Valērijs Gromovs

Valērijs Gromovs (1923. g. 7. novembrī Tveras guberņā, Krievijas PFSR – 2004.g. 23. maijā Rīgā, Latvijas Republikā) – no 1984. līdz 1986.g. Mežsaimnuecības problēmu institūta direktors, habilitēts inženierzinātņudoktors, LZA korecpondētājloceklis (1982.).

Valērijs Gromovs dzimis Rževas rajona Migunovas sādžā lauku skolotāju ģimenē. 1941. gada jūlijā tika iesaukts padomju armijā, bija Kaļiņinas Ķīmiskās aizsardzības skolas kursants, karoja, demobilizējās 1945. gada decembrī.

1946. gada jūlijā kopā ar māti pārbrauca pie māsas uz Rīgu un iestājās Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, kuru ar izcilību absolvēja 1951. gadā specialitātē koksnes ķīmiskā pārstrāde. Pēc kadru sadales tika norīkots stādāt Latvijas Zinātņu Akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūta ( patlaban – Koksnes ķīmijas institūts). 53 gadu laikā šī bija vienīgā V. Gromova darba vieta. Viņš strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku (1952.–1958.g.g.), vecāko zinātnisko līdzstrādnieku (1958.–1964.g.g.), pēc tam par Submikroskopiskās koksnes struktūras laboratorijas vadītāju (1964.–1986.g.g.). 1973. gadā V. Gromovs tika iecelts par institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā, bet no 1984. līdz 1986. gadam viņš ieņēma institūta direktora amatu. No 1986. gada un līdz iziešanai pensijā 1991. gadā V. Gromovs strādāja par institūta zinātnisko konsultantu.

Viņš ieguva tehnisko zinātņu kandidāta grādu (1957.), tehnisko zinātņu doktora grādu (1974.), habilitēta inženierzinātņu doktora grādu (Dr.habil.sc.ing.) (1992.); kopš 1979. gada profesors, kopš 1982. gada Latvijas ZA korespondētājloceklis.  Zinātnieks emeritus (1997.g.).

Valērija Gromova zinātnisko interešu sfēra bija koksnes un celulozes šūnu sieniņu submikroskopiskās struktūras pētīšana, šīs struktūras ietekme uz delignifikācijas procesiem un tehniskās celulozes īpašību veidošanos, koksnes kompleksās izmantošanas problēmas. Viņa vadībā tika izstrādātas jaunas celulozes ražošanas tehnoloģijas, pielietojot slāpekļa skābes un dažas citas metodes, kuras bija ne tikai izstrādātas, bet arī pārbaudītas speciālās ražošanas iekārtās Institūta Konstruktoru biroja cehos Bolderājā un Jaunciema Papīra fabrikā.  

Valērijs Gromovs bija PSRS ZA Zinātniskās padomes «Koksnes un tās pamata komponentu ķīmija” loceklis (1981.–1991.g.g.) un starpnozaru padomes «Celuloze» loceklis (1977.–1985.g.g.), žurnāla «Химия древесины» („Koksnes ķīmija”) redkolēģijas loceklis un galvenais redaktors (1972.–1985.g.g.), disertāciju aizstāvēšanas lietu zinātniskās padomes priekšsēdētājs Koksnes ķīmijas institutā (1985.–1991.g.g.). Profesora V. Gromova darbu turpina 10 viņa audzēkņi, kuriem viņš bija disertāciju darbu zinātniskais vadītājs.

V. Gromova zinātniskais ieguldījums atspoguļots vairāk nekā 270 zinātniskajās publikācijās un 26  PSRS izgudrojumu autora liecībās, kā arī 4 patentos (ASV, Kanāda, Zviedrija un Somija). Viņš bija divu monogrāfiju līdzautors, kurās viņš uzrakstīja lielas sadaļas: «Клеточная стенка древесины и ее изменение при химических воздействиях» („Koksnes šūnu sieniņa un tās izmaiņas ķīmisko iedarbību rezultātā”) (Рига: Зинатне, 1972, IV sadaļa,  347.–430. lpp.) un «Гемицеллюлозы» („Hemiceluloze”) (Рига: Зинатне, 1991, 9. sadaļa, 267.–488. lpp.).

Valērijs Gromovs miris  2004. gada 23. maijā Rīgā. Apbedīts Raiņa kapos.

Ērika Tjuņina