«Segodņa» – lielākais krievu laikraksts Baltijā

«Segodņa» (kriev.: “Сегодня”) bija lielākais krievu laikraksts Baltijā, viens no labākajiem Krievu Aizrobežas diasporas laikrakstiem starpkaru gados.

Šī laikposma krievu preses vēsturē centrālo vietu ieņem laikraksts “Segodņa”, kas ar savu pastāvēšanas faktu noteica jebkura cita preses izdevuma politiku, tā panākumus vai neveiksmes, nenovēršamo vai attālināto slēgšanu. Gandrīz visiem preses izdevumiem bija jācīnās ar "Segodņa" vai arī jārēķinās ar tā iecietīgo neitralitāti.

Laikraksts sāka iznākt vienlaikus ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidi un pārtrauca savu darbību pēc Latvijas valsts okupācijas, atspoguļojot visu valsts vēsturi 20 gadu garumā.

Laikrakstu dibinājuši Jakovs Brāmss (1898. g. Libavā/ Liepājā – 1981. g. Vašingtonā, ASV) un Boriss Poļaks (1889. g. Bjalistokā/ Belostokā – 1950. gados, ASV), atbalstoties uz visai nelielu gados jaunu un izveicīgu domubiedru grupu.

Pirmais laikraksta “Segodņa” numurs nāca klajā 1919. gada 14. septembrī.

Laikraksta “Segodņa” panākumi ir izskaidrojami ar to, ka tas bija pirmais laikraksts, kas aizpildīja vakuumu, kas bija izveidojies pēc Krievijas militāro spēku un vācu okupācijas spēku evakuācijas. Laikraksta redakcija ātri saprata, ka avīzei nevajadzētu kļūt par to krievu, kuri pēc lielinieku apvērsuma emigrējuši no Padomju Krievijas, preses izdevumu, bet gan par tādu, kas apkalpo visu krievu valodas kultūrā audzināto aprindu pārstāvjus. Konjunktūra bija labvēlīga, jo tolaik Latvijas valsts spēlēja sava veida starpnieka lomu starp Padomju Krieviju, kas pēc kariem un blokādes cieta badu un izsmeltību, un Rietumu valstīm.

Laikraksts “Segodņa” kalpoja kā informācijas platforma visu veidu tirgotājiem un komercdarbiniekiem. Nav nejaušība, ka ievērojamais ekonomists Benjamins Zīvs tika uzaicināts sadarboties ar šo avīzi. Paziņojumi un reklāma – tas ir tas, kas viedoja laikraksta kapitālu.

Turklāt galvenā redaktora izvēle bija pareiza, jo par redaktoru kļuva Maksims Ganfmanis (vācu: Hanfmann; 1872–1934), bijušais kadetu laikraksta “Rečj” (kriev.: “Речь”) redaktors. Pateicoties viņa vārdam, sadarbībai ar laikrakstu izdevās piesaistīt visus labākos krievu diasporas pārstāvjus – gan zinātniekus, gan politiķus, gan militārpersonas, gan rakstniekus.

Krievu literātu vidū bija šādas slavenības: Ivans Buņins, Konstantīns Baļmonts, Zinaida Gipiusa, Igors Severjaņins, Vladimirs Sirins (Vladimirs Nabokovs), Ivans Šmeļovs, Saša Čornijs, Teffija, Arkādijs Averčenko, Marks Aldanovs, Vasilijs Ņemirovičs-Dančenko, Pjotrs Piļskis, Dons-Aminado, Jūlijs Aihenvalds, Aleksandrs Amfiteatrovs, Pjotrs Potjomkins, Boriss Zaicevs, Aleksandrs Kizeveters, Sergejs Gornijs, Jevgeņijs Čirikovs un daudzi citi. 

Parīzes preses izdevumi “Posledņije novosti” (kriev.: “Последние новости”) un “Sovremennije zapiski” (kriev.: “Современные записки”) uzskatījuši par savu pienākumu uzturēt draudzīgas attiecības ar laikrakstu “Segodņa” un vienojušies par publicēšanas kārtību un savstarpējiem pakalpojumiem.

Pastāvīgs iemesls pretdarbībai laikrakstam ”Segodņa” bija apsūdzība, ka tas ir "ebreju" laikraksts, savukārt krievu sabiedrībai ir vajadzīgs "īsteni krievisks" laikraksts. Taču faktiski laikraksts nebija nedz "emigrantu", nedz "antiboļševiku", nedz "ebreju". Tā darbinieki uzskatīja to par Latvijas laikrakstu, jo viņi kalpoja Latvijas valsts multietniskajam sastāvam, kas bija uzaudzis krievu kultūras gaisotnē. Laikraksta lasītāju vidū bez krieviem bija arī latvieši, vācieši, poļi un ebreji. “Segodņa” redakcijā bija daudz ebreju, taču šie ebreji bija vietējie iedzīvotāji, kuri brīvi pārvaldīja latviešu, vācu un krievu valodu, pārzināja novada pagātni un tagadni, labi orientējās Eiropas valstu dzīves norisēs.

Tikmēr krievu avīžnieki lielākoties bija iebraucēji-svešinieki, kuri bija slikti iepazinuši vietējo dzīvi. Galvenais ir tas, ka “Segodņa” redaktori orientējās ne tikai uz lasītāja nacionālo identitāti, jo Latgalē dzīvojošie 200 tūkstoši krievi nedeva nepieciešamo laikraksta abonentu skaitu sliktas lasītprasmes dēļ. Toties 20 tūkstoši Rīgas krievu iedzīvotāji bija apmierināti ar “Segodņa”, jo laikraksts ievērojami palīdzēja viņiem dzīvot Latvijas galvaspilsētā.

Pateicoties redakcijas kolektīva – Mihaila Milruda, Borisa Haritona, Borisa Orečkina darba spējām, laikraksts bija pārvarējis 1930.–32. gada ekonomiskās krīzes sekas, pierādījis savu lojalitāti Latvijas valstij, pārdzīvojis redaktora Maksima Ganfmaņa un viena no vadošajiem autoriem Borisa Šalfejeva nāvi, savā kolektīvā izaudzinājis vairākus talantīgus jaunos avīžniekus (te būtu lietderīgi atcerēties kaut vai Hariju (Gariju) Hiršfeldu, kurš atrada sev vietu amerikāņu laikrakstu vidē). Laikraksts “Segodņa” turpinātu arvien uzplaukt arī nākotnē, ja nebūtu padomju okupācijas, kuras varas iestādes likvidēja laikrakstu ar zibens ātrumu.

Pēdējais krievu laikraksta “Segodņa” numurs iznācis 1940. gada 27. jūnijā.

Fotogrāfijā laikrakstu "Segodņa" un "Segodņa večerom" izdevēji, redaktori un darbinieki. Pirmajā rindā trešais no kreisās puses - "Segodņa večerom" redaktors Boriss Haritons; piektais no kreisās puses – laikrakstu dibinātājs Jakovs Brāms. Pirmajā rindā pirmais no labās puses – kritiķis Pjotrs Piļskis, otrais no labās - nākamais “Segodņa” redaktors  Mihails Milruds; trešais no labās – “Segodņa” redaktors Maksims Ganfmanis. 1920. gadu beigu fotogrāfija.

Informācijas avoti:

 Юрий Абызов. 20 лет русской печати в независимой Латвии – Сб. Русские в Латвии. История и современность. Выпуск 2, Рига: Центр гуманитарных исследований и просвещения "Веди", 1997.

Юрий Абызов. Русское печатное слово в Латвии. 1917–1944. Био-библиографический справочник. Части I–IV. – Stanford, 1990–1991.

Лазарь Флейшман, Юрий Абызов, Борис Равдин. Русская печать в Риге: из истории газеты Сегодня 1930-х годов. Книги I–V. – Stanford, 1997.

Газета «Сегодня» 1919–1940. Роспись. Часть 1. 1919–1930. Часть 2. 1931–1940. Составил Ю. Абызов. – Рига: Латвийская национальная библиотека, 2001.

LNB«