Vitolds Rajevskis

Vitolds Rajevskis (1929. g. 30. aprīlī Nikolajevā, Ukrainas PSR – 2001. g. 6. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) – profesors, habilitētais vēstures doktors (Dr. habil. hist.).

Vitolds Rajevskis dzimis Nikolajevā, kur aizritēja viņa bērnība. Kara laikā viņš kopā ar māti evakuējās uz Krasnoufimskas pilsētu Urālos, bet tēvs karoja Poļu karaspēkā.

Abi Vitolda Rajevska vecāki bija pedagogi un skolā pasniedza fiziku un matemātiku. Viņa mātes māsa bija precējusies ar vācu komunistu, kurš pēc sacelšanās sakāves Hamburgā (1923. gada oktobrī) dzīvoja Padomju Savienībā. Tēvocis karoja Spānijā, un ģimenes arhīvā līdz pat šim laikam glabājas mazā Vitolda fotogrāfija, kurā viņš redzams ar spāņu karavīra laiviņcepuri galvā. Kara beigās mātes jaunākā māsa, kura pēc profesijas bija kuģubūvētāja, tika nosūtīta no Maskavas uz Rīgu. Tā kā Nikolajeva kara laikā bija pilnīgi nopostīta, tad arī Vitolda vecāki 1946. gadā pārcēlās uz Rīgu.

No 1943. gada rudens Vitolds mācījās Maskavas autoceļu tehnikumā. Tomēr, kā viņš pats vēlāk atzinās, mācības nebūt nav bijušas pirmajā vietā, jo viņu aizrāvis teātris. Visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem Vitolds centās tikt uz visām Vahtangova teātra, Operetes teātra un citu teātru izrādēm. Kad par to uzzināja vecāki, viņi atsauca dēlu uz Rīgu, kur viņš ar izcilību pabeidza 16. vidusskolu. 1947. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Juridiskajā fakultātē, kuru beidza ar sarkano diplomu.

Studējot trešajā kursā, Vitolds apprecējās ar LVU Filoloģijas fakultātes studenti Marinu Serguņkovu un 21 gada vecumā kļuva par tēvu meitai Ļenai. 1956. gadā piedzima dēls Jurijs. Marina nomira 1968. gadā pēc smagas slimības.

V. Rajevskis aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, vadīja fakultātes komjaunatnes biroju. Pēc fakultātes beigšanas viņš turpināja mācības aspirantūrā Maskavas Valsts universitātes PSKP vēstures katedrā. Pēc aspirantūras pabeigšanas V. Rajevskis atgriezās Rīgā un LVU Juridiskajā fakultātē lasīja lekciju kursu „Tautas demokrātijas valstu konstitucionālās tiesības”. 1960. gadā V. Rajevski ievēlēja par PSKP vēstures katedras vadītāju, un šajā amatā viņš ar pārtraukumiem doktora disertācijas rakstīšanas un doktorantūras mācību laikā palika vairāk kā 20 gadus līdz 80. gadu beigām.

Savu doktora disertāciju V. Rajevskis gribēja veltīt Komunistiskās partijas darbības analīzei Staļina personības kulta atmaskošanā. Uz viņu milzīgu iespaidu bija atstājis PSKP XX kongress. Taču PSKP CK Marksisma-ļeņinisma institūts Maskavā šādu tēmu neapstiprināja. Pēc šī atteikuma V. Rajevskis nodarbojās ar Ukrainas, Sibīrijas un Urālu latviešu komunistu sekciju vēstures pētniecību. Tāpat kā daudzi cilvēki, arī V. Rajevskis bija saglabājis ticību ideāliem. Kad pienāca pārmaiņu („perestroikas”) laiks, viņa pozīcija bija šāda: „Ja cilvēki noraida mūsu ideālus, tas nozīme, ka neesam kaut ko darījuši pareizi. Tātad mums ir jānoiet malā un jādod iespēja citiem izdarīt tā, kā viņi uzskata par vajadzīgu”.

90. gadu pirmajā pusē V. Rajevskis sagatavoja un studentiem sāka lasīt lekciju kursus „Ievads politoloģijā”, „Parlamentārisms”, „Vēlēšanu sistēmas”. Viņš turpināja būt zinātnieks-pētnieks, piedevām nācās atcerēties līdz tam gandrīz pilnīgi nevajadzīgās svešvalodu zināšanas. V. Rajevskis uzrakstīja vairākas mācību grāmatas sev jaunajās tēmās. Viņš lasīja lekcijas kā krievu, tā arī latviešu studentiem, viņu pieņēma gan vieni, gan otri, un tas V. Rajevskim bija ļoti svarīgi. Viņam sagādāja prieku tas, ka studenti viņu izraudzījās par savu bakalaura un maģistra darbu vadītāju. V. Rajevska pēdējā dzimšanas dienā (mēnesi pirms nāves) viņa aspirante Tatjana Bartele un bijušais kolēģis Vitālijs Šalda viņam uzdāvināja savu grāmatu „Latvieši Maskavā, 1915–1922” ar sekojošu veltījumu: „Profesoram Vitoldam Rajevskim, paraugam darbā un dzīvē”. V. Rajevski apciemojušie kolēģi viņam pateicās par atbalstu, sirds dāsnumu un cilvēcību.

Vitolds Rajevskis ģimenes locekļu atmiņās.

Feliciana Rajevska.

Vitoldam piemita daudzi talanti un milzīga pievilcība. Viņš bija elegants un skaisti prata valkāt apģērbu. Taču par vienu no viņa svarīgākajiem talantiem es uzskatu prasmi izveidot cilvēcīgas attiecības ar draugiem, kolēģiem, studentiem, bērniem un mazbērniem. Viņš atrada īstos vārdus un noskaņu, lai meitai un dēlam pateiktu par savu lēmumu apprecēties otrreiz un atvest uz mājām pamāti jau diezgan pieaugušiem 19 un 13 gadus veciem bērniem. Ļena un Jura 1971. gadā pieņēma savā vidū arī mūsu meitu Oļu. Šajā lielajā ģimenē mēs kopā nodzīvojām vairāk kā 31 gadu. Drausmīgs trieciens visai ģimenei un sevišķi tēvam bija vecākās meitas Ļenas slimība un nāve 1991. gada februārī. Šī nelaime laika ziņā sakrita ar Latvijas valstiskuma atjaunošanas, PSRS sabrukuma un vērtību sistēmas maiņas drāmu.

Viņš bija brīnišķīgs vīrs. „Laime ir tad, kad tevi saprot”, – apgalvoja filmas „Pagaidīsim līdz pirmdienai” varonis. Mēs ļoti labi sapratāmies un izjutām viens otru. Es glabāju portfeli pilnu ar Vitolda vēstulēm, kuras rakstītas laikā, kad nevarējam būt kopā (kvalifikācijas celšanas institūti, stažēšanās ārzemēs).

Vitoldam Rajevskim nācās izturēt daudzus smagus pārbaudījumus, pēdējais no tiem bija Parkinsona slimība, kuras priekšā medicīna diemžēl vēl arvien ir bezspēcīga. Taču Vitolds vīrišķīgi pretojās slimībai, priecājās par mazdēla Sašas panākumiem, kamēr vien spēja, stāstīja viņam uzjautrinošus stāstus par saviem bērnības piedzīvojumiem. Viņš bija brīnišķīgs stāstnieks, un vakaros Saša vislabprātāk klausījās tieši vectēva stāstus. Vasarās pie mums no Ukrainas atbrauca mazmeita Marina, kura dievināja vectētiņu Toļu par viņa izdomu un humoru. Ar televīzijas starpniecību viņš sekoja līdzi pasaules notikumiem, vakaros mīlēja klausīties mājinieku stāstīto. Vienu vārdu sakot, līdz pat mūža pēdējām dienām interesējās par dzīvi, nevis iegrima savas slimības radītajās ciešanās.

Jurijs Rajevskis.

Tēvs pieradināja mani gan pie laivu braucieniem pa upi, gan pastaigām pa mežu, gan pārgājieniem uz slēpēm. Pirms Jaungada mēs vienmēr gājām uz Matīsa tirgu izraudzīties eglīti, bet pašos svētkos tēvs vienmēr pārģērbās par Salatēvu. Kā cilvēks, tēvs atstāja lielu iespaidu uz mana pasaulesuzskata veidošanos, uz manu attieksmi pret cilvēkiem. Viena no mūsu ģimenes tradīcijām bija grāmatu lasīšana virtuvē, kas nemanot izvērsās tās vai citas tēmas apspriešanā. Tētis nekad nebija pretpadomiski noskaņots, taču nekad arī nelika kompartijas bosus goda vietā jeb kā toreiz teica „sarkanajā stūrītī”. Tādēļ visām mūsu sarunām bija ļoti atklāts raksturs.

Olga Rajevska.

Neraugoties uz to, ka priekšmetu, kuru lasīja tēvs, bija grūti nosaukt par „vismīlētāko” un populārāko studentu vidū, tomēr viņš pats ļoti bieži kļuva par pašu iemīļotāko un populārāko pasniedzēju. Kaut gan sapnis par aktiera karjeru tā arī nepiepildījās, tomēr viņa artistisms un milzīgā pievilcība burtiski „samīlināja” viņā studentus. 90. gadu sākumā man pašai iznāca būt par viņa studenti (tas jau bija laiks, kad PSKP vēsture kā mācību priekšmets vairs netika mācīta, tēvs lasīja lekciju kursu „Parlamentārisms un vēlēšanu sistēmas”), un visi mani kursabiedri vēl aizvien viņu atceras kā vienu no pašiem spilgtākajiem, interesantākajiem un mīlētakajiem pasniedzējiem.

Viņam nebija raksturīga nekāda burta kalpība vai iesīkstējusi domāšana, viņš vienmēr bija atvērts jaunām idejām un vispār visam jaunajam. Es viņam biju diezgan vēlīns bērns (mūsu vecuma starpība bija 41 gads), un es atceros, kā viņš pārsteidza mani studentes gados, kad jau no pirmajiem akordiem atpazina Grebenščikova, Coja u.c. dziesmas. Tēvs nekad nepamācīja, nelasīja morāli... Viņš vienkārši bija tāds, ka viņam gribējās (un gribas) līdzināties.

Vitolds Rajevskis kolēģu atmiņās.

Ilga Apine, profesore, habilitētā vēstures doktore.

Vitoldu Rajevski es pazīstu no četrdesmito gadu beigām, kad kopā studējām universitātē, lai gan mēs mācījāmies dažādās fakultātēs. Tomēr mūsu pastāvīgie kontakti sākās sešdesmito gadu sākumā, kad Vitoldu Rajevski iecēla par PSKP vēstures katedras vadītāju. Šī katedra pastāvēja līdz deviņdesmito gadu sākumam. Tad mēs ar V. Rajevski izmantojām vēl vienu iespēju paildzināt savu aktīvo pedagoģisko darbību un, izstrādājuši jaunus mācību kursus, sākām darbu nule izveidotajā universitātes politoloģijas katedrā. Vitolds Rajevskis sekmīgi varēja likt lietā savas juridiskās zināšanas. Tā mēs nostrādājam līdz šī gadsimta sākumam. Tādējādi tie bija gandrīz 40 ikdienas darba un draudzīgu kontaktu gadi. Domāju, ka man ir tiesības spriest par to, kāds katedras lielā kolektīva vadītājs bija Vitolds Rajevskis.

Viņa ierašanās katedrā tika uzņemta pozitīvi. Pirms tam pastāvēja bažas, ka pie mums atsūtīs kādu no kompartijas centrālkomitejas nomenklatūras. Bet viņš bija savējais, universitātes cilvēks. Kolektīvs atviegloti uzelpoja. Taču kā jutās viņš pats – vēl ļoti jauns cilvēks, kurš pēc savas izglītības nebija vēsturnieks? Turklāt katedras kolektīva sastāvs nebija vienkārš. Te vēl strādāja vecie boļševiki, bija atvaļinātie virsnieki, dāmas ar ambīcijām un bez tām, krievi un latvieši. Domāju, ka viņš pats mācījās būt par vadītāju un vienlaicīgi veidoja morālo klimatu katedrā. Daudzko noteica viņa personīgās īpašības: atklātums un labvēlība. Viņš bija gatavs uzklausīt, centās palīdzēt. Tas atstāja iespaidu uz citiem. Nebija nopietnu intrigu, – es tā domāju līdz pat šim laikam.

Gadu gaitā izveidojās savstarpējo attiecību tradīcijas katedrā: absolūti lietišķa atmosfēra katedras sēdēs (tās noritēja bez liekas pļāpāšanas un nevilkās ilgāk par vienu vai pusotru stundu) un pilnīga atbrīvotība neoficiālos apstākļos. Mēs tomēr strādājām nopietni, kaut arī tā bija caur caurēm ideoloģizēta PSKP vēsture. Šis priekšmets bija jāpasniedz milzīgam studentu skaitam divās plūsmās visu fakultāšu pirmajos un otrajos kursos. Vitolds Rajevskis prata atrast labus palīgus, kuri prasmīgi organizēja mācību procesu.

Uzskatu, ka mūsu katedrā bija labi organizēts zinātniskais darbs. Visa pētniecība bija apvienota trijās fundamentālās tēmās. Pastāvīgi tika izdoti rakstu krājumi. V. Rajevskis pats vadīja vienu no šīm tēmām – VK(b)P [Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas] Latsekcijas. Katedrai bija daudz aspirantu (mums piešķīra daudz aspirantu vietu). Mūsu katedra bija vadošā republikā. Tā recenzēja un vērtēja daudzus no ārpuses iesniegtos darbus. V. Rajevskis nekad nebūtu samierinājies ar haltūru. Viņš pats izraudzījās recenzentus un uzturēja augstu prasību līmeni pret disertācijām. Obligāti tika vērtēti avotu klāsts, historiogrāfiskās analīzes līmenis utt. Bija gadījumi, kad katedra deva negatīvu vērtējumu augstus amatus ieņēmušu cilvēku darbiem. Telefonu zvani te nelīdzēja.

Vitolds Rajevskis mūs izveicīgi glāba no augstāk stāvošo kompartijas orgānu (LVU partijas komitejas, rajona un pilsētu komiteju) daudzajām un obligātajām prasībām izstrādāt pasākumu plānus kārtējā partijas plēnuma vai kongresa lēmumu izpildei. Protams, plāni bija un atskaites arī. Izveidojās tradīcija – pārlieku nesaspringt. Jau sen viss tika darīts pēc trafareta. Bieži V. Rajevskis arī rakstīja gan šos plānus, gan atskaites visas katedras vietā, bet pārējie darbinieki tam tērēja minimālus spēkus un laiku.

Neraugoties uz visu katedras darbinieki prata labi atpūsties: iemeslu tam pietika – jubilejas, disertāciju aizstāvēšanas. Asprātība sita augstu vilni tostos un apsveikumos. Toni uzdeva pats V. Rajevskis, Anatolijs Kupcovs, Andrejs Favorskis, Aivars Beika. Un, lūk, raksturīga detaļa – šajās sanākšanās skanēja daudz dzejoļu. Tas liecina par katedras vispārējo humanitāro ievirzi un inteliģences līmeni. Atceros, kā pēc Vitolda disertācijas aizstāvēšanas Tallinas–Rīgas nakts vilciena kupejā mēs lasījām dzeju. Es – „С любимыми не расставайтесь” („No mīļotajiem nešķirieties”). Reiz pie mums no Kijevas atbrauca profesors Varšavčiks nolasīt PSKP vēstures historiogrāfijas kursu. Viņs bija galīgi pārsteigts: inteliģenta PSKP vēstures katedra?! Kaut kāds brīnums. Katedrā pat bija jūtami brīvdomības iedīgļi, īpaši „pārbūves” gados. Ja mani neviļ atmiņa, tad mūsu katedrā mēs izveidojām pirmo Latvijas Tautas Frontes atbalsta grupu LVU.

Mums ar Vitoldu Rajevski izveidojās savstarpējas uzticības pilnas attiecības. Mēs varējam atklāti apspriest jebkuru politisko tēmu. Tajos laikos tā bija liela laime, ka vari kādam uzticēties. V. Rajevskis savās attiecībās ar augstākstāvošajiem bija ļoti diplomātisks, tas bija arī katedras interesēs. Tomēr ar visu savu elastību viņam bija principi, kurus viņš nevarēja pārkāpt. Atceros mums ļoti grūtu brīdi – pirmo LVU partijas organizācijas sapulci pēc LKP CK 1959. gada jūlija plēnuma. Tādu, kuri visvisādi atmaskoja latviešu buržuāzisko nacionālismu, sapulcē netrūka. Mēs, sēžot zālē, bijām šausmās sastinguši – kas notiek? Vai tiešām atgriežas Staļina laiki. Un tad sekoja pāris daudz saprātīgāku uzstāšanos. Viens no šiem runātājiem bija Vitolds Rajevskis. Viņš pateica, ka universitātes kolektīvā pastāv arī cits novirziens – lielvalstiskā šovinisma noskaņojums un tādēļ jādomājot, kā līdzsvarot audzināšanas darba virzienus. Tā bija iešana „pret straumi”.

Padomju dzīves īstenības fenomens bija tas, ka ideoloģiskā spiediena, melu un politiskās liekulības oficiālajos apstākļos normāli dzīvot un uzelpot varēja tikai tajā mikroklimatā, kāds pastāvēja atsevišķi ņemtā ceha, laboratorijas, kolhoza vai katedras darba kolektīvā. Tieši tur veidojās pilnībā cilvēciskas attiecības, pret oficiālo dzīves pusi paužot mazliet ironisku attieksmi ar veselīga cinisma pieskaņu. Tas palīdzēja izdzīvot, taču šāda klimata izveidošanās kolektīvā bija pilnībā atkarīga no tā vadītāja. Tāds vadītājs arī bija Vitolds Rajevskis – gudrs, visu saprotošs, diplomātisks. Viņš atnāca pie mums laimīgajos sešdesmitajos gados, kad daudzi bija noticējuši, ka atkusnis ir iestājies uz visiem laikiem un pēc staļinisma gadu nospiestības noticis kas līdzīgs personības atbrīvošanai. Man šķiet, ka šo sešdesmito gadu atmosfēru viņš saglabāja katedrā arī sekojušajos stagnācijas gados. Kaut arī neviens no vēl dzīvo vidū esošajiem mūsu katedras locekļiem nav mani pilnvarojis runāt viņu vārdā, es tomēr uzdrošinos apgalvot, ka vairāki desmiti cilvēku ir pateicīgi Vitoldam Rajevskim par normāli nodzīvoto darba dzīvi.

Tatjana Bartele, vēstures doktore.

Ar Vitoldu Rajevski es iepazinos 1985. gada septembrī, kad tikko biju atbraukusi uz Rīgu un viņš mani pieņēma darbā katedrā.

Pirmais, kam es pievērsu uzmanību, bija tas, ka šeit kolektīvā nebija tāda sasprindzinājuma, kāds valdīja tādā pašā katedrā, kurā es biju strādājusi Maskavā. Pasniedzēji lietišķi piedalījās visu problēmu apspriešanā, izsakot savu viedokli gan mācību jautājumos, gan arī par šāda politiskā priekšmeta, kāda bija PSKP vēsture, pasniegšanas būtību. Neviens netika vainots nepareiza viedokļa paušanā. Kāpēc tieši to es pamanīju vispirms? Tādēļ, ka iepriekšējā darba vietā, ja kādam šķita, ka notikusi kaut kāda atkāpšanās no pieņemtās „normas”, mēs tūdaļ dzirdējām frāzi: „Šī ir politiska lieta!”

Otrais bija tas, ka katedrā pastāvēja draudzīga divvalodība, vismaz toreiz es to tieši tā arī uztvēru. Daļa pasniedzēju runāja abās valodās, daļa – tikai krieviski, daži cilvēki vienmēr runāja vienīgi latviešu valodā. Es toreiz spēru tikai pirmos soļus man jaunajā valodā un vispār pilnīgi citādā dzīvē, latviski sapratu tikai atsevišķus vārdus, tomēr nejutu, ka šī divvalodība radītu kādas neērtības vai diskomfortu sarunās ar cilvēkiem. Līdz revolucionārajām pārmaiņām vēl bija daži gadi. Katedrā pastāvošā atmosfēra bija Vitolda Rajevska nopelns. Viņš spēja apvienot ne jau tikai rakstura ziņā vien ļoti atšķirīgus cilvēkus un izveidot apstākļus viņu kopā būšanai. Pēc apmēram pāris mēnešiem Rajevskis man piedāvāja iestāties aspirantūrā, bet es atbildēju, ka pagaidām neredzu reālas iespējas disertācijas sagatavošanai, jo tikko esmu sākusi apgūt latviešu valodu. Tad, viegli pasmaidot, viņš teica, ka es varot ņemt attīstītā sociālisma tēmu, kam latviešu valodu nevajagot. Es viņam atbildēju, ka tas nav priekš manis. Viņš vēlreiz pasmaidīja, sacīdams: „Tad lūk, kādi jūs ar Vitāliju (manu vīru) esiet”. Tomēr doma par disertāciju atmesta nebija, un jau 1986. gada janvārī mēs runājām par darba iespējām pie tādas tēmas kā „KK(b)P [Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas] Latviešu sekcijas Maskavā Pilsoņu kara gados”. Pirmkārt, šī tēma bija saistīta ar Vitolda Rajevska doktora disertāciju un, otrkārt, tajā vēl nebija nozīmīgu darbu, neraugoties uz to, ka divi cilvēki bija apstiprinājuši līdzīgas tēmas savām disertācijām. Viņš piekrita būt par manu zinātnisko vadītāju, es sāku vākt materiālus kā Latvijā, tā arī partijas arhīvos Maskavā, taču tad sākās revolūcija un uz nenoteiktu laiku, toreiz likās, ka pavisam, tēmas izpēte tika pārtraukta. Taču pēc kāda laika, apspriedušies ar Vitoldu Rajevski, mēs nolēmām tēmu paplašināt. Tagad tā saucās „Latvieši Maskavā Pilsoņu kara gados”, no kā tēma tikai ieguva. Es atsāku darbu, Rajevskis, neraugoties uz to, ka pats jau slikti jutās, lasīja manus publicēšanai sagatavotos rakstus un deva noderīgus padomus. Jāsaka, ka ieteikumus kaut ko labot viņš deva apmēram tādā pašā veidā kā vadīja katedru. Ja viņam kaut kas ļoti nepatika, viņš tieši neteica, ka tas ir slikti un nekur neder, bet piedāvāja padomāt par šīm lietām citā virzienā. Man tas palīdzēja. Es domāju, ka tas bija noderīgi arī citiem, kuri gribēja un spēja viņa padomos ieklausīties, īpaši, ja paraugāmies atpakaļ uz to laiku, kad viņš vadīja tik neparastu katedru. 1998. gadā es aizstāvēju maģistra darbu uz publicēto rakstu bāzes un apvaicājos par viņa viedokli par mana turpmākā darba iespējām doktora disertācijas sagatavošanā. Profesors tam piekrita. Disertācijas aizstāvēšana notika jau pēc viņa aiziešanas. Tādējādi es, pateicoties Rajevskim, kā viņa beidzamā aspirante, neraugoties uz visiem laika līčločiem, turpināju nodarboties ar vēstures zinātni un pat jau bez sava zinātniskā vadītāja fiziskās klātbūtnes novedu uzsākto līdz galam.

Vitālijs Šalda, profesors, habilitētais vēstures doktors.

Vitoldu Rajevski kā savu vadītāju katedras darbinieki savstarpējās sarunās parasti dēvēja par šefu. Tiesības lietot šo vārdu kalpoja it kā par apliecinājumu piederībai katedrai, pierādījumu tam, ka tu šeit esi savs cilvēks. Atceros gadījumu, kad pēc darba pārtraukuma katedrā man nācās tur meklēt Vitoldu Rajevski. Pa šo laiku laborantes bija nomainījušās, un mani kā bijušo pasniedzēju neviena vairs nepazina. Kad es pie viņām vērsos ar jautājumu, kad varētu sastapt šefu, viņas sākumā uz mani raudzījās ar izbrīnu, tomēr aptverot, ka es neesmu kaut kāds cilvēks no malas, sniedza izsmeļošu atbildi. Atceros to siltumu un zināma lepnuma sajūtu, kas mani pārņēma, ka esmu nosaucis pareizo „paroli” un ticis pieņemts kā savējais.

Kā katedras vadītājs Vitolds Rajevskis vienlaicīgi bija vecākais biedrs, paraugs un audzinātājs daudz jaunākiem kolēģiem, priekšnieks, kurš viņus pasargāja no liekām raizēm. Ja kāds bija pieļāvis kļūdu, bet pats pēc tam to sapratis, Rajevskis to ļoti smalki sajuta un nekad par šādu faktu neatgādināja. Reti bija tādi gadījumi, kad viņam bija nācies izteikt kolēģiem kādu aizrādījumu. Visi saprata, ka to darīt viņam bija ārkārtīgi nepatīkami, un tāpēc centās nenostādīt neveiklā stāvoklī ne viņu, ne sevi. Diezgan bieži profesoram Rajevskim nācās nokārtot kādas savu padoto lietas. Viņš to izdarīja bez liekas steigas, spēja atrast tādus risinājumus, izdarīt tādas lietas, ka kolēģiem vienīgi atlika pabrīnīties, kā gan tas bija iespējams. Un profesors to paveica bez lieka trokšņa, pieticīgiem līdzekļiem, nekad pat ne ar vārdu neeieminoties par savām, reizēm visai lielajām pūlēm. Būdams apveltīts ar erudīciju un lielu pieredzi, profesors gandrīz vienmēr teica savu ietekmīgo vārdu pie disertāciju tēmu izvēles. Daudzi bijušie katedras aspiranti var atcerēties, kā viņš to darbu noformulējumos ienesa jaunus elementus, kas nereti atklāja arī jaunas pētniecības iespējas. Kad katedru skāra kārtējā „partijas un valdības” organizētā kampaņa, šefs atrada veidus un iespējas, kā līdz minimumam samazināt to izpildei pieliekamos pūliņus, prasmīgi izskaidroja, kas būs jādara obligāti un bez kā varēs arī iztikt. Cieņa pret cilvēkiem izpaudās arī viņa attieksmē pret studentiem. Patīkami un pamācoši bija vērot, ar kādu milzīgu godbijību pie profesora vērsās paši, šķiet visnevīžīgākie studenti, tāpēc var teikt, ka profesors Rajevskis baudīja neierobežotu cieņu un viņu mīlēja kā kolēģi, tā arī studenti.

Materiālu sagatavoja Vitolda Rajevska atraitne Feliciana Rajevska

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis

Иосиф Штейман. Витольд Раевский