Ventspils tirdzniecības osta

Kopš seniem laikiem Vindava (vāc.: Windau; mūsdienu Ventspils), pateicoties savam izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim un neaizsalstošajai ostai, kalpoja par tirdzniecības tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Jau 13. gadsimta beigās šajās zemēs ieradušies vācu bruņinieki krustneši, kuri Vindavas (Ventas) upes grīvā uzbūvēja Ordeņa pili. Vēlāk līdzās pilij izaugusi apmetne un izveidojusies neliela piestātne, kas arī lika aizsākumus topošajai pilsētai. Kopš 1369. gada ir zināmi tās ģerbonis un zīmogs, taču pirmo reizi Vindava kā pilsēta minēta dokumentā, kas datēts ar 1378. gadu.

Vindavas/Ventspils ostai savā pastāvēšanas vēsturē ne reizi vien bijusi būtiska loma gan Baltijas, gan Krievijas ekonomikā. Tā bija nozīmīgs labklājības avots pilsētai jau 14.-16. gadsimtā, Livonijas ordeņa laikos, kad Vindava bija Ziemeļvalstu tirdzniecības apvienības – Hanzas savienības locekle. 17. gadsimtā Vindavā Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers izveidojis lielu kuģu būvētavu, kurā tika uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi, daļu no tiem hercogs Jēkabs pārdevis Anglijai, Francijai un Venēcijai. No Vindavas ostas okeāna kuģi kuģojuši uz Kurzemes hercogistes kolonijām – Gambiju un Tobago salu. Tomēr 17. gadsimta vidū Poļu-zviedru karš noveda pie Kurzemes hercogistes izpostīšanas, un Vindavas osta zaudējusi savu iepriekšējo nozīmi.

1795. gadā Kurzemes hercogiste pārgājusi Krievijas impērijas pakļautībā. Līdz 19. gadsimta vidum Vindavas ostas darbība pamazām atdzīvojās. Te sāka darboties neliela kuģu būves darbnīca, tika atklāta Jūras skola. Tā kā neaizsalstošās ostas ekspluatācija varēja dot valstij lielu labumu, Krievijas impērijas varas iestādes bija pieņēmušas vairākus lēmumus, kas vērsti uz ostas attīstību. 1897. gada 2. martā pēc Augstākās pavēles tika izdots rīkojums par komercostas būvniecību Vindavas ostā un dzelzceļa Maskava – Vindava būvniecību. Tā paša gada 21. maijā Ribinskas dzelzceļa biedrība tika pārdēvēta par Maskavas-Vindavas-Ribinskas dzelzceļa biedrību. Pēc dažiem mēnešiem uzsāka būvēt dzelzceļu Maskava-Vindava. Par jaunā projekta nozīmi liecina šāds fakts: Maskavā speciāli šā dzelzceļa vajadzībām tika uzbūvēta Vindavas dzelzceļa stacija (1946. gadā tā pārdēvēta par Rīgas dzelzceļa staciju). 1904. gadā šo dzelzceļu uzbūvēja, un tas ļāvis ne tikai Krievijas impērijas centram, bet arī Sibīrijai caur neaizsalstošo ostu nodibināt sakarus ar Rietumeiropu.

Vienlaikus ar Maskavas-Vindavas-Ribinskas dzelzceļa izbūvi tika veikta vērienīga rekonstrukcija un faktiski izveidota jauna osta. To aprīkoja ar tolaik modernākajām ceļamiekārtām. Šeit tika pārbūvēti moli, uzceltas tolaik modernākās piestātnes, noliktavas, liels elevators ar graudu kalti. Eksportētā sviesta uzglabāšanai tika uzbūvēts daudzstāvu ledus pagrabs. Elevatorā graudus nosvēra uz automātiskajiem svariem. Ostā desmit stundu darba dienas laikā kuģī varēja iekraut 120 tūkstošus pudu graudu. Pa visīsāko bezpārkraušanas ceļu uz šejieni no Krievijas iekšzemes guberņām tika piegādāts sviests, liels daudzums graudu, linu, apaļkoku, koksnes izejvielu, jēlādu. 1912. gadā kravu apgrozījuma apjomi Vindavas ostā ievērojami pārsniedza līdzīgus rādītājus Libavas (Liepājas) ostā. Turklāt tolaik Vindava (Ventspils) tika uzskatīta arī par kūrortpilsētu. Šeit darbojās sanatorija, vasarā ieradās daudz atpūtnieku.

Ventspils pilsētas un tirdzniecības ostas attīstību un izaugsmi traucējis Pirmais pasaules karš. Baltijas ostas pārtrauca darbu, ieeja tajās un navigācija bija slēgta. Dažas jūrskolas pārtrauca darbību, pārējās tika evakuētas uz Melnās un Azovas jūras piekrasti. Pirmās Latvijas Republikas laikā (1919-1940) Ventspils osta tā arī nespēja sasniegt pirmskara kravu apgrozījuma līmeni.

20. gadsimta 50. gados Ventspils osta ieguva daudzvirzienu attīstību. Daļa ostas teritorijas un akvatorijas tika nodota zvejas flotes vajadzībām un zivju pārstrādes uzņēmumu celtniecībai. Šeit atradās arī jūras robežsardze un kokapstrādes ražotnes. Šajos gados tika izstrādāti pilsētas un ostas turpmākās attīstības plāni, kuri tika realizēti 60.–70. gados. Tā, 1961. gadā tika nodots ekspluatācijā Baltijas jūrā lielākais naftas pārkraušanas terminālis, pēc septiņiem gadiem tika pabeigta naftas vada Novopolocka-Ventspils būvniecība.

Pilsētas vēsturē atsevišķu stāstu pelna 1976. gadā uzsāktā Ventspils Pieostas rūpnīcas celtniecība. Pie rūpnīcas projekta izstrādes strādājuši 22 institūti, ģenerāluzņēmējs - trests “Baltmorhidrostroj” - iesaistījis projektēšanas darbos 40 organizācijas. Piecu gadu laikā vairāk nekā trīsarpus tūkstoši cilvēku ir uzbūvējuši pēc tehniskajiem rādītājiem un mērogiem unikālu būvi. Šķidrā amonjaka un kālija sāls pārkraušanai pavisam klāt pie tirdzniecības ostas teritorijas tika uzbūvēts milzīgs inženierbūvju komplekss, kurā ietilpa vairāk nekā 300 rūpniecības, hidrotehnisko un speciālo objektu. Šā projekta īstenošanu ierosinājis amerikāņu multimiljonārs, firmas “OXY” īpašnieks Armands Hammers. Saskaņā ar kontraktu, toreizējā Padomju Savienība ražoto ķīmisko vielu atvasinājumu vietā saņēma superfosfātskābi. Milzīgās Pieostas rūpnīcas celtniecība, kas tika pasludināta par Vissavienības komjaunatnes triecienbūvi, izmaksājusi simtiem miljonu dolāru.

80. gadu sākumā Ventspilī tika uzsākta vērienīga naftas pārkraušanas kompleksa būvniecība. Pēc Ļeņingradas institūta “Ļenmorniiprojekt” projekta un ar tā palīdzību tika uzcelta naftas osta, kur izdevās izvietot trīs naftas pirsus pa 350 metriem garumā un 17 metru dziļumā pie piestātnes. Tagad šeit varēja uzņemt tankkuģus ar celtspēju 100-120 tūkstošu tonnu. Turpmākajā laikā, 1998. gadā, tika veikta naftas pārkraušanas kompleksa rekonstrukcija, veikti kuģošanas kanāla padziļināšanas un paplašināšanas darbi. Rezultātā tas ļāva palielināt kompleksa kravu apgrozījumu līdz 70 miljoniem tonnu naftas gadā.

Vērienīgais Krievijas kravu tranzīts caur Ventspils ostu turpinājās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Pēc 1991. gada tika uzbūvēti graudu pārkraušanas un sulu koncentrāta pārkraušanas termināļi ar Krievijas kapitāla līdzdalību. Taču līdz 80 procentiem kopējā ostas kompleksa kravu apgrozījuma apjomā veidojusi naftas pārkraušana.

1997. gada 1. janvārī Ventspils osta ieguvusi brīvostas statusu. Tas deva iespēju kompānijām, kas operē muitas zonā, iegūt atvieglotu nodokļu režīmu, samazināt nodokļu slogu investīcijām, kas tiek ieguldītas ostas saimniecības un termināļu attīstībā. Naftas tranzīts pārvērtis Ventspils pilsētu. Ir uzceltas modernas sporta būves un kultūras objekti, notikusi plaša vēsturisko celtņu rekonstrukcija.

Pēc Krievijas naftas piegāžu pārtraukšanas pa cauruļvadu 2004. gadā, osta bija spiesta meklēt cita veida kravas un citus piegādātājus. Kopējā pārkraušanas apjomā ievērojamu daļu sāka sastādīt graudi, minerālmēsli, kālija sāls, konteineru pārvadājumi. Ekspluatācijā tika palaists slēgta tipa ogļu terminālis.

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига, 2010.

P. S. Ja 2006. gadā Ventspils osta pārkrāvusi 29,1 miljonu tonnu kravu (par 100 tūkstošiem tonnu vairāk, nekā plānots), tad, piemēram, 2012. gadā – 30,4 miljonus tonnu. Pēc tam būtiski pastiprinājusies konkurence no citu Baltijas jūras ostu puses. Tomēr arī 2018. gadā Ventspils ostas kravu apgrozījums pārsniedzis 20 miljonus tonnu. Pēc tam radās politiski sarežģījumi Latvijas attiecībās ar Krieviju un Baltkrieviju, ko izraisījuši traģiskie notikumi Ukrainā. Tomēr 2022. gadā Ventspils osta bija pārkrāvusi 14,746 miljonus tonnu kravu. 2022. gadā Ventspils brīvosta bija otra lielākā kravu pārkraušanas apjoma ziņā Latvijas osta pēc milzīgās (pēc Latvijas mērogiem) Rīgas ostas.

Informācijas avoti:

1. Гурин А. «Взлеты и падения Вентспилса». – Ракурс. № 32. 09.08.2008.

2. «От Москвы до Виндавы» – Москва, «Печатня С. П. Яковлева», 1909.

3. 100 лет транзита. Порт и люди (автор текста А. Ольбик) – Рига, 1997.

4. Тропс Я. Вентспилс. – Рига, Авотс, 1985.

5. О Виндавском порте и железной к нему дороге.– СПб, 1869.

6. Энциклопедический словарь Ф.А. Брокгауза и И.А. Ефрона. – СПб., 1890-1907.

Foto: Mūsdienu Ventspils ostas panorāma.