Latvijas Pareizticīgā baznīca starpkaru gados
Līdz 1917. gadam Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņu pareizticīgās draudzes veidoja vienotu Rīgas eparhiju,[1] kas ietilpa Krievu Pareizticīgās Baznīcas (KBP) sastāvā. Praktiski visi arhiereji pēc tautības bija krievi.[2] Eparhijas stāvoklis XX gadsimta sākumā bija stabils un labs, jo to sekmēja cariskās Krievijas politika. Sākot no XIX gadsimta 80. gadiem Pareizticīgo Baznīcu Baltijā aktīvi atbalstīja valsts vara. Lielākā daļa no vēl tagad pastāvošajiem pareizticīgo dievnamiem tika uzcelta tieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Baznīcai piederēja daudzi īpašumi. Tāpat auga baznīcas klēra materiālais nodrošinājums.[3]
Situācija radikāli izmainījās ar carisma varas krišanu Krievijā. Jau KBP Koncilā 1917.–1918. g. tika pieņemts lēmums no Rīgas eparhijas atdalīt igauņu draudzes un no tām izveidot pastāvīgu Rēveles (Tallinas) eparhiju.[4]
Pēc arhibīskapa Joanna (Smirnova, 1844–1919) pārcelšanas uz Rjazaņas katedru 1917. gada beigās apmēram gadu Rīgas eparhiju uz pagaidu pamatiem pārvaldīja Rēveles bīskaps Platons (Kuļbusš, 1869–1919), kuru 1919. gada janvārī zvēriski noslepkavoja boļševiki. Tādējādi eparhija palika bez vadošā arhiereja.
1920. gadā bijušo Kurzemes un Vidzemes guberņu un agrāk Vitebskas guberņā ietilpušās Latgales (tur pareizticīgās draudzes iepriekš pārvaldīja Vitebskas un Polockas arhiereji) teritorijā beidzās karadarbība, un faktiski un juridiski izveidojās jauna valsts – Latvijas Republika. Notikušās pārmaiņas stipri izmainīja arī apstākļus, kādos tagad nācās pastāvēt Pareizticīgajai Baznīcai.
Vēl kopš senatnes baznīcas iedalījuma pamatā – vietējās, autokefālās un autonomās un to apvienošanā eparhijās, bija noteiktās valstu robežas un iedalījums provincēs to iekšienē.[5] Ņemot to vērā, visu Latvijas pareizticīgo draudžu pārstāvju sapulces gaitā 1920. gada februārī un augustā tika nolemts, ka Pareizticīgā Baznīca jaunizveidotajā valstī būs pastāvīga un neatkarīga attiecībās ar valsts varu, kā arī administratīvos un saimnieciskos jautājumos, bet hierarhiskā ziņā bija nolemts saglabāt kanoniskas saites ar KPB.[6]
1921. gada 19. jūlijā Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Tihons (Beļavins, 1865–1925) dāvāja Latvijas Pareizticīgai Baznīcai patstāvību baznīcas saimnieciskajās, administratīvajās, izglītības un civiltiesiskajās lietās.[7] Tas arī nozīmēja, ka Rīgas eparhijas vietā tagad tika izveidota Latvijas Pareizticīgā Baznīca (LPB).
Šī vēsturiskā apskata hronoloģiskajos ietvaros autors aplūkojis laika posmu no 1920. līdz 1940. gadam, neatkarīgā Latvijas valstiskuma periodu, kas gandrīz pilnīgi sakrīt ar starpkaru posmu.
LPB vēsturi XX gadsimta 20.–30. gados nosacīti var iedalīt trijos etapos: 1920.–1926. gads – cīņa par atzīšanu jaunajā valstī; 1927.–1934. gads – relatīvas stabilitātes laiks un 1935.–1940. gads, kad Pareizticīgā Baznīca atradās valsts varas kontrolē.
Cīņa par atzīšanu (1920.–1926. g.)
Pēc statistikas datiem starpkaru posmā Latvijā dzīvoja ap 170 000 pareizticīgo, kas veidoja nedaudz zem 10% no visu valsts iedzīvotāju kopskaita. No viņiem ap 105 000 bija krievi un ap 55 000 latvieši (no pārējiem – ap 10 000 cilvēku, lielākā daļa bija baltkrievi).[8] Kopumā Pareizticīgā Baznīca pēc ticīgo skaita bija trešā lielākā konfesija (aiz Evanģēliski-luteriskās un Romas Katoļu Baznīcas) un attiecīgi bija viena no visietekmīgākajām reliģiskajām organizācijām Latvijā. Protams, laika gaitā pareizticīgo skaits mainījās (vispirms pieauguma virzienā sakarā ar bēgļu atgriešanos un iedzīvotāju skaita dabisko piaugumu), taču šī dinamika attīstījās lēni un būtiski neiespaidoja kopējos rādītājus.
Valsts attīstība norisa diezgan sarežģītos apstākļos. 20. gadu sākumā Latvijas tautsaimniecība atradās pēckara sabrukuma stāvoklī. Tā, pazīstamā ekonomista Kārļa Baloža (1864–1931) vērtējumā Latvijā 20. gadu sākumā bija palikuši tikai 20% no pirmskara (1913. gada) rūpniecības un tirdzniecības līmeņa.[9] Bez tam sevišķi stipri bija samazinājies pilsētu iedzīvotāju skaits, kura kritums atsevišķās vietās bija divu vai pat trīs reižu liels.[10]
Ievērojami bija cietusi arī Pareizticīgā Baznīca. 12 tās dievnami bija nopostīti Pirmā pasaules kara un Neatkarības cīņu laikā. Dažas Latgales draudzes zaudēja savas baznīcas, jo, nospraužot valstu robežas, tās palika Krievijas teritorijā. Uz Iekškrieviju bija evakuēts milzīgs daudzums īpašuma (svētbildes, zvani, grāmatas) un to atgūt nebija vienkārši. Pirmskara laika Rīgas pareizticīgo Garīgais seminārs tika evakuēts uz Ņižņijnovgorodu un tur 1918. gadā slēgts. Daudzi garīdznieki bija izbraukuši no Latvijas, un 20. gados LBB izjuta asu garīdznieku un baznīcas priekšmetu trūkumu.
Piedevām Latvijas varasiestādes, kas attiecībā uz Pareizticīgo Baznīcu izturējās kā pret nevēlamu cariskās Krievijas atlieku, pēc savas iniciatīvas līdz 1926. gadam LPB atņēma 28 dievnamus, Rīgas Garīgā semināra un Garīgās skolas ēkas. Tika likvidētas iekšējās jeb mājas baznīcas Rīgas pilī un vairākās mācību iestādēs.[11] 1925. gadā tika nojaukta pareizticīgo Sv. Aleksandra Ņevska kapela, kas atradās pie Rīgas stacijas.[12]
1920. gada februārī pareizticīgā garīdzniecība nolēma uzaicināt uz Latviju kā LPB galvu etnisku latvieti – Penzas un Saranskas arhibīskapu Jāni (Pommeru, 1876–1934). Vissvētais patriarhs Tihons atbalstīja šo lūgumu, un pēc iebraukšanas atļaujas saņemšanas no Latvijas iestādēm LPB ieguva savu virsganu.
Arhibīskaps Jānis (Pommers) ieradās Rīgā 1921. gada 24. jūlijā, bet burtiski viņa atbraukšanas priekšvakarā valsts oficiāli nodeva arhiereja rezidenci Romas Katoļu Baznīcai.[13] Uz Latvijas valdības vadītājam iesniegto lūgumu pēc aizstāvības tika saņemta atbilde, ka Latvijas likumos nekā neesot nedz par Pareizticīgo Baznīcu un tās orgāniem, nedz arī par Pareizticīgās Baznīcas sargāšanu.[14] Tad virsgans Jānis apmetās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pagrabā, tā nepārprotami un simboliski norādot uz LPB vajāšanu no valsts varas puses.[15] Vēlāk arhibīskaps atzīmēja: „Tiešām, drēgnais Pareizticīgo Baznīcas galvas pagraba dzīvoklis var noderēt par mūsu Baznīcas stāvokļa simbolu mūsu zemē”.[16]
Latvijas Republikas iestādes ilgstoši lika šķēršļus pilnīgai Pareizticīgās Baznīcas atzīšanai jaunizveidotajā valstī. Līdz pat 1926. gadam nebija speciāla likuma par LPB stāvokli, kas bija nepieciešams, jo trūka kopēja likumdošanas akta par reliģiskajām organizācijām valstī, kas, protams, traucēja normālas baznīcas dzīves nokārtošanai. Šādā situācijā LPB grūtāk bija aizstāvēt savas intereses valsts varas priekšā un pret nelabvēļiem, kuru netrūka.
Tajā pašā laikā Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvalde uzturēja oficiālus kontaktus ar LPB, ticības mācības pasniegšanai valsts skolās tika izveidotas pareizticīgo grupas, Baznīcai piederēja nekustamie īpašumi, tā maksāja nodokļus, kā puse piedalījās tiesu procesos un pat saņēma valsts subsīdijas.
Tas viss radīja dīvaini divdabīgu stāvokli un nenoteiktību: no vienas puses LPB Sinodei un atsevišķām draudzēm bija valsts atzītu juridisko personu statuss jau kopš 1920. gada, no otras puses – daudz kas LPB stāvoklī nebija noregulēts un atkarājās no atsevišķu ierēdņu attiecīgā brīža noskaņojuma. Arhibīskaps Jānis tā laika stāvokli raksturoja šādi: „Valdība par mūsu grūtībām šķiet priecājās un tīši vilcināja to novēršanu, mūs tīšām žņaudza ar beztiesisku stāvokli”.[17] 1923. gada 30. oktobrī Baznīcas koncilā arhibīskaps Jānis (Pommers) LPB stāvokli novērtēja kā pilnīgu nabadzību. Pie tam viņš norādīja, ka Baznīca atrodas naida un ļaunuma ielenkumā.[18]
Tikmēr dzīve pakāpeniski nokārtojās. Latvija atkopās no pēckara sabrukuma. Ar arhibīskapa ierašanos Rīgā palēnām sāka uzlaboties arī LPB stāvoklis. No 1923. gada Baznīca sāka izdot garīgo žurnālu „Ticība un Dzīve”, kas kļuva par oficiālu pareizticīgo izdevumu valstī. Darbību atjaunoja vairākas draudzes, kurās dievkalpojumi bija pārtraukti kopš kara laika.
Kā jau iepriekš bija atzīmēts, neraugoties uz likumdošanas akta par LPB stāvokli trūkumu, LPB, tāpat kā Evanģēliski-luteriskā un Romas Katoļu Baznīca, atsevišķos gados saņēma finansiālu palīdzību no valsts (finansējuma apjoms bija atkarīgs no draudžu lieluma). Tā 1925. gadā valdība piešķīra LPB 45 000 latu, tādēļ Baznīcas Sinodes budžets šajā gadā sastādīja 64 517,50 latu. 1924. gadā, kad LPB valsts finansējumu nesaņēma, Sinodes rīcībā bija tikai 17 101,32 latu. Kamēr nebija pilnībā noteikts LPB tiesiskais statuss, Sinode nevarēja rēķināties ar to, ka valsts dotācijas būs regulāras. Tāpēc savu 1926. gada budžetu Sinode plānoja 18 400 latu apmērā, un tāmē pat nefigurēja valsts subsīdiju sadaļa.[19]
LPB vadība un arhibīskaps Jānis (Pommers) pieturējās konservatīvam pasaules redzējumam, uzskatīja sevi par pirmskara laika KPB pieredzes un to tradīciju glabātājiem. To, piemēram, apliecina virsgana Jāņa 1923. gada Vislatvijas koncilā nolasītā referāta temats „Latvijas pareizticīgo kristiešu uzticība Svētajai Pareizticīgai Austrumu–katoliskai Baznīcai”.[20]
Pret jaunajiem novirzieniem pareizticībā, tajā skaitā pret atsevišķām krievu reliģisko filozofu idejām, arhibīskaps izturējās skeptiski. Taču ilgu laiku, lai nepadarītu vēl sarežģītāku jau tā iekšējiem konfliktiem pārpilno krievu aizrobežas baznīcas dzīvi, viņš ar to visu samierinājās.
Atsevišķi laikabiedri un vēlākie vēsturnieki uzskatīja arhibīskapu Jāni (Pommeru) par krievu šovinistu un melnsimtnieku,[21] lai gan kā etniskais latvietis viņš, protams, tāds nebija. Uz izteiktajām apsūdzībām rusofīlismā virsgans atbildēja, ka viņš aizstāvot vispasaules pareizticību.[22]
Arhibīskaps Jānis augstu vērtēja abas savas draudzes daļas – gan krievus, gan latviešus un vienmēr izturējās ar dziļu cieņu kā pret vieniem, tā otriem. Šajā sakarībā jāatceras, ka savus sprediķus, runas un uzstāšanās Baznīcas koncilos virsgans bieži teica divās valodās, pārmaiņus runājot gan krieviski, gan latviski, jo abas šīs valodas viņš zināja perfekti.
Virsgans, protams, nedaudz idealizēja Krievijas dzīvi pirms Pirmā pasaules kara, lai gan lieliski izprata arī tos šīs vecās dzīves trūkumus, kas noveda pie 1917. gada notikumiem. Tajā pašā laikā viņam bija kategoriski nepieņemamas revolucionārās un varmācīgās sabiedrības pārveidošanas idejas. Skaidri apzinoties šo tukšo solījumu melīgumu, arhibīskaps pastāvīgi par to runāja. Vecās kārtības krahu viņš uztvēra kā katastrofu, kas novedusi pie milzīgiem upuriem un daudzus cilvēkus iegrūdusi nabadzībā. Katrā virsgana teiktā vārdā, katrā viņa rakstā un runā bija saklausāmas dziļas sāpes un rūpes par draudzes un Pareizticīgās Baznīcas likteni.[23]
Arhibīskaps Jānis noraidoši izturējās pret Baznīcas šķelšanu, Baznīcas organizācijas sadrumstalošanu pēc nacionālā un teritoriālā principa.[24] Viņš stingri turējās pie kanoniskās uzticības Mātes Baznīcai – Maskavas patriarhijai.
1926. gada 8. oktobrī Latvijas Republikas Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma Noteikumus par pareizticīgās baznīcas stāvokli, kam bija likuma spēks.[25] Tagad LPB tiesiskais stāvoklis bija pilnībā nostiprināts un atzīts. Baznīca ieguva regulāru valsts subsīdiju piešķiršanas garantijas. Ar tiesvedības palīdzību un reizēm bez tās izdevās atgūt zināmu daļu Baznīcas mantības.[26]
Relatīvās stabilitātes laiks (1927.–1934. g.)
1923., 1926. un 1929. gadā tika noturēti LPB koncili, kuros veica Sinodes locekļu pārvēlēšanas, sniedza atskaites un apsprieda būtiskākās problēmas. Baznīcas koncilā 1926. gada rudenī tika pieņemts lēmums par Rīgas Pareizticīgā Garīgā semināra darba atsākšanu. Aptuveni 8000 latu gadā tā darbībai tika piešķirti no valsts subsīdijas līdzekļiem.[27]
Par semināra nemainīgu vadītāju kļuva virspriesteris Jānis Jansons (1878–1954). Klausītāju uzņemšana notika nevis katru gadu, bet tikai pēc iepriekšējā kursa apmācības pabeigšanas. Sākotnēji mācības ilga divus gadus, taču ar 1930. gadu apmācību laiku pagarināja līdz trīs gadiem. Uzņemtas lielākotiesu tika personas ar vidējo izglītību, tomēr uzņēma arī tos, kam tādas nebija, bet kuri jau kalpoja baznīcās (psalmotājus, dievvārdu lasītājus). Apmācība pamatos notika pēc cariskās Krievijas laika semināru programmas, galvenokārt mācot speciālos teoloģijas priekšmetus, kas bija nepieciešami draudzes gana darbā. Semināra darbības laikā no 1926. līdz 1936. gadam to pabeidza četri izlaidumi 1928., 1930., 1933. un 1936. gadā.[28] Beidzēju vidū bija tādi vēlāk pazīstami garīdznieki kā Georgijs Tailovs (1914–2014), Nikolajs Trubeckojs (1907–1978), Aleksandrs Kiseļovs (1910–2001), Semjons Varfolomejevs (1904–1971). Trīs no beidzējiem vēlāk kļuva par bīskapiem: Jānis Garklāvs (1898–1982) 1943. gadā tika iesvētīts par Rīgas bīskapu, Emanuils Jesenskis (1907–1996) 1967. gadā kļuva par Brisbenas bīskapu un Austrālijas eparhijas vikāru (Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas jurisdikcijā), bet Joanns Ļogkijs (1907–1995) no 1990. gada bija Buenosairesas un Argentīnas–Paragvajas bīskaps.[29]
Arhibīskapam Jānim (Pommeram) praktiski jau ar ierašanās brīdi Latvijā nācās nodarboties ar Pirmā pasaules kara laika notikumu gaitā Krievijā nonākušā Baznīcas īpašuma reevakuācijas jautājumiem. Taču 20. gadu pirmajā pusē atpakaļ saņemt izdevās tikai nelielu tā daļu. 1927. gadā pavērās iespēja risināt šo problēmu. Padomju sūtniecībai tika iesniegts īpašuma saraksts. Tūdaļ pat komandējumā uz Krieviju devās virspriesteris Nikolajs Šalfejevs (1863–1941) un Sinodes loceklis J. Platers (1877–?). Reevakuācija notika par LPB līdzekļiem. Rezultātā 1927. gada rudenī no dažādām Krievijas pilsētām izdevās atgūt vairāk par 100 zvaniem un 12 kastes ar Baznīcas inventāru (svētbildes, svečturus, garīdznieku tērpus u.c.). Tika pieņemts lēmums īpašumu atgriezt baznīcām, kurām tas bija piederējis agrāk. Tāpat bija nolemts ar atgūto īpašumu nodrošināt tās draudzes, kurām rituāla priekšmetu trūka. Pie tam vērtīgāko īpašumu nodeva galvenajām draudzēm, bet mazāk vērtīgo saņēma nomaļus draudzes.[30]
Zināma stabilizācija bija saistāma ar Baznīcas tiesiskā statusa atzīšanu jaunajā Latvijas valstī. Vispārējais saimnieciskais pacēlums 20. gadu otrajā pusē ļāva novirzīt līdzekļus nolietoto dievnamu remontam un Baznīcas īpašumā esošo ēku savešanai kārtībā. Tieši šajos gados tika izremontēts nams, kurā bija izvietojusies LPB Sinode (Rīga, Lielā Pils iela 14).[31] Atsevišķo baznīcu remontam no Sinodes līdzekļiem tika tērēti ap 8000 latu gadā.[32]
LPB patronāžā nodibināja Latvijas pareizticīgo atturībnieku biedrību, tika propagandēts veselīgs dzīvesveids. Arhibīskaps Jānis un citi Baznīcas darbinieki aktīvi piedalījās šajos pasākumos.[33]
20. gados un 30. gadu sākumā LPB aktīvi iesaistījās valsts sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē. Vienā no Sinodes sēdēm 20. gadu sākumā tika runāts par to, ka Baznīcas pārstāvjiem nevajadzētu vairīties no sabiedriskās un politiskās darbības, kas ir ne tikai cīņa par ekonomiskām, bet arī par kultūras, garīgām un reliģiskām interesēm.[34] Arhibīskaps Jānis (Pommers) vienmēr bija gatavs dialogam ar dažādām sabiedriskām organizācijām un bija pieejams jebkuram valsts iedzīvotājam.
Virsgans Jānis tika trīsreiz ievēlēts par Saeimas deputātu (1925., 1928. un 1931. gadā), būdams krievu vēlētāju apvienību priekšgalā.[35] Arhibīskaps veica lielu darbu Saeimā, uzstādamies pret kreiso partiju deputātu politiskajām galējībām, sniedzot visu iespējamo palīdzību krievu izglītības un kultūras iestādēm u.c.[36]
LPB un tās virsgans Jānis personīgi regulāri piedalījās „Krievu kultūras dienas” atzīmēšanā,[37] kas Latvijā sākās ar paša arhibīskapa Jāņa vadīto dievkalpojumu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē. Lūgšanas laikā svētku priekšvakarā (Nakts lūgšanā) tika pieminēti visi mūžībā aizgājušie krievu kultūras darbinieki, bet dievkalpojuma laikā „Krievu kultūras dienā” tika aizlūgts par tā laika krievu kultūras darbinieku veselību un radošo darbību. Šos svētkus plaši atzīmēja ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Ludzā un Rēzeknē. Dievkalpojumi notika arī šo pilsētu pareizticīgo dievnamos.[38]
Arhibīskapa Jāņa aktīvā pozīcija, centieni palīdzēt ikvienam piesaistīja un labvēlīgi noskaņoja cilvēkus. Virsgans neapšaubāmi bija viens no pašiem ievērojamākiem sava laika Pareizticīgās Baznīcas darbiniekiem. Tādēļ pēc plašas sabiedrības lūguma 1931. gada rudenī, kad Rīgā pēc vasaras brīvlaika atgriezās skolu un studējošā jaunatne, nevis jūlijā – mēnesī, kad arhibīskaps reāli ieradās Latvijā, tika nolemts atzīmēt Jāņa (Pommera) virsgana kalpošanas desmitgades jubileju.[39] Svētki noritēja ļoti svinīgi. Ar virsgana Jāņa nopelnus godinošām runām uzstājās Izglītības ministrijas Krievu izglītības pārvaldes priekšnieks Ivans Jupatovs (1865–1944), laikraksta „Сегодня” (Šodien) galvenais redaktors Maksims Ganfmans (1873–1934), krievu mācību iestāžu pārstāvji un vairāki citi sabiedriskie darbinieki.[40]
Jāatzīmē, ka starpkaru periodā Baznīcas un sabiedriskā dzīve bija sarežģījumu pārpilna. Neskaitāmi iekšējie konflikti plosīja krievu organizācijas pēc 1917. gada kā Latvijā, tā arī visā krievu aizrobežā. Eiropā emigranti no Krievijas izveidoja divas savstarpēji pastāvīgā konfliktā esošas Baznīcas organizācijas: Maskavas patriarhijas Rietumeiropas eparhiju ar centru Parīzē metropolīta Jevlogija (Georgijevska, 1868–1946) vadībā un Krievu Pareizticīgo Baznīcu aizrobežā (sākotnēji – KPB aizrobežu Sinode), kas atradās Dienvidslāvijā, metropolīta Antonija (Hrapovicka, 1863–1936) vadībā. Pareizticīgās Baznīcas Polijā, Igaunijā un Somijā, kuras agrāk bija KPB daļas, šo valstu varasiestāžu spiediena rezultātā pārgāja Konstantinopoles patriarhijas jurisdikcijā.[41] Tas viss iespaidoja arī LPB stāvokli, radot pastāvīgu nervozitāti.
Ar 20. gadu otro pusi ievērojami aktivizējās Krievu kristīgo studentu kustība (KKSK), kas Latvijā darbojās ar Krievu pareizticīgo studentu vienotnes (KPSV) nosaukumu. Šī kustība organizēja pulciņus pareizticības apgūšanai un noturēja savus kongresus Latvijā un Igaunijā. Pēc KPSV ielūguma uz Latviju brauca ievērojami krievu aizrobežas darbinieki: Nikolajs Berdjajevs (1874–1948), Vasilijs Zeņkovskis (1881–1962), Vladimirs Iļjins (1891–1974), Georgijs Florovskis (1893–1979) un citi. Tas viss notika metropolīta Jevlogija patronāžā.[42]
Sākumā LPB vadība atbalstīja KPSV darbību un pat piedalījās tās pasākumos. Taču 1931. gadā Rietumeiropas eparhija pārgāja Konstantinopoles patriarhijas jurisdikcijā, bet 1931. gada beigās izcēlās konflikts starp arhibīskapu Jāni (Pommeru) un vienu no KKSK vadītājiem Aleksandru Ņikitinu (1889–1949). Konfliktā tika iesaistīts metropolīts Jevlogijs, kurš mēģināja aizstāvēt A. Ņikitinu. Konservatīvajai LPB vadībai nepatika atsevišķas kustības vadītāju idejas, kurām tās ieskatā nebija nekā kopīga ar pareizticību. Rezultātā notika praktiski pilnīga attiecību saraušana starp LPB un Rietumeiropas eparhiju.[43]
1933. gadā uzvirmoja skandāls sakarā ar Baznīcas līdzekļu izšķērdēšanu. Apsūdzēto lomā nonāca tāds pazīstams garīdznieks kā Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzinis virspriesteris Kirils Zaics (1869–1948) un protodiakons Konstantīns Dorins (1878–1941?). Viņi abi tika atstādināti no svētkalpošanas. No cietuma K. Zaicu paglāba tikai tas, ka iztrūkstošo lielo naudas summu samaksāja kāds no dievnama draudzes locekļiem.[44]
30. gadu sākumā diskreditācijas nolūkā arhibīskapa ienaidnieki sāka izplatīt par viņu melīgas baumas. Tas viss nodarīja neapšaubāmu kaitējumu Baznīcai un Jānim (Pommeram) personīgi. Pēc laikabiedru liecībām virsgans 30. gados izskatījies galīgi izmocīts.[45]
1931. gadā Eiropā no ASV ienāca pasaules ekonomiskā krīze. Latviju saimnieciskās problēmas spēcīgi skāra 1932. gadā. Valsts dotācijas LPB tika samazinātas par 25 % (no 22 050 latiem 1931. gadā uz 17 640 latiem 1932. gadā).[46] Nākamais gads atnesa Baznīcai jaunu valsts finansējuma samazinājumu.[47]
Tāpat saruka arī iedzīvotāju maksātspēja. Baznīca bija spiesta ekonomēt. Tieši tad radās hronisks līdzekļu trūkums Garīgā semināra uzturēšanai, kam sāka uzkrāties parādi.[48] Šajos gados nācās arī ievērojami sašaurināt remontdarbu apjomus dievnamos.[49]
Par vienu no saimnieciskas krīzes rezultātiem kļuva 1934. gada 15. maija valsts apvērsums, parlamentārās demokrātijas likvidācija un Kārļa Ulmaņa (1877–1942) autoritārā režīma izveidošanās. Tas viss stipri izmainīja arī LPB darbības apstākļus.
Nedaudz vēlāk, naktī no 1934. gada 11. uz 12. oktobri mocekļa nāvē mira Pareizticīgās Baznīcas galva arhibīskaps Jānis (Pommers). Viņš tika nežēlīgi noslepkavots savā vasarnīcā Rīgas nomalē. Šis drausmīgais noziegums tā arī palika neatklāts, un vēl tagad pastāv daudz dažādas notikušā versijas.
Latvijas pareizticīgajiem virsgana slepkavība bija smags trieciens. Bija zaudēts tuvs draugs, gudrs padomdevējs un aizstāvis. Arhibīskapu viņa pēdējā gaitā pavadīja pareizticīgo draudžu un dažādu organizāciju pārstāvji, Latvijas sabiedriskie darbinieki un vienkāršie ļaudis. Sērotāju kolonna izstiepās vairāku kilometru garumā no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles līdz Pokrova kapsētai. LPB šajās traģiskajās dienās saņēma milzīgi skaitu vēstuļu un telegrammu ar līdzjūtības apliecinājumiem.[50]
Valsts varas kontrolē (1935.–1940. g.)
Pēc arhibīskapa Jāņa (Pommera) traģiskās nāves, protams, izvirzījās jautājums par viņa pēcteci. Lai to ievēlētu, bija jāsasauc LPB koncils (Saeima).
Apstākļos, kad valstī bija nodibināta K. Ulmaņa diktatūra, varasiestādes nevarēja atstāt bez savas aizbildniecības tādu cilvēku prātus un apziņu ietekmējošu struktūru kā Pareizticīgo Baznīcu. Tāpēc jaunais politiskais režīms pielika visus spēkus, lai LPB priekšgalā noliktu sev paklausīgu vadību.
Vislielāko popularitāti garīdzniecības un laju vidū baudīja Garīgā semināra rektors virspriesteris Jānis Jansons. Taču viņš kā LPB galva neapmierināja valsts vadību. Tādēļ, neraugoties uz to, ka draudzēs jau bija notikušas delegātu vēlēšanas, varasiestādes ar dažādiem ieganstiem 1935. gada vasarā neatļāva LPB Vislatvijas koncila sasaukšanu.[51] Pēc tam, valsts varas spiediena ietekmēti, atsevišķi LPB Sinodes locekļi „labprātīgi” devās pensijā, bet viņu vietā izraudzītās personas nobalsoja par pāriešanu Konstantinopoles patriarhijas jurisdikcijā.
Lai iegūtu lielāku patstāvību, precīzāk, nebūtu atkarības no augstākas baznīcas hierarhijas, bet pilnībā nodrošinātu atrašanos valsts varas kontrolē, 1936. gada sākumā Pareizticīgajai Baznīcai Latvijā no Konstantinopoles patriarha tika panākta autonomija. Vienlaicīgi tika nodibināta Latvijas Pareizticīgā metropolija un pieņemts lēmums izveidot divus – Jelgavas un Jersikas vikariātus. Pēc tam varasiestāžu kontrolē bija plānots sasaukt Baznīcas Saeimu un izvēlēt valstij vēlamu metropolītu. Bez tam tika izmainīti arī Baznīcas statūti, tagad visus svarīgākos jautājumus (bīskapu vēlēšanas, jaunu eparhiju izveidošanu u.c.) Baznīca varēja izlemt tikai ar valsts varas piekrišanu.[52] Nelielu aizkavēšanos šo plānu realizācijā izraisīja Konstantinopoles patriarha Fotija II (Maniatisa, 1874–1935) pēkšņā nāve 1935. gada 29. decembrī. Pēc jaunā patriarha ievēlēšanas 1936. gada martā sanāca Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Saeima, kurā ievēlēja jauno Baznīcas galvu, par kuru kļuva Augustīns (Pētersons, 1873–1955). Jāņa Jansona kandidatūra vēlēšanās netika pielaista.
1936. gada 29. martā Konstantinopoles patriarha eksarhs Rietumu un Austrumeiropā metropolīts Germanos (Strenopulos, 1872–1951) izdarīja Augustīna (Pētersona) iesvētīšanu.[53] Vēlāk, 1936. gada septembrī par Jelgavas bīskapu iesvētīja Jēkabu (Karpu, 1865–1943), bet 1938. gadā par Jersikas bīskapu kļuva Aleksandrs (Ādams Vītols, 1876–1942).[54] Pēdējā sēdeklis bija Daugavpilī.
Visu šo pārmaiņu rezultātā Pareizticīgā Baznīca nonāca valstī valdošā politiskā režīma kalpībā un bieži darbojās pretēji savas draudzes interesēm. Tā metropolīts Augustīns sāka pieprasīt, lai dievkalpojumi visur notiktu arī latviešu valodā. Pie baznīcām, kurās bija tikai krievu draudzes, tika atvērtas arī latviešu draudzes. Jāatzīmē, ka atsevišķās vietās Latgalē, kur dzīvoja visvairāk Latvijas pareizticīgo, latviešu bija maz vai viņu nebija vispār. Tādēļ dievkalpojumi latviešu valodā tur dažreiz notika praktiski tukšās baznīcās.
1936. gadā tika slēgts Rīgas Garīgais seminārs un uz tā bāzes izveidots Pareizticīgās teoloģijas institūts, kur apmācība tagad noritēja tikai latviešu valodā.[55] Ar 1937./38. mācību gadu, saņemot valsts finansējumu, darbu sāka Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Pareizticīgo nodaļa.[56] Šie pārkārtojumi tika izdarīti nolūkā organizēt nākamo pareizticīgo garīdznieku izglītošanu citādi nekā tas bija agrāk cariskajā Krievijā. Pie tam šo pasākumu finansēšanā iesaistījās valsts,[57] kas visu pakārtoja jau pastāvošām tās kontrolē esošām struktūrām.
Bez tam metropolīts sāka ieviest Baznīcā Gregora kalendāru, izskaidrojot to ar praktisko nepieciešamību saskaņot Baznīcas un laicīgo kalendāru, kā arī norādot, ka jaunais stils esot daudz precīzāks no zinātniskā viedokļa.[58]
Daudzi no šiem jaunievedumiem izsauca ticīgo un garīdzniecības protestus. Tā rezultātā Baznīcas vadības prasības masveidā netika pildītas. Cilvēki „balsoja ar kājām”, atsakoties apmeklēt dievkalpojumus un Baznīcas svētkus pēc jaunā kalendāra stila.[59]
Tomēr nepareizi Baznīcas dzīvi 30. gadu otrajā pusē attēlot tikai tumšos toņos. Latvijas valsts vara sāka vairāk palīdzēt Pareizticīgai Baznīcai materiāli, kas ļāva pārvarēt trūkumu un nabadzību. 1937. gadā tika veikti ļoti nepieciešamie remontdarbi Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.[60] Šajā laikā par priesteriem tika ievēlēti daudzi vēlāk ievērojami Pareizticīgās Baznīcas darbinieki (piemēram, jau minētie J. Garklāvs, N. Trubeckojs, G. Tailovs u.c.). Noritēja paaudžu maiņas process Baznīcas klērā, un jau tad vadošu stāvokli sāka ieņemt starpkaru posmā izglītību ieguvušie garīdznieki.
Tādā veidā Pareizticīgā Baznīca pastāvēja līdz Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanai 1940. gadā. Varmācīgā pievienošana PSRS un sekojošais karš atnesa daudz jaunu radikālu pārmaiņu, kuru aprakstīšana nav šī apcerējuma temats. 20. gadsimta 20. un 30. gadi kļuva par nozīmīgu savienojošu posmu starp dažādajiem laikmetiem. Neraugoties uz visām peripetijām un laika izaicinājumiem, Pareizticība Latvijas zemē pastāvēja, pastāv un pastāvēs!
Sergejs Coja
Piezīmes:
[1] Pastāvīga Rīgas eparhija tika izveidota 1850. gadā, Igaunijas guberņas draudzes Rīgas eparhijā iekļautas 1865. gadā.
[2] Sk.: Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836-1936). Популярно – исторический очерк. Краслава: Изд. Сахарова С.П., 1937.
[3] Sīkāk sk.: Гаврилин А.В. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. Рига: Филокалия, 1999.
[4] Поммер А. Православие в Латвии. Исторический очерк. Рига: Тип. И. Люкстиня, 1931. С. 89-90.; Pommers A. Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. Rīga, 2015., 118. lpp.
[5] Цыпин В. Каноническое право. М.: Издательство Сретенского монастыря, 2012. С. 376-377.
[6] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk: LVVA), 7469. f., 1. apr., 31. l., 5.–9. lp.
[7] Поммер А. Православие в Латвии... С. 94.; Pommers A. Pareizticība Latvijā, 123. lpp.
[8] Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā. Salnītis V. (sast.). I sējums, Rīga: Valsts statistikā pārvalde, 1936., 84.–86. lpp.
[9] Balodis K. Latvijas nākotne pie labas un sliktas valdības. Liepāja: LSDSP Liepājas komitejas izdevums, 1920.; На диспуте об антисемитизме. «Сегодня», 16.12.1924, № 286, с. 4.
[10] Sk.: Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīga: Izdeva Ā. Gulbis, 1931.
[11] Гаврилин А.В. Утраченные в XX веке храмы Риги. В кн.: Православие в Латвии. Исторические очерки. Вып. 5. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Филокалия, 2006. C. 31.
[12] Kapela tika uzbūvēta 1889. gadā par rīdzinieku ziedojumiem piemiņai par cara Aleksandra III izglābšanos vilciena katastrofā 1888. gadā. Kā zināms, Aleksandrs III īstenoja rusifikācijas politiku Baltijā, un šī kapela tika uzskatīta par viņa valdīšanas laika simbolu. Par konkrēto kapelas nojaukšanas ieganstu kalpoja tas, ka tā it kā traucējot transporta kustību. Nekādi ticīgo mēģinājumi pārliecināt iestādes, ka kapela tagad ir tikai dievnams nevis carisma simbols, to neglāba. Sk.: Снос часовни. «Сегодня», 21.07.1925, № 158, с. 1; Озолиньш К. Положение Латвийской православной церкви в 20-е годы XX века. В кн.: Православие в Латвии. Исторические очерки. Вып. 2. Сб. ст. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Благовест, 1997, с. 28.
[13] Гаврилин А.В. Утраченные в XX веке храмы Риги... C. 33.
[14] Pommers A. Pareizticība Latvijā, 123.–124. lpp.
[15] Dzīvošanai nepiemērotās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pagrabtelpas palika „arhiereja dzīvoklis” līdz pat arhibīskapa Jāņa nāvei. Vienīgi 1924. gadā virsgans apmetās plašākā telpā nekā tā, kas viņa rīcībā bija sākumā. Sk.: Д.В. Архиепископ – в подвал. «Сегодня, 26.07.1921, № 166, с. 1; Кирилл Зайц. В подвале у архиепископа. «Вера и жизнь», 1924, № 6, с. 2-7; Rīgas Arhibīskapa pagrabā. Ticība un Dzīve. 1924., Nr. 6., 2.–4. lpp.; Теодорович Т. Впечатления путешественника. «Вера и жизнь», 1937, № 2, с. 53.
[16] Архиепископ Иоанн. Чем потешаются. «Вера и жизнь», 1927, № 2, с. 10.; Arhibīskaps Jānis. Ar ko šie sevi smīda. Ticība un Dzīve. 1927., Nr. 3., 5. lpp.
[17] «Вера и жизнь», 1926, № 6, с. 6.
[18] LVVA, 7469. f., 1. apr., 31. l., 62. lp.
[19] Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 66. l., 99. lp.; 68. l., 25–26., 30., 135.–136. lp.; Поммер А. Православие в Латвии... С. 101.
[20] LVVA, 7469. f., 1. apr., 31. l., 28. lp.
[21] Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. Rīga: Avots, 1987., 65.–66. lpp.; Екабсон Э., Флейшман Л. Первый российский консул в независимой Латвии. В кн.: Avoti. Труды по балто-российским отношениям и русской литературе. В честь 70-летия Бориса Равдина. Ч. I. Белобровцева И., Меймаре А., Флейшман Л. (ред.). Standford: Slavic Studies, 2012. С. 136.
[22] Н.И.Ш. Обновителям церкви. «Вера и жизнь». 1923, № 5/6, с. 30-31.
[23] Sk., piemēram: Архиепископ Иоанн. Годовщина кончины патриарха Тихона. «Вера и жизнь», 1926, № 5, с. 6-8; Архиепископ Иоанн. Заговор. «Вера и жизнь», 1928, № 7, с. 97-100; О Руси страждущей. Речь архиепископа Иоанна произнесенная на открытии в Режице памятника воинам павшим в мировую войну. «Вера и жизнь», 1927, № 11, с. 1-4; Память жертв лихолетья. (Речь архиепископа Иоанна перед всенародной панихидою по жертвам десятилетнего лихолетья в России, в Рижском кафедральном соборе, 6 ноября 1927 года). «Вера и жизнь», 1928, № 1, с. 4-10.
[24] Tā, piemēram, krievu emigranti lūdza Sinodei atļaut atvērt Rīgā „emigrantu” draudzi. LPB Sinode 1925. gada 23. oktobra sēdē šo lūgumu noraidīja. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 68. l., 113. lp.
[25] Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli. Grām.: Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. 1926. gads. Rīga: Kodifikācijas nodaļas izdevums, 413.–414. lpp.
[26] Поммер А. Православие в Латвии... С. 101.
[27] Sk.: LVVA, 7416. f., 2. apr., 1. l., 37.–38., 65., 112., 122. lp.; 2. l., 56.–57., 82. lp.
[28] Труфанов В. Из истории Рижской православной Духовной семинарии (1926-1936). В кн.: Православие в Латвии. Исторические очерки. Сб. статей. Вып. 2. Гаврилин А. В. (ред.). Рига: «Благовест», 1997. С. 5-12.
[29] Гаврилин А.В. Под покровом Тихвинской иконы. Архипастырский путь Иоанна (Гарклавса). СПб.: «Алаборг», Тихвин: Издательская служба Тихвинского монастыря, 2009. С. 176; Гаврилин А.В. Латвийские православные священнослужители на Американском континенте. Москва: Издание Общества любителей церковной истории, 2013. С. 78.; Нивьер А. Православные священнослужители, богословы и церковные деятели русской эмиграции в Западной и Центральной Европе. 1920-1995. Биографический справочник. Москва: Русский путь, YMCA-PRESS, 2007. С. 269-270.
[30] LVVA, 7469. f., 1. apr., 70. l., 15., 20.–21. lp.
[31] LVVA, 7469. f., 1. apr., 1191. l.
[32] LVVA, 7469. f., 1. apr., 70. l., 96. lp.; 71. l., 43. lp.; 72. l., 72. lp.
[33] Sk., piemēram: Сегодня в Риге. Вечер трезвости в Риж. духовной семинарии. «Сегодня», 15.02.1931, № 46, с. 11.
[34] LVVA, 7469. f., 1. apr., 31. l., 8. lp.
[35] Sk.: Цоя С.А. Русский институт университетских знаний и Латвийская православная церковь. В кн.: Православие в Латвии. Исторические очерки. Сб. статей. Вып. IX. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Филокалия, 2011. С. 119-120, 124.
[36] Tā 1924. gadā, pietrūkstot baznīcas interešu aizstāvībai Saeimā, LPB nesaņēma no valsts ne santīma. Sociāldemokrāti un citi kreiso partiju deputāti noraidīja valsts subsīdiju piešķiršanu visām reliģiskajām organizācijām Latvijā, lai materiāli neatbalstītu t.s. „konservatīvos spēkus”. Sk.: Отклонены пособия церквам. «Сегодня», 29.02.1924, № 50, с. 2; Пособия церквам отклонены. «Сегодня», 15.04.1924, № 88, с. 3; Все церковные кредиты отклонены. «Сегодня», 06.06.1924, № 127, с. 3.
[37] 1925. gadā LPB Rīgas katedrāles draudzes padome bija to kopumā 23 organizāciju skaitā, kas piedalījās „Krievu kultūras dienas” pasākumu sagatavošanā. Sk.: День русской культуры. «Сегодня», 20.09.1925, № 211, с. 1, 2; Комитет по устройству «Дня русской культуры». «Сегодня», 16.05.1926, № 107, с. 8.
[38] Sk.: День русской культуры. «Вечернее время». 21.09.1925, № 452, с. 1; День русской культуры. «Сегодня», 17.05.1926, № 107а, с. 5; День русской культуры. «Сегодня», 23.05.1927, № 114а, с. 3-4; День русской культуры. «Сегодня»,03.06.1929, № 152, с. 4; Ганфман М.И. День русской культуры. «Сегодня», 14.05.1933, № 133, с. 1; Фейгмане Т.Д. Русские в довоенной Латвии. На пути к интеграции. Рига: БРИ, 2000. С. 187.
[39] Чествование архиепископа Иоанна переносится на 20 сентября. «Сегодня», 11.07.1931, № 189, с. 6.
[40] Вчерашнее чествование архиепископа Иоанна. «Сегодня», 21.09.1931, № 261, с. 4.
[41] Par pamatu tam kļuva patriarha Meletija IV (Metaksakisa, 1871–1935) 1922. gadā pasludinātā doktrīna par Konstantinopoles patriarhijas īpašajām tiesībām uz jurisdikciju visā pareizticīgajā diasporā. Tas nozīmēja patriarhijas jurisdikcijas attiecināšanu uz eparhijām, draudzēm, klosteriem un misijām, kas bija izveidojušās aizrobežā. Sk.: Цыпин В. Каноническое право... С. 382.
[42] Par KKSK darbību Latvijā sk.: Плюханов В. Б. РСХД в Латвии и Эстонии. Материалы и история Русского студенческого христианского движения. Париж: YMCA-Press, 1993.
[43] Sīkāk sk.: Цоя С.А. Латвийская православная церковь и Свято-Сергиевский православный богословский институт в 20-30-х гг. XX века. «Православие в Балтии. Научно-аналитический журнал», 2013, № 10 (1). С. 36-40.
[44] Священник Голиков Андрей, Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Запада России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. С. 83, 133.
[45] Гроссен Г. Жизнь в Риге. Воспоминания. «Даугава», 1994, № 3, с. 175-176.
[46] LVVA, 7469. f., 1. apr., 72. l., 139. lp.; Turpmāk valsts vēl vairāk samazināja dotācijas LPB. 1934.–1936. gadā valsts palīdzība baznīcai bija tikai apmēram 10 000 latu gadā. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 74. l., 127. lp.
[47] Tā, piemēram, LPB Sinodes 1933. gada 17. augusta sēdes protokols liecina, ka līdzekļu trūkuma dēļ tika samazināts Virsgana Jāņa atalgojums. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 73. l., 98. lp.
[48] LVVA, 7416. f., 2. apr., 2. l., 97. lp.; 30. l., 120. lp.
[49] Piemēram, 1934./1935. finanšu gadā LPB Sinode baznīcu ēku remontam piešķīra tikai 3060 latu, kas bija gandrīz trīsreiz mazāk nekā šim nolūkam tika tērēts agrāk. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 74. l., 24. lp.
[50] Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 329. l., 279. lp.; У гроба покойного архиепископа Иоанна в кафедральном соборе. «Сегодня», 17.10.1934, № 287, с. 8; Чин погребения архиепископа Иоанна. «Сегодня», 23.10.1934, № 293, с. 4; Погребение архиепископа Иоанна. «Вера и жизнь», 1934, № 11, с. 267.
[51] LVVA, 7469. f., 1. apr., 36. l.
[52] LVVA, 7469. f., 1. apr., 338. l., 8.–9. lp.
[53] Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 13. l.; Кулис А. К вопросу об автокефалии Латвийской православной церкви в 30-х годах XX века. В кн.: Православие в Латвии. Исторические очерки. Гаврилин А.В. (ред.). Рига: Балто-славянское общество культурного развития и сотрудничества, 1993. С. 65-74.
[54] Гаврилин А.В. Под покровом... С. 85-86.
[55] 1936. gadā Pareizticīgās teoloģijas institūtā tika uzņemti 34 cilvēki (17 vīrieši un 17 sievietes). Apmācības ilgums bija tikai divi gadi. Sk.: Православный богословский институт в Риге. «Вера и жизнь», 1936, № 10, с. 225-227.
[56] LVVA, 7469. f., 1. apr., 75. l., 90.–91., 102., 108. lp.; 76. l., 90.–91., 93.–94. lp.; 1937. gada 15. septembrī Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē sakarā ar Pareizticīgo nodaļas atvēršanu LU Teoloģijas fakultātē tika noturēts svinīgs dievkalpojums. LU Teoloģijas fakultātes Pareizticīgo nodaļā bija uzņemti 14 cilvēki. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 76. l., 165. lp.; Latvijas Universitātes Teoloģiskās fakultātes pareizticīgo nodaļa uzsākusi darbību. Ticība un Dzīve. 1937., Nr. 18., 283.–284. lpp.; Торжество православия. «Вера и жизнь», 1937, № 10, с. 311-313.
[57] Pareizticīgās teoloģijas institūta darbību gandrīz par 70 % finansēja valsts. Piemēram, 1936./1937. mācību gadā šīs mācību iestādes budžets bija 14 500 latu, no kuriem 10 000 latu veidoja valsts subsīdijas. Institūta vadībai savs budžets bija jāsaskaņo ar Izglītības ministriju. Saskaņā ar mācību iestādes statūtu 3. punktu institūts bija padots LPB Sinodei un Izglītības ministrijai. Sk.: LVVA, 7469. f., 1. apr., 186. l., 20., 26., 35.–36., 39. lp.
[58] Par jauno un veco stilu sk.: «Вера и жизнь», 1936, № 8, с. 161-166; «Вера и жизнь», 1936, № 9, с. 185-191.
[59] Гаврилин А.В. Под покровом... С. 87-89.
[60] Sk.: Комитет по ремонту Рижского кафедрального собора. «Вера и жизнь», 1936, № 12, с. 277-278; Комитет по ремонту Рижского кафедрального собора. «Вера и жизнь», 1937, № 2, с. 63-64; Комитет по ремонту Рижского кафедрального собора. «Вера и жизнь», 1937, № 6, с. 189-190; От хозяйственного Совета Рижского кафедрального собора. «Вера и жизнь», 1937, № 6, с. 191-192.
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis
1939. gadā Latvijā darbojās 77 krievu, 6 krievu un latviešu, 74 latviešu, 1 vācu un 1 igauņu pareizticīgo draudze.
Ilustrācijas tēmai
