Liepājas tirdzniecības osta

Liepāja kā jūras osta, pateicoties saviem dabiskajiem dabas apstākļiem, pastāvējusi jau kopš seniem laikiem un latīņu rakstu avotos tā saukta par Portus Liva (Līvu osta). 13. gadsimta otrās puses vēstures hronikās par Kursas (Kurzemes) sadali Līva pirmo reizi minēta kā Bīskapa osta.

Šīs ostas galvenā priekšrocība ir neaizsalstošā akvatorija. Tikai brīžiem spēcīgā un ilgstošā salā šeit izveidojas ledus garoziņa un parasti uz īsu laiku. Agrāk Līvas upe dabiski savienojusi Liepājas ezeru ar Baltijas jūru. Pamazām mežs, kas klāja upes krastus, tika izcirsts, augsne atkailinājās, un uz jūru sāka virzīties klejojošās smiltis. Dažu gadu desmitu laikā ostas akvatorija bija kļuvusi tik sekla, ka kuģiem vairs nebija pieejama. Nācās pārcelt ostu uz dienvidiem, izrokot upei mākslīgu gultni. 1697. –1703. gadā pēc Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera pavēles aizbērtās upes vietā tika ierīkots kanāls un ierīkota kuģu piestātne. Jau toreiz tās krastos tika uzbūvētas piestātnes un noliktavas un kanāls kļuvis par tirgotāju ostu. 1700. gadā to apmeklēja jau ap 100 kuģu.

Nelielais zvejnieku ciemats Līva sāka pakāpēniski pārvērsties par ostas pilsētu. Te parādījās ārzemju tirgotāji, tapusi Tirdzniecības ģilde un tika atvērta pirmā skola. No Libavas (Liepājas) tika eksportēti graudi, koksnes izejviela, ādas, lauksaimniecības produkti, bet ievestas siļķes, sāls, būvmateriāli, metālizstrādājumi un citas preces.

Pēc vairākiem gadu desmitiem ieeja ostā atkal bija pārklāta ar dibennogulumiem. Kapitālie būvdarbi Libavas (Liepājas) ostā sākās tikai 1737. gadā, Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona valdīšanas laikā. Tika padziļināts kuģu ceļš (fārvaters) un uzbūvēti divi paralēlie moli, lai pasargātu akvatoriju no izsīkšanas. Tiek uzskatīts, ka no šā laika sākušas darboties pirmās tirdzniecības līnijas no Baltijas uz Eiropu. Tomēr daudzas Baltijas ostas sākušas aktīvi darboties daudz agrāk, jau kopš Hanzas savienības laikiem, kas devis tām zināmas priekšrocības.

1795. gadā, pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai, rūpes par Libavas (kā tolaik sauca pilsētu) tirdzniecības ostas stāvokli uzņēmās cara valdība. Taču plaši izvērst Libavas ostas būvju rekonstrukcijas darbus izdevās tikai imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā, kad tika uzcelts akmens loču tornis un veikts kārtējais molu pagarinājums. 1831. gadā Libavas osta ieguvusi pirmās klases ostas tiesības, preces šeit ienāca ne tikai no apkārtējām guberņām, bet arī no Orlas, Kalugas, Smoļenskas, Poltavas un Čerņigovas, un tika izvestas uz Angliju, Vāciju, Holandi, Beļģiju, Zviedriju, Franciju un citām Eiropas valstīm. 1839. gadā vietējie tirgotāji pat lūguši uzbūvēt dzelzceļu, kas savienotu pilsētu ar Krievijas impērijas centrālajiem rajoniem. 1800.–1850. gadā no Libavas ostas izvesto preču vērtība sasniedza 5-6 miljonus rubļu. Pieauga arī pilsētas iedzīvotāju skaits.

Spēcīgu postošu triecienu vietējai tirdzniecībai deva Krimas karš (1853–1856). Lielbritānijas flote toreiz ne tikai bloķēja Libavas ostu, bet arī aplaupīja tirgotājus, atsavinot tiem kuģus kopā ar preci.

Jauns posms Libavas tirdzniecības ostas un pilsētas attīstībā sākās līdz ar dzelzceļa līniju atklāšanu: 1871. gadā ar Viļņu, 1873. gadā – ar Rīgu. 1876. gadā sāka darboties dzelzceļa maģistrāle Libava – Romni, kas pavērusi jaunu izeju uz ārvalstu tirgiem Ukrainas ziemeļu daļas un Krievijas melnzemes guberņu labības graudiem. Ostas tirdzniecības apgrozījums pieaudzis vairāk nekā četras reizes. Libavai radās iespēja konkurēt ar Kēnigsbergu (patlaban – Kaļiņingrada), caur kuru jau kopš Krimas kara laikiem virzījās ievērojama daļa Krievijas eksporta. 1877. gadā Libavas tirdzniecības ostas paplašināšanas plānu izskatījusi Īpašā apspriede, ko vadījis Krievijas impērijas satiksmes ceļu ministrs ģenerāladjutants Konstantīns Posjets, bet 1878. gada 28. februārī tika noslēgts attiecīgs līgums ar Libavas-Romnu dzelzceļa biedrību, kas uzņēmusies veikt visus darbus.

1881. gadā Libavas (Liepājas) pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 27 500. Šajā laikposmā Libavas osta jau spēja konkurēt ar Rīgas ostu. Pēc statistiskiem gada pārskatu datiem, labības graudi, kas Rīgā tika ievesti no Krievijas iekšzemes apgabaliem, 1879. gadā sastādīja 3,5 miljonu ceturtdaļu (ceturtdaļa – sena krievu svara mērvienība - tulkot. piezīme), bet līdz 1880. gadam – tikai 1,5 miljona, jo 2 miljoni tika novirzīti Libavas un Kēnigsbergas ostām. Tiesa, eksporta preču klāsts uz Vāciju, Angliju, Holandi, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju, kas tika izvestas no Rīgas, pagaidām bijis krietni plašāks nekā liepājniekiem, kuri galvenokārt pārkrāvuši linus, linsēklas un kaņepju sēklas, linu dziju un kaņepju šķiedru, labības graudus un daudzveidīgus mežmateriālus.

1881. gadā Libavas osta pieņēma 959 kuģus, bet 1896. gadā – 1094 kuģus. Daudzi vietējie tirgotāji bija apguvuši jaunas profesijas, kļūstot par ekspedīcijas kantoru dibinātājiem. Tolaik te jau darbojās pati sava kuģu būvētava, kurā būvēja gan vieglos kuģus, gan lieltonnāžas kuģus.

20. gadsimta sākumā Libavas tirdzniecības osta jau ietilpa Krievijas impērijas lielāko ostu pieciniekā līdzās Pēterburgas, Odesas, Rēveles (Tallinas) un Rīgas ostām. Pirms tam noritējuši vērienīgi ostas saimniecības tālākas būvniecības un modernizācijas darbi. Tostarp, tika izrakts vēl viens kanāls, kura krastos izvietojusies Karosta, tika uzbūvēta remonta bāze ar sausajiem un peldošajiem dokiem, remontdarbnīca un atveramais tilts. Tieši vecās ostmalas krastmalā tika uzceltas glabātuves un noliktavas. Tas veicinājis ātrāku kuģu kravu apstrādi, attiecīgi lētāka kļuva to veduma maksa jeb frakts. Tika nostiprināts arī ostas dienests, iegādājoties ledlauzi un tvaikoni ostas darbu vadīšanai. Papildus tika uzbūvēti moli un viļņlauži, kas kalpo vēl joprojām.

Domājams, ka būtu interesanti paskatīties uz pagājušā gadsimta sākuma Liepājas pilsētas pieostas rajonu. Kanāla dienvidu pusē, pie dzelzceļa tilta, izvietojusies “Gāzes rūpnīca” un “Dienvidu preču ekspedīcija”. Pie pilsētas tilta stiepjas noliktavu ēkas un spīķeri, un pavisam tām blakus – dzīvojamie kvartāli. Pie piestātnēm rosīgi: darbojas noliktavas, muita un “Muitas sēta”. Uzreiz aiz tām – “Ezingera krāsvielu rūpnīca un Ko”, pie Dienvidu mola – “Lielā bāka”. Kanāla ziemeļu pusē – preču dzelzceļa stacija, pie pilsētas tilta – “Alus darītava”. Tālāk – dzīvojamais kvartāls, pareizticīgo kapi, Libavas-Romnu dzelzceļa glabātuves. Uz ziemeļiem no tām – rūpnīca “Linolejs”, “Korķa izstrādājumi rūpnīca”, “Skārda izstrādājumi rūpnīca”. Nedaudz tālāk – pilsētas noliktavu saimniecība, tai kaimiņos – “Mehāniskās darbnīcas”. Tuvāk reida krastmalai atrodas “Naftas noliktavas Nobels un Ko” un “Pienotava Killers un Ko”.

Šīs Baltijas ostas augšupejošā attīstība turpinājās līdz Pirmā pasaules kara sākumam. 1913. gadā šeit bija ienākuši 1738 kuģi, un tika pārkrautas 1548119 tonnas kravu. Pirms karadarbības sākuma un tās laikā no šejienes devušies jūrā ne mazums kuģu, kas veda emigrantus. Labākas dzīves meklējumos ik gadu no Libavas (Liepājas) uz Rietumiem devušies līdz 40 000 cilvēku.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām un laikposmā, kad Latvija ieguva valstisko neatkarību, Krievijas tranzīts caur Liepāju krasi samazinājās. Līdz 1929. gadam kravu vidējais gada apgrozījums bija 240000 tonnu gadā. Darbības aktivizēšanos veicinājis 1931. gadā Liepājas ostai piešķirtais brīvostas statuss.

Otrā pasaules kara laikā Liepājas ostas saimniecība tikpat kā nebija cietusi un pēc kara tā sāka darboties jau no 1946. gada. 1967. gadā Liepājas tirdzniecības osta tika likvidēta, bet Liepāja, sakarā ar PSRS Jūras kara flotes bāzes izvietojumu, ieguvusi “slēgtās” pilsētas statusu. Ostu apkalpojusi Baltijas kara flotes palīgkuģu vienība.

1991. gadā, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, šeit tika izveidota civilā administrācija – Liepājas ostas Pārvalde, bet pēc gada Liepājas ostas akvatorijā ienāca pirmais ārvalstu tirdzniecības kuģis zem Polijas karoga. Lai veicinātu tirdzniecības, rūpniecības un kuģniecības attīstību 1997. gadā ar Latvijas Republikas valdības lēmumu ostā atklāja Liepājas brīvo ekonomisko zonu. Patlaban šeit tiek pārkrauta metālprodukcija, beramkravas, koksne, apaļkoki, minerālmēsli. Notikuši akvatorijas padziļināšanas darbi ar mērķi padarīt ostu pieejamu kuģiem ar dziļu iegrimi un būtiski palielināt kravu apgrozījumu.

Anatolijs Rakitjanskis

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.

P. S. Patlaban Liepājas osta ietilpst Latvijas lielāko ostu trijniekā. Šīs ostas kravu apgrozījums pieaug. Ja, piemēram, 1996. gadā tas bija 1,6 miljoni tonnu, tad 2002. gadā - 4,7 miljoni tonnu, 2018. gadā - jau 7,5 miljoni tonnu, bet 2022. gadā - 7,61 miljons tonnu. 21. gadsimtā kopējā kravu apgrozījuma apjomā ir palielinājies graudu apjoms.

Pie ostas piestātnes sienas. Oļega Puhļaka foto