Mihails Milruds

Mihails Milruds (1883. g. 26. janvārī Besarābijas guberņā, Krievijas impērija – 1942. g. 24. novembrī, GULAGā, Karagandas apgabalā, Kazahijas PSR) – žurnālists, Rīgā izdotā laikraksta “Сегодня” redaktors

M. Milruds  bija kristīts kā pareizticīgais, bet kopš bērna dienām viņš auga krievu un ebreju kultūras atmosfērā. Taču, kā pēc daudziem gadiem atceras viņa dēls Aleksejs Milruds, “tēva aiziešana no ebrejības notika vēl pirms revolūcijas”. Ģimenē valdīja patīkama krievu sadzīves kultūras gaisotne, tas ietekmēja gan Milruda vecākā, gan Milruda jaunākā pasaules uzskatu.

M. Milruds iestājās Kijevas Universitātes Filozofijas fakultātes  vēstures un filoloģijas nodaļā, taču studijas viņš tā arī nepabeidza.

M. Milruds aktīvi iekļāvās laikrakstu “Русское слово” un “Киевская мысль” darbā: laikrakstā “Киевская мысль” viņš līdzdarbojās no 1906. gada, kad šeit parādījās viņa pirmais mēģinājums  uzstāties publicistikā.  “Русское слово” bija populāra sava lētuma un tātad plašas pieejamības dēļ, bet “Киевская мысль” saturam bija spilgti izteikta liberāla ievirze. M. Milruda vissensacionālākā pirmsrevolūcijas laika publikācija bija “Beilisa lietai” veltītais atmaskojošais raksts. Kādu laiku M. Milruds publicēja rakstus arī laikrakstā “Киевские отклики”, kas atšķīrās no citiem izdevumiem ar savu nacionāli demokrātisko ievirzi.

Pēc Oktobra revolūcijas M. Milrudam un viņa ģimenei draudēja briesmas – viņu arestēja un viņu pratināja Mārtiņš Lācis, kurš Viskrievijas Ārkārtas komisijā vadīja nodaļu cīņai ar kontrrevolūciju. Pēc neilgas pratināšanas M. Milrudam piesprieda nāvessodu nošaujot, taču pēdējā brīdī  spriedums tika atcelts. Milrudu ģimene devās uz Poliju, bet no turienes – uz Odesu.

1920. gadā M. Milruds atstāja Padomju Krieviju kopā ar dzīvesbiedri Annu Ivančenko un četrgadīgo dēlu  Alekseju, kurš vēlāk ies tēva pēdās un turpinās profesionālās, augsti kvalitatīvas žurnālistikas tradīcijas ārzemēs krievu valodā iznākošajos masu informēšanas līdzekļos. Sākumā bēgšanu uz ārzemēm bija paredzēts īstenot kopā ar  rakstnieci Nadeždu Lohvicku (pseidonims Teffi) un Fjodoru Blagovu – krievu grāmatu izdevēja un  uzņēmēja  Ivana Sitina znotu, kurš tolaik bija izdevuma “Русское слово” redaktors.

Milrudu ģimenes bēgšanas ceļš bija dramatisku sarežģījumu pilns. Laiva, ar kuru Mulrudi, izmantojot kontrabandistu palīdzību, cēlās pāri Dņestrai uz Rumānijas krastiem, izrādījās nedroša, tai iegruva dibens. Ar lielām grūtībām, pārdzīvodami nāves bailes, Mulridi nokļuva līdz otram krastam – visus izglāba Milruda sieva Anna (dzimusi Ivančenko, 1894. gadā Besarābijas guberņā – 1978. gadā Vašingtonā, ASV), kura prata labi peldēt. Mazais Aleksejs no pārdzīvotā stresa kādu laiku bija zaudējis runasspējas.

Pēc neilgas uzturēšanās Rumānijā Milrudu ģimene devās uz Berlīni, bet 1922. gadā – tālāk uz Dancigu. 1924. gadā M. Ganfmans uzaicināja M. Milrudu braukt uz Rīgu strādāt laikrakstā “Сегодня”. Kopš pirmajiem soļiem šā laikraksta darbā M. Milruds parādīja sevi kā talantīgu žurnālistu. Viņš ieņēma tehniskā redaktora amatu, kļuva par vienu no darbīgākajiem laikraksta redkolēģijas locekļiem. 1934. gada beigās (pēc Ganfmana nāves) kļuva par  avīzes galveno redaktoru. 1939. gada 4. oktobrī pēc varas iestāžu lēmuma tika atcelts no amata.

M. Milruda sarakste ar ārpus Krievijas dzīvojošajiem pazīstamiem krievu literātiem – Igoru Severjaņinu, Tefi, Marku Aldanovu, Konstantīnu Baļmontu, Marīnu Cvetajevu, Ivanu Šmeļovu, Ivanu Buņinu un vēl citiem – lieliski liecina par šo pazīstamo  tālaika rakstnieku literāro dzīvi un sadzīvi ikdienā.

Interesants ir M. Milruda dokumentālais apliecinājums, ko viņš uzrakstījis par izmainījušos situāciju Latvijā neilgi pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma, vēstulē savam draugam uz Parīzi viņš raksta: “Pagaidām vēl dzīvojam ciešami, bet sliktāk nekā iepriekš. Lieta jau nav tikai materiālajos apstākļos, bet vispārīgajā atmosfērā, kura, kā tas ir visur, jūtami ir mainījusies uz slikto pusi. Domāju, ka hitleriskiem noskaņojumiem šeit ir pateicīgāka augsne nekā citās vietās, un mēs to īpaši izjūtam.”

Ir saglabājies 1939. gada 7. oktobra iesniegums-lūgums sakarā ar Milruda dēla likteni. Tēvs centās attīstīt dēlam interesi par banku lietām, taču tam nebija panākumu. Alekseja Milruda lēmums sākt darbību žurnālistikā reportiera kvalitātē tēvu iepriecināja, taču vienlaikus radīja satraukumu par dēla nākotni.

Mihails Milruds lūdz izsniegt viņam apliecību par to, ka 1931. gada 5. augustā viņš bija pieņemts Latvijas pavalstniecībā. Šis dokuments viņam bija nepieciešams, lai  kārtotu jautājumu par pensijas saņemšanu.

Iekšlietu tautas komisariāta orgāni  arestēja Mihailu Milrudu 1940. gada 17. oktobrī un viņam piesprieda  brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Sodu viņš izcieta vispirms Vorkutā, pēc tam – Karagandas apgabalā, Kazahijas PSR, šeit viņš nomira 1942. gada 24. novembrī.

M. Milruda atraitne un dēls 1944. gadā  aizbrauca uz Rietumiem.

                                                                                                       Aleksandrs Fiļejs

Autors  pateicas Latvijas Universitātes profesorei filoloģijas zinātņu doktorei Ludmilai Sproģei par vērtīgiem ieteikumiem.

Informācijas avots:

LVA, 1986. f., 2. apr., lieta П-5850

Informāciju papildināja Tatjana Feigmane