Arhibīskaps Jānis (Pommers)
Jānis (Pommers; 1876. g. 6./18. janvārī Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā – 1934. g. 12. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – Rīgas un Latvijas arhibīskaps no 1921. līdz 1934. gadam. 2001. gadā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncils kanonizēja arhibīskapu Jāni par svētmocekli.
Jānis Pommers ir dzimis Vidzemes guberņas Vendenes/ Cēsu apriņķa Ilzessalas mājās (tagad – Praulienas pagasts Madonas novadā) pareizticīgā latvieša Andreja Pommera daudzbērnu ģimenē. (Nākamajam arhibīskapam bija vēl trīs brāļi un divas māsas).
1887. gadā Jānis Pommers tika uzņemts Rīgas Pareizticīgajā Garīgajā skolā, pēc tās absolvēšanas 1891. gadā viņš iestājās Rīgas Garīgajā seminārā un tā kursu pabeidza 1897. gadā. 1897.–1899. gadā J. Pommers strādāja par tautskolotāju Ļaudonas draudzes skolā. 1899.–1900. gadā viņš bija skolotājs Liepājā. Pēc tam Jānis Pommers mācījās Kijivas Garīgajā akadēmijā, kuru pabeidza 1904. gadā.
1903. gadā pēc Kronštates Joanna (Jāņa) ieteikuma Jānis Pommers kļuva par mūku, un drīz vien viņu iesvētīja par priestermūku. Kopš 1904. gada viņš pasniedza Svētos Rakstus Čerņihivas Garīgajā seminārā. Kopš 1906. gada viņš bija Vologdas Garīgā semināra inspektors. Pirmās Krievijas revolūcijas laikā priestermūks Jānis piedalījās kārtības saglabāšanā Garīgajā seminārā. Jāņa Pommera stingrā rakstura izpausmes un principialitāte veicināja viņa turpmāko virzību pa Baznīcas hierarhijas kāpnēm. Kopš 1907. gada viņš bija arhimandrīts, Lietuvas Garīgā semināra rektors un Viļņas Svētās Trijādības klostera pārzinis.
1912. gada 11. februārī Sanktpēterburgas Sv. Ņevas Aleksandra Lavras (klostera) Svētās Trijādības katedrālē Jānis Pommers tika hirotonizēts bīskapa kārtā un iecelts par Sluckas bīskapu, Minskas eparhijas vikāru. Kopš 1913. gada 4. aprīļa Jānis (Pommers) bija Taganrogas un Pieazovas bīskaps, Jekaterinoslavas eparhijas vikārs, kopš 1917. gada 7. septembra – Staricas bīskaps, Tveras eparhijas vikārs.
Kopš 1918. gada 22. aprīļa Jānis (Pommers) bija Penzas un Saranskas arhibīskaps. Viņš sekmīgi cīnījās ar tā saucamās “atjaunotās Baznīcas kustības” piekritējiem. Par to 1918. gada 9. maijā kāds no tā dēvētās “tautas” Baznīcas aizstāvjiem bija ievainojis Virsganu kājā. Ticīgie ļaudis gribēja izrēķināties ar ļaundari, taču Virsgana Jāņa iejaukšanās izglāba viņam dzīvību. 1918. gada septembrī – oktobrī un 1919. gada novembrī – 1920. gada februārī arhibīskaps Jānis (Pommers) bija atradies Čekas (Viskrievijas Ārkārtējās komisijas) apcietinājumā.
1920. gada februārī un augustā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) garīdzniecības un laju pārstāvju kongresos tika pieņemts lēmums uzaicināt arhibīskapu Jāni (Pommeru) uz Latviju, lai šeit viņš vadītu bez Virsgana palikušo Latvijas Pareizticīgo Baznīcu (jau kopš 1919. gada 14. janvāra – pēc bīskapa Platona (Kuļbuša) nogalināšanas – Rīgas eparhija bija bez valdošā arhiereja). Kontaktu sarežģītības dēļ ar Krievu Pareizticīgo Baznīcu (KPB) un nepieciešamības dēļ saņemt atļauju ieceļošanai Latvijā no Latvijas varas iestādēm tikai 1921. gada 24. jūlijā arhibīskaps Jānis ieradās Rīgā. Neilgi pirms tam – 1921. gada 21. jūnijā Maskavas un visas Krievzmes patriarhs Tihons (Bellavins) bija dāvājis LPB autonomiju, vienlaikus saglabājot kanoniskās saites ar Maskavas patriarhātu.
Ieradies Latvijā, Virsgans Jānis (Pommers) konstatēja, ka LPB ir nonākusi smagā stāvoklī: daudzi pareizticīgo dievnami tika nopostīti Pirmā pasaules kara laikā, baznīcu draudzes izjukušas un demoralizētas, 1915. gadā daļa no Baznīcas īpašuma (ikonas, zvani, grāmatas, baznīcu arhīvi) tika evakuēta uz Krieviju un tur arī palikusi, daļa nekustamā īpašuma tika nacionalizēta un nodota citu īpašnieku rīcībā (tajā skaitā arī arhiereja rezidence Vecrīgā). Tādēļ Virsgans bija spiests apmesties Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles pagrabā. Garīgās izglītības un pareizticīgo periodisko izdevumu valstī nebija, bet LPB materiālie līdzekļi bija visai trūcīgi. Jaunās valsts varas iestāžu pārstāvji bija negatīvi noskaņoti pret Pareizticīgo Baznīcu, ja arī tie negribēja to iznīcināt, kā lielinieki Krievijā, tad tomēr nevēlējās veicināt tās darbību. LPB stāvokli 20. gadsimta 20. gadu sākumā arhibīskaps Jānis (Pommers) raksturojis kā absolūti nabadzīgu. Virsgans uzsvēris, ka ap Baznīcu pastāvīgi virmo naids.
20. gadsimta 20.- 30. gados, saskaņā ar statistiskas datiem, Latvijā dzīvoja apmēram 170 tūkstoši pareizticīgo, tas bija nedaudz mazāk kā 10 % no visiem valsts iedzīvotājiem. No viņiem ap 105 tūkstošiem bija krievi un ap 55 tūkstošiem – latvieši (no pārējiem – apmēram 10 tūkstošiem pareizticīgajiem lielākā daļa bija baltkrievi). Latvijas Republikā Pareizticīgā Baznīca (LPB) bija trešā lielākā konfesija pēc draudzes locekļu skaita (pēc Evaņģēliski luteriskās un Romas Katoļu baznīcas) un viena no ietekmīgākajām reliģiskajām organizācijām valstī.
Lai sakārtotu LPB un tās baznīcu draudžu dzīvi, arhibīskapam Jānim (Pommeram) nācās strādāt ar neatliektu muguru. 20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē Virsganam Jānim nācās pastāvīgi atvairīt mēģinājumus vēl arvien kaut ko atsavināt LPB. Viens no arhibīskapa uzdevumiem bija panākt, lai varas iestādes pilnībā atzītu LPB. Valstī nebija vispārējā likuma par reliģiskajām organizācijām, un tādēļ katrai atsevišķai konfesijai bija jāpanāk, lai tiktu pieņemts speciāls nolikums par tās tiesisko statusu valstī.
Arhibīskapa Jāņa (Pommera) vadībā LPB sniedza plašu atbalstu trūkumcietējiem, kuru, īpaši 20. gadu pirmajā pusē, bija daudz. Par plašu darbību šajā jomā liecina Virsgana Jāņa apjomīgais personīgais arhīvs – tajā ietilpst 65 lietas (dažu lietu apjoms ir 200 un vairāk lappuses), šajos dokumentos ir daudz LPB Virsganam adresētu vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Acīmredzot, ja Virsgans nebūtu atsaucies uz šādiem lūgumiem, tad pie viņa nebūtu vērsies tik liels skaits cilvēku.
Arhibīskaps Jānis (Pommers) augsti vērtēja sava garīgā ganāmpulka abas daļas – gan krievus, gan latviešus - ar cieņu un mīlestību viņš izturējies gan pret vieniem, gan pret otriem. Sakarā ar to būtu vērts atcerēties, ka savus sprediķus draudžu locekļiem, uzrunas un uzstāšanās Baznīcas Koncilos viņš bieži vien teicis divās valodās, runājot pamīšus gan latviski, gan krieviski, un abas valodas viņš prata perfekti.
Virsgana Jāņa uzskati bija konservatīvi, viņš uzskatīja, ka LPB ir pirmsrevolūcijas laiku Krievu Pareizticīgās Baznīcas pieredzes un tradīciju glabātāja. Par to liecina, piemēram, arhibīskapa Jāņa referāta nosaukums 1923. gada Vislatvijas Koncilā: “Latvijas pareizticīgo kristiešu uzticība Svētajai Pareizticīgajai Austrumu katoliskajai baznīcai”. Pret jauniem strāvojumiem pareizticībā, tajā skaitā arī pret krievu reliģisko filozofu dažām idejām, viņš izturējās skeptiski. Taču, lai nesaasinātu jau tā konfliktiem piepildīto krievu aizrobežas Baznīcas dzīvi, viņš samierinājās ar to.
1923. gada rudens Koncilā tika pieņemti vienoti LPB statūti. 1924. gada sākumā tos reģistrēja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā. Statūti noteica skaidrus noteikumus un bija liels solis ceļā uz normālas dzīves izveidi visai Baznīcas organizācijai. 1923. gadā krievu un latviešu valodā sāka izdot garīgo žurnālu "Ticība un dzīve", kas kļuva par LPB oficiālo preses izdevumu.
1925. gadā arhibīskaps Jānis (Pommers), lai varētu efektīvāk aizstāvēt Baznīcas un draudzes intereses, piedalījās LR Saeimas vēlēšanās un kļuva par tās deputātu. 1928. un 1931. gadā viņu atkāroti ievēlēja par Saeimas deputātu, un līdz 1934. gadam Virsgans visu laiku bez pārtraukuma bija Latvijas likumdošanas varas pārstāvis.
Virsgans pastāvīgi uzturējis sakarus ar dažādu izglītības iestāžu
pārstāvjiem un daudz paveicis, veicinot izglītības attīstību Latvijā. Liels bija arī viņa ieguldījums krievu skolu
atbalstīšanā Latvijā. Arhibīskaps Jānis (Pommers) bija krievu studenšu korporācijas
“Sororitas Tatiana” goda filistrs.
Pateicoties
arhibīskapa Jāņa (Pommera) centieniem, 1926. gada 8. oktobrī LR Ministru kabinets pieņēmis “Noteikumus par Pareizticīgās baznīcas stāvokli”, kuriem bija likuma spēks. Tagad LPB statuss bija pilnīgi noteikts un
vairs nebija atkarīgs no ierēdņu patvaļas. Turklāt Baznīcai bija garantētas ikgadējas
valsts subsīdijas. Kopš 1926. gada 1. decembra, pateicoties šim finansējumam, izdevās atjaunot Rīgas
Pareizticīgā Garīga semināra darbību (tas darbojies no 1851. gada
līdz 1918. gadam, kopš 1915. gada atradies evakuācijā Ņižņijnovgorodā). Garīgā semināra darbība bija ļoti
nepieciešama Baznīcas klēriķu sastāva papildināšanai. 1927. gadā no
Padomju Savienības izdevās atgūt ievērojamu daļu kara laikā evakuētā Baznīcas īpašuma.
20. gadu otrajā pusē LPB dzīve stabilizējās. Tolaik daudzas problēmas izdevās atrisināt tādēļ, ka Latvijā bija pārvarēts pēckara posts un valstī iesākās ekonomiskā augšupeja. 1931. gada rudenī, pēc sabiedrības pieprasījuma (pats Virsgans no tā atteicās) tika svinīgi atzīmēta arhibīskapa Jāņa (Pommera) kalpošanas desmitgade.
Taču tajā pašā 1931. gadā vispārējā situācija sāka strauji mainīties uz slikto pusi. No ASV uz Eiropu “atceļoja” ekonomiskā krīze, valstī sākās ekonomiskā lejupslīde, pieauga bezdarba līmenis. Valsts sāka samazināt savus izdevumus, tika samazinātas arī subsīdijas Baznīcām. Tas viss ietekmēja LPB un baznīcu draudžu materiālo stāvokli.
Politiskais vektors sāka svārstīties pa labi. Sabiedrībā pieauga sasprindzinātība un neiecietība. Tieši šajos gados pret arhibīskapu Jāni (Pommeru) tika vērsti spēcīgi ienaidnieku uzbrukumi. Par Virsganu tika izplatītas nepatiesas un melīgas baumas. Turklāt daļa garīdznieku izrādījās iejaukta nelikumīgā darbībā – Baznīcas līdzekļu izšķērdēšanā. Pēc aculiecinieku teiktā: Virsgans tajā laikā izskatījās pilnīgi morāli izsmelts.
1934. gada 15. maijā Latvijas valstī notika valsts apvērsums un tika nodibināts autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms. Saeima tika atlaista, politisko partiju darbība pārtraukta, vārda un preses brīvība ierobežota. Parlamentārās demokrātijas laiks bija beidzies, un Latvijas Pareizticīgajai Baznīcās nācās darboties pilnīgi citos apstākļos.
1934. gada naktī no 11. uz 12. oktobri Virsgans Jānis (Pommers) gājis bojā mocekļa nāvē. Viņš tika nogalināts Ozolkalna arhiereja vasarnīcā, Rīgas nomalē. Uzbrucēji spīdzināja viņu, pēc tam, lai slēptu sava nozieguma pēdas, vasarnīcu aizdedzināja. Vēlāk atrastais arhibīskapa ķermenis bija stipri sakropļots. Tieši šādi, traģiski bija beidzies Latvijas svētnieka – arhibīskapa Jāņa (Pommera) šīszemes ceļš. Ļaundarība tā arī netika atklāta. Arī tagad joprojām pastāv daudz dažādu versiju par notikušo traģēdiju, taču līdz pat šim laikam nav zināms, kurš tieši to izdarīja.
Virsgana nogalināšana kļuva Latvijas pareizticīgajiem ļaudīm par visspēcīgako satricinājumu. Var teikt, ka viņi bija zaudējuši tuvu draugu, viedu mācītāju un aizstāvi. Pēdējā ceļā arhibīskapu Jāni (Pommeru) pavadīja pareizticīgo draudžu, dažādu organizāciju pārstāvji, sabiedriskie darbinieki, parastie cilvēki - bērēs piedalījās ap 100 tūkstoši ļaužu. Sēru kolonna izvērtās vairāku kilometru garumā - no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles līdz Pokrova kapsētai. Šajās traģiskajās dienās LPB Sinode bija saņēmusi lielu daudzumu vēstuļu un telegrammu ar izteiktiem līdzjūtības apliecinājumiem.
Vēl pirms Krievijā krita bezdievīgais režīms Krievu Pareizticīgā Baznīca ārzemēs atzina arhibīskapu Jāni (Pommeru) par svēto. Viņu kanonizēja arī Serbu Pareizticīgā Baznīca. 2001. gada 17. jūnijā ar Krievu Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinodes lēmumu Jānis (Pommers) tika kanonizēts kā Svētais Krievzemes svēto jaunmocekļu un ticības apliecinātāju kārtā. 2001. gada 24. septembrī Rīgā, LPB Sinodē bija pieņemts lēmums par svētmocekļa Rīgas Jāņa kanonizēšanu vietējās godināšanas svēto kārtā.
2003. gada 4. oktobrī noritēja neilgi pirms tam atgūto Svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa svēto relikviju svinīgā pārnešana no Pokrova kapsētas uz Kristus Piedzimšanas katedrāli Rīgā. 2006. gada 27. maijā pēc metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) rīkojuma tika nodibināti Svētā svētmocekļa Rīgas Jāņa ordenis un medaļa.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
Аристова К.Г. Обновленчество в Пензенской епархии в 1917–1923 гг.: первые уроки Советской власти. – Москва: Российский государственный университет инновационных технологий и предпринимательства, 2012. С. 86–102, 227–230;
Латвийская православная церковь 1988–2008 гг. – Рига: Издание Синода Латвийской православной церкви, 2009. С. 7–8, 114–128;
Феофан (Пожидаев), игумен. Колокол на башне вечевой. Житие и труды священномученика архиепископа Иоанна (Поммера).– Москва: Издание Сретенского монастыря, 2005;
Цоя С.А. Латвийская православная церковь в 20–30 годы XX века (исторический очерк). В кн.: Альманах. Вып. XXXVIII. Архиепископ Рижский и Латвийский Иоанн (Поммер): жизнь и судьба в эпохе. Мазур С.А. (ред.). – Рига: Издание общества Seminarium Hortus Humanitatis, 2015. С. 20–24.
Ин. Ефросиния. Возвращение. – Покровское кладбище. Слава и забвение. – Рига, 2004
Димитрий Левицкий. Загадка следственного дела об убийстве архиепископа Иоанно (Поммера)
Юрий Сидяков. Иоанн (Поммер) глазами биографов, историков и публицистов
Надежда Дёмина. Рижская церковь во имя св.пророка Иоанна Предтечи
История в письмах. Из архива архиепископа Иоанна Поммера. Интервью с Ю.Л. Сидяковым
Пензенская паства епископа Иоанна
Димитрий Левицкий. – Загадка следственного дела об убийстве архиепископа Иоанна (Поммера)
Ilustrācijas tēmai
