Krievu sēta Rīgā

12. gadsimta beigās – 13. gadsimta sākumā bruņinieki-krustneši bija sagrābuši teritorijas Austrumbaltijā; kaut gan šajās zemēs dzīvoja visai neliels austrumslāvu iedzīvotāju skaits, taču visu Viduslaiku periodā Livonijas pilsētās uz dzīvi apmetās krievu un baltkrievu tirgotāji.

Hronists  Livonijas Indriķis ziņo, ka jau Rīgas dibināšanas gadā (1201. g.) kāds senkrievu tirgotājs, kurš kuģojis pa Daugavu gar Rīgas krastiem, tika aizturēts un nogalināts kopā ar stūrmani, bet pārējie tirgotāja ļaudis nosūtīti atpakaļ. Arī turpmāk, kaut gan saskaņā ar virkni līgumu tirgotājiem no Krievzemes bija tiesības brīvi iziet Baltijas jūrā, kuģojot pa Daugavu gar pilsētas krastiem, Rīgas varas pārstāvji bieži pārkāpuši šos līgumus. Kādā 14. gadsimta vidus rakstveida sūtījumā Rīgas rātei polockieši (jeb rietumkriviči vai Polockas kriviči – tulkot. piezīme) ir draudējuši, ka ja viņu tirgotājus nelaidīs kuģot pa Daugavu uz jūru, tad arī viņi neļaušot vāciešiem braukt uz Vitebsku un Smoļensku.

Livonijas pilsētās tirgotājus, kuri atbrauca no Austrumiem, piespieda pārdot savas preces vairumā, bet pēc tam Livonijas tirgotāji tās pārdeva Rietumu valsts tirgotājiem, iegūdami peļņu. Starpniecība tirdzniecības jomā nesusi lielu peļņu. Lai ieinteresētu krievu tirgotājus, Rīgā tiem deva prāvus kredītus, kā arī veicināja aizņēmumu dzēšanu ar precēm. To laiku Rīgas parādu grāmatā rakstīts, ka senkrievu zemju tirgotāji par trešo daļu darījumu norēķinājušies ar vasku. Šo norēķinu apmēri bijuši visai milzīgi. Tā, kāds Vasīlijs solījies atmaksāt parādu, dodot aptuveni tonnu vaska.

Austrumslāvu tirgotāji apmetušies uz dzīvi gan kompaktās vietās, tā sauktajos “krievu sētās” (lielākā no tām bijusi Rīgā), gan arī iegādājušies namus pilsētas kopējās apbūves teritorijā. 14. gadsimta Livonijas dokumentos tirgotāju vidū, kuri braukuši uz šejieni, tiek minēti Ivans no Režicas (Rēzeknes), Foma no Ikšķiles, Andrejs no Kukenojsas (Kokneses) u.c. Pilntiesīgu Rīgas pilsoņu (namnieku) vidū, tas ir cilvēku, kuriem piederējusi zeme un nami, ir minēti: Afrems, Semjons, Timofejs, Pjotrs, Dmitrijs un kažokādu meistars Jakims.  

Krievu un baltkrievu tirgotāji, iegādājoties nekustamo īpašumu Rīgā, ieguvuši tiesības būt par starpniekiem starp saviem tautiešiem no Austrumiem un tirgotājiem no Rietumiem. Tā, ap 1327. gadu kāds tirgotājs vārdā Timofejs bija nodarbojies ar tirdzniecību Lībekā (tolaik Lībeka skaitījusies par Hanzas galvaspilsētu – tulkot. piezīme). Ne mazums krievu namīpašnieku tiek minēti Rīgas “Namu grāmatā”, laikposmā no 1286. līdz 1352. gadam, zemes un gruntsnomas grāmatā.  

Acīmredzot jau tolaik, kad Rīgas pilsētas tirgus atradies Rātslaukumā, krievu tirgotājiem ir bijušas šeit savas tirdzniecības telpas. Par to liecina divu ielu, kas atradušās blakus Rātslaukumam, nosaukumi – “Lielā krievu šķērsiela” (vēlāk – Melngalvju iela) un “Mazā krievu šķērsiela”, kas vēl 20. gadsimta 30. gados bija saglabājusi nosaukumu Krievu iela.

Precīzs laiks, kad Rīgā ir parādījies krievu tirgotāju atsevišķa sēta nav zināms. Pirmoreiz tas tiek minēts 1229. gada tirdzniecības līgumā. Krievu sēta atradies ārpus sākotnējām Rīgas robežām, tikai 13. gadsimta beigās - 14. gadsimta sākumā, kad tika uzbūvēts jauns pilsētas mūris, kvartāls ietilpis pilsētas teritorijā.

Pēc latviešu arhitekta, profesora Paula Kampes rekonstrukcijas, senkrievu tirgotāju apmetne atradusies teritorijā, kuru patlaban ierobežo Smilšu, Jēkaba un Aldaru iela. “Krievu sētā”  tirgotājiem bija: noliktavu telpas, dzīvojamie nami, tajā skaitā pareizticīgo priestera nams, Konvents (ar šo vārdu varētu apzīmēt gan tirgotāju apvienības-ģildes telpas, gan nespējnieku namu vai slimnīcu); klosteris, Svētā Nikolaja Brīnumdara dievnams un tam blakus esošie kapi, kas atradušies blakus teritorijai, kur atrodas Svētā Jēkaba baznīcas altārdaļa.

Lielākā daļa austrumslāvu, kas ieradušies Rīgā tirdzniecības lietās, bijuši tirgotāji un viņu palīgi, plostnieki, stūrmaņi un locmaņi, kuri pa Daugavu ieceļojuši no Polockas un Smoļenskas zemēm. 14. gadsimtā Polockas kņaziste tika pievienota Lietuvas valstij, taču tas maz ko ir mainījis šo zemju slāvu iedzīvotāju dzīvē. Senkrievu augstmaņi saglabājuši savu iepriekšējo ietekmi, pareizticībai netika likti kādi šķēršļi vai ierobežojumi, vēl vairāk – senkrievu valoda un kultūra izplatījās arī Lietuvas kunigaišu galmā. Situācija krasi mainījusies pēc Lietuvas un Polijas savienības noslēgšanas, kas novedusi pie apvienotās kopvalsts rašanās, ko dēvēja par Žečpospoļitu (poļu: Rzeczpospolita). Aktīvi tika īstenota polonizācijas politika, kas veicinājusi senkrievu iedzīvotāju pārpoliskošanu, pareizticības aizvietošanu ar uniātismu (grieķu-katoļu baznīcu), austrumslāvu reģionālo īpatnību nostiprināšanos, un tas galu galā sadalījis vietējos slāvu iedzīvotājus trijos atzaros: krievos, baltkrievos un ukraiņos.

Rīgas “Krievu sētas” pareizticīgo baznīca atradusies Polockas bīskapa pakļautībā. Polockas arhierejs nozīmējis uz šejieni priesterus, apgādājis tos ar baznīcas piederumiem. Svētā Nikolaja dievnams, kaut gan tas arī bija cietis no grautiņiem, kas izvērtušies Rīgā protestantisma ieviešanas laikposmā, tomēr ilgu laiku turpinājis pastāvēt - te būdams slēgts, pēc pilsētas vadības lēmuma, te atkal atjaunojot savu darbību. Par šā dievnama ārējo veidolu ir maz zināms, kaut kāda informācija ir saglabājusies vienīgi pateicoties tiem strīdiem, kas izcēlušies dievnama slēgšanas laikā. Par citu “Krievu sētas” tā laikposma celtņu ārējo veidolu ziņu nav.

Svētā Nikolaja Brīnumdara dievnama ēka tika būvēta no akmens, tai bijušas akmens velves, jumts bijis dakstiņiem klāts. Zvani atradušies zvanu tornī, kam bijusi atsevišķa ieeja. Acīmredzot būvniecībā tika pielietots zvanu torņa ierīkošanas Bizantijas princips, kas ir raksturīgs arī Krievzemei laikposmā pirms to pakļāvuši mongoļu hani – būvēt zvanu torni ārpus dievnama telpām. Kaut kādus priekšstatus par Sv. Nikolaja dievnama interjeru sniedz altāra piederumu inventāra apraksts. 1549. gadā to sastādījis Rīgas birģermeistars Jurgens Padeļs - pēc kārtējās dievnama slēgšanas, ko ierosinājuši vietējās varas pārstāvji. Šis apraksts sastādīts tādēļ, lai pareizticīgie nespētu slepeni iznest baznīcas piederumus, kas pasludināti par pilsētas īpašumu.  

Redzēdams Rīgas pareizticīgo dievnama bēdīgo stāvokli, 1557. gadā, neilgi pirms Livonijas kara sākuma, krievu cars Ivans IV (Bargais) aktīvi centies dievnamu aizstāvēt. Taču, tā kā šī kulta celtne bijusi Polockas eparhijas pakļautībā, kas atradusies Polijas-Lietuvas lielvalsts teritorijā, Maskavas monarha centieni nebija vainagojušies panākumiem. Cars piedāvājis uzcelt Rīgā otru pareizticīgo dievnamu, kuru acīmredzot bija paredzēts pakļaut kādai no Maskavas Lielkņazistes eparhijām, taču šis priekšlikums netika akceptēts.

1559. gada maijā no Sv. Nikolaja dievnama tika atsavināts griestu gaismeklis un nodots pārkausēšanai. 1582. gadā, pēc Livonijas kara beigām un Rīgas pakļaušanas Polijai, no dievnama zvanu torņa tika noņemti divi zvani un nodoti Svētā Jāņa Kristītāja evaņģēliski-luteriskajai baznīcai. Pareizticīgo baznīcas piederumi tika pārdoti izsolē. No tiem sakrālajiem priekšmetiem, kas kādreiz bijuši pirmā Rīgas pareizticīgo dievnama īpašumā, nākamā – 17. gadsimta sākumā - ir saglabājušās tikai divas ikonas. 16. gadsimtā šīs ikonas kopā ar citiem pareizticīgo baznīcas dievkalpojumu piederumiem, kas netika pārdoti un nebija guvuši sev pielietojumu luterāņu baznīcā, tika nodotas glabāšānai Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas katoļu klosterī.

Pēc tam, kad zviedru karaspēks bija sagrābis Rīgu, katoļu klostera īpašums, tajā skaitā arī divas pareizticīgo ikonas, kā kara trofeja tika izvests no Rīgas un atradās Zviedrijas karaļa kolekcijā. Vēlāk Zviedrijas karalis uzdāvinājis šīs kara trofejas Upsālas Universitātei. Ikonas no Rīgas Sv. Nikolaja dievnama ir izpildītas tipiskā senkrievu ikonu glezniecības manierē, Bizantijas skolas tradīcijās. Ikonās ir attēlots Svētā Nikolaja Brīnumdara tēls -  pilnā augumā un līdz jostas vietai.

1912. gadā Rīgā, veicot zemes darbus bijušā “Krievu kvartāla” rajonā, tika atrasts akmens bareljefs, kas ir izpildīts zvēra maskas veidā.  

Profesors Pauls Kampe šādi aprakstījis šo arheoloģisko atradumu: “..briesmonis ierij cilvēku, turklāt cilvēka ķermeņa apakšējā daļa vēl atrodas ārpus zvēra rīkles, taču ierītā cilvēka rokas it kā izbāžas ārā no briesmoņa acu atverēm. Griezta maska ar līdzīgu attēlu, kas darināta no ziloņkaula, ir atrasta Vasiļkovā, dienvidos no Kijevas, vadoties no tā, jāsecina, ka šāds sižets nav bijis svešs senajai krievu tēlotājmākslai, šis apstāklis ļauj izteikt minējumu, ka iepriekš aprakstītajai fantastiskajai zvēra maskai kādreiz ir bijusi piederība pie kādas celtnes Krievu apmetnē Rīgas pilsētā.”  Patlaban bareljefs ir iemūrēts Rīgas nama sienā, kas atrodas Trokšņu un Aldaru ielas stūrī. 

17. gadsimtā “Krievu sēta” tika pārnesta ārpus pilsētas robežām, un atradusies mūsdienu Rīgas Centrāltirgus rajonā.

                                                                                              Oļegs Puhļaks

                                               Tekstu tulkojusi un papildinājusi Irēna Ase

Informācijas avoti:

Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). (Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos (1710-2010) - Рига: Институт европейских исследований, 2010; 

Кампе П. Православная церковь Св. Николая Чудотворца в гор. Риге (P. Kampe. Sv. Nikolaja Brīnumdara pareizticīgo baznīca Rīgas pils.) // «Вера и жизнь». Рига, 1938;

Бережков М. О торговле русских с Ригою в XIII и XIV веках (M. Berežkovs. Par krievu tirdzniecību ar Rīgu 13. un 14. gadsimtā) // «Журнал министерства народного просвещения».  CLXXXIX d., Спб.,1877;

Муравская Е.И. Торговля Риги с Полоцком, Витебском и Смоленском в XIII-XIV вв. (J. Muravska. Rīgas tirdzniecība ar Polocku, Vitebsku, Smoļensku 13.-14. gadsimtā) Институт истории АН ЛССР. Рига,  1962. 26. lpp.;

Пухляк О., Борисов Д.  Русские в Латвии со средневековья до конца XIX века. (O. Puhļaks, D. Borisovs. Krievi Latvijā no viduslaikiem līdz 19. gadsimta beigām.) Рига, 2003.

Александр Гурин. Русские олигархи средневековой Риги

Антонина Заварина. Русское население Латвии (К истории поселения)