vladimirs Kozins: “Tā kā Latvijā nav profesionālas mākslas kritikas, lasītājiem varētu rasties iespaids, ka pie mums šodien ir renesanse, un mākslinieki dzīvo, baudot pilnīgu labklājību un slavu. Bet nekas tamlīdzīgs nav vērojams. Renesansei ir nepieciešama ideja, bet tās nav. Daudzi mākslinieki jau sen pārtiek nevis no radošā darba, bet meklē citus iztikas avotus. Jā, mums ir arī plaši atpazīstami, moderni, populāri mākslinieki. Bet ne velti mēdz teikt, [..] ka slava ir atraitne, bet nevis sieva. Tendences jau ir saskatāmas: jaunajiem [māksliniekiem] [..] mēs nereti vien redzam lielformāta audeklus, kas ir domāti kaut kādu apjomīgu interjeru greznošanai. Taču tas ir piespiests virziens, lai gan to diktē dzīve.

Daudz ir antimākslas, kas ir balstīta vienīgi uz epatāžas. Lieta tāda, ka māksla ir zaudējusi savas svarīgākās funkcijas. Piemēram, vizuālās informācijas lomu. [..] Šodien laikrakstos, žurnālos, televīzijā mēs nepātraukti redzam krāsainus attēlus. Tādēļ informācija, kas iegūta, vērojot gleznotus darbus, mums nav vajadzīga. Otrā [mākslas] funkcija ir ideāla veidošana. Es nerunāju par Venēru un Apollonu attēlošanu, bet kaut vai vienkārši par portretiem. Vienmēr taču tikuši radīti cienījamu cilvēku portreti, kas veidoja noteiktu sabiedrisko ideālu. Patlaban jūs nekur izstādēs portretus neredzēsiet. Trešā [mākslas] funkcija ir sociālā. Nu kurš tad šodien gleznos “Krusta gājienu Kurskas guberņā” vai “Brīvību uz barikādēm”? Un atliek vien māksliniekam pievērsties kaut kādu estētisku, dekoratīvu, noformējuma problēmu risināšanai. Tas ir novedis pie atteikšanās no satura, pie cenšanās ietekmēt skatītāju nevis ar saturu, bet ar paņēmieniem un līdzekļiem. Un glezniecība sākusi līdzināties lietišķajai mākslai. Bet tie ir dažādi žanri.”

(Informācijas avots: “Portreti ir ķluvuši par nemodernu žanru” – laikraksts “Vestji Segodņa” Nr. 293, 2007. g. 19. decembrī. Autore: Natālija Ļebedeva).

Unikāla fotogrāfija

Vladimirs Kozins

Ilustrācijas tēmai

Pēc tēmas