Ivans Jupatovs

Ivans Jupatovs  (1865. g.  16./28. februārī Rīgā, Krievijas impērijā – 1944. g. 25. seprembrī Rīgas apriņķa Dreiliņu pagastā, Ostlandē/Latvijā) –  profesors, Latvijas Izglītības ministrijas Krievu nodaļas priekšnieks, Latvijas 2. Saeimas deputāts.

Ivans Jupatovs piedzima Rīgā pazīstamā vecticībnieku ģimenē. Viņa vecāki bija Rīgas sīkpilsoņi Feraponts Jupatovs un Marfa Jupatova. Ģimenē bija trīs dēli.

Pēc Latvijas pases datiem I. Jupatovs ir dzimis 1866. gada 28. februārī (pēc jaunā stila), bet pēc ziņām, ko pilsētas pārvaldē 1879. gadā sniegusi viņa māte, Ivans ir dzimis 1865. gada  16. februārī (pēc vecā stila). Ģimenē bija vēl divi dēli: Larions, dzimis 1860. gada 29. maijā, un Porfīrijs, dzimis 1866. gada 8. februārī.

I. Jupatovs ir beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju 1883. gadā. Pēc tam beidzis divas augstākās mācību iestādes – Novorosijskas Universitāti Odesā, iegūdams matemātikas zinātņu kandidāta grādu, un Sanktpēterburgas Tehnoloģisko institūtu, iegūdams inženiera-mehāniķa specialitāti. Pēc Izglītības ministrijas nosūtījuma stažējies rūpnīcās Vācijā, Beļģijā un Šveicē. Pēc atgriešanās no ārzemju komandējuma I. Jupatovs piecus gadus bija docētājs Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā. Nākamais posms viņa karjerā bija Varšavas Politehniskais institūts – šeit viņš bija ordinārais profesors un direktors. 1910. gadā I. Jupatovu komandēja darbā uz Novočerkasku – profesora un rektora amatā topošajā Donas Politehniskajā institūtā.

Pirmā pasaules kara gados profesors I. Jupatovs bija Rūpniecības un tirdzniecības ministrijas ierēdnis. 1916. gadā šīs ministrijas uzdevumā viņš izstrādāja jaunā Politehniskā institūta Odesā projektu. Profesors nepārtrauca attiecības arī ar Donas un Varšavas Politehnisko institūtu. 1917. gada beigās bijušajā Varšavas Politehniskajā institūtā viņš pieņēma studentu eksāmenu materiālu stiprībā (1915. gadā institūtu evakuēja uz Ņižņijnovgorodu, bet 1917. gadā to pārdēvēja par Ņižņijnovgorodas Politehnisko institūtu).

Informāciju par I. Jupatova darbību Pilsoņu kara laikā Krievijā pagaidām nav izdevies iegūt.

1920. gadā I. Jupatovs atgriezās Rīgā, šeit viņš nevarēja cerēt ieņemt profesora amatu un turpināt zinātnisko darbu. Viņam izteiktais piedāvājums vadīt Izglītības ministrijas Krievu nodaļu šķita nācis īstajā brīdī.

20. gadsimta divdesmito gadu sākumā krievu skola Latvijā iegāja kvalitatīvi citā savas attīstības posmā: no valdošās tā kļuva par nacionālās mazākumtautības skolu, kura turklāt bija atrauta no  etniskās dzimtenes. Krievu skolai  bija jārisina līdz tam laikam nebijis uzdevums – cīņa par izdzīvošanu ārpus Krievijas. Taču Latvijā pieņemto likumu – Likums par Latvijas izglītības iestādēm (publicēts 1919. g. 17. decembrī) un Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā (publicēts 1919. g. 18. decembrī) – ziņā krievu skolas Latvijā bija relatīvi labākā stāvoklī nekā krievu skolas citās valstīs.

1920. gada sākumā Latvijas Izglītības ministrijas Skolu departamentā tika izveidotas  krievu, vācu, ebreju, poļu un baltkrievu nodaļas. Šo nodaļu galvenie darbības virzieni bija: atvērt pamatskolas, vidusskolas un profesionālās skolas, uzlabot skolotāju materiālo un tiesisko stāvokli, paaugstināt viņu kvalifikāciju, sagatavot pamatskolu skolotājus, veikt skolu darbības kontroli, noteikt subsīdijas nacionālajām kultūras iestādēm, apstiprināt un atbrīvot no darba vidusskolu skolotājus.

Izglītības ministrijas Krievu nodaļas pirmā priekšniece bija Rīgā pazīstamā sieviešu ģimnāzijas īpašniece Olimpiāda Ļišina. Šo amatu viņa ieņēma tikai vienu gadu – līdz 1921. gada janvārim. No 1921. gada aprīļa līdz 1922. gada novembrim nodaļu vadīja pieredzējušais un Rīgā pazīstamais matemātikas skolotājs Fjodors Erns. Taču cienījamā vecuma un veselības pasliktināšanās dēļ  viņš nevarēja šo darbu turpināt.

Pēc F. Erna aiziešanas no šī amata nodaļa kādu laiku bija bez vadības. Tikai 1923. gada augustā profesors Ivans Jupatovs piekrita būt par Krievu nodaļas priekšnieku, viņš tūlīt sāka aktīvi darboties. Taču viņa darbībai pretstāvēja dažādi traucēkļi, galvenokārt divu (no trim krievu) Latvijas Republikas pirmās Saeimas deputātu personā. Pēc A. Bočagova un  P. Korecka prasībām I. Jupatovs bija spiests atstāt amatu, kura pienākumus viņš pildīja no 1923. gada 9. augusta līdz 1924. gada 26. jūnijam.

Dienās, kad izšķīrās nodaļas priekšnieka liktenis, no 26. līdz 30. jūnijam Rīgā notika vēl nepieredzēti plašs Latvijas krievu skolotāju kongress, kurā piedalījās 206 delegāti. Tā sākumā tika izteikts atbalsts I. Jupatova kandidatūrai uz Krievu nodaļas priekšnieka posteni. Kongresa izvirzītā delegācija, kura devās pie izglītības ministra, neko nepanāca: ministrijā paskaidroja, ka jautājums ir izlemts un ka Krievu nodaļu vadīs Fjodors Serkovs.

Skolotāju kongresā vispusīgi tika apspriests krievu skolu stāvoklis Latvijā. Uzstājās daudzi Latvijā pazīstami skolotāji. Runāja arī I. Jupatovs, viņš neslēpa savas raizes par to, ka pamatskola izrādījusies ārpus Krievu nodaļas kompetences, kas, pēc viņa domām, nav pieļaujams. Viņš ieteica pamatskolas skolotāju sagatavošanai organizēt  viengadīgu pedagoģiskās sagatavošanas klasi kādā krievu valsts ģimnāzijā. Profesors uzstājās arī pret to skolotāju paredzamo atbrīvošanu no darba, kuriem nav Latvijas pilsonības.

1925. gada oktobrī notika Latvijas otrās Saeimas vēlēšanas, A. Bočagovs un P. Koreckis neiekļuva jaunās Saeimas sastāvā, bet deputāta krēslu ieņēma I. Jupatovs. Izmaiņas krievu politisko spēku izvietojumā noveda pie F. Serkova atstādināšanas no amata, un par  Krievu nodaļas vadītāju atkal kļuva profesors I. Jupatovs.  Pie krievu skolu vadības stūres viņš bija līdz pat  Krievu nodaļas un krievu skolu autonomijas  likvidācijai pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma un Kārļa Ulmaņa diktatūras nodibināšanas. I. Jupatovam viņa darbības laikā Krievu nodaļā nācās ne vienreiz vien atvairīt uzbrukumus skolu autonomijai, aizstāvēt krievu skolas un skolotāju intereses.

Savulaik pazīstamais žurnālists Genrihs Grosens šādi raksturoja profesoru I. Jupatovu: “Ar sirmu bārdiņu, brilles zelta ietvarā, vecā kaluma cilvēks, konservators, bet ar praktisku stīgu, viņš centās ar savu pārliecību, nenonākot konfliktā, iet vienā solī ar jaunajām prasībām. Klasisko izglītību viņš vērtēja augstu, bet arī reālo ievirzi neatstāja ēnā. Viņam nācās nereti cīnīties ar valdošo latviešu šovinismu, kas pakāpeniski nospieda mazākumtautību skolas, izstūma krievu mācību priekšmetus un aizstāja tos ar latviešu vēstures un ģeogrāfijas stundām.”

Būdams vecā kaluma cilvēks, I. Jupatovs tiešām ne vienmēr spēja iet kopsolī ar laiku, tomēr viņa ieguldījums krievu skolu lietā Latvijā nav apstrīdams. Pateicoties I. Jupatovam un viņa vadītajai Izglītības ministrijas Skolu departamenta Krievu nodaļai, izauga krievu jaunā paaudze, kura citnacionālā vidē ir saglabājusi savas tautas valodu un tradīcijas.

I. Jupatovs startēja otrās Saeimas vēlēšanās (1925. gada 3.–4. oktobrī) no Vecticībnieku saraksta. Latgales vēlēšanu apgabalā no šī saraksta tika ievēlēti divi kandidāti – M. Kaļistratovs (atkārtoti) un I. Jupatovs. Latvijas otrajā Saeimā tika ievēlēti pieci krievu deputāti.

Viens no pirmajiem jautājumiem, kurus vajadzēja risināt otrajai Saeimai, bija noteikt jaunās valdības sastāvu. Arhibīskaps Jānis (Pommers) un I. Jupatovs atbalstīja labā spārna koalīciju, M. Kaļistratovs, L. Špoļanskis un E. Tihoņickis nosliecās uz kreiso koalīciju, kuras priekšgalā bija sociāldemokrāti. Iznākums bija tāds, ka valdību izdevās izveidot tikai 1925. gada naktī no 22. uz 23. decembri. Krievu deputātu balsis bija sadalījušās, I. Jupatovs un E. Tihoņickis balsošanā nepiedalījās.

Otrās Saeimas darba sākumu iezīmēja tieksme ieviest izmaiņas likumā Par izglītību, izsvītrojot no tā sadaļu par mazākumtautību skolām. Jautājumā par krievu skolu aizsardzību visi krievu deputāti ieņēma vienotu pozīciju. Arī jautājumā par izmaiņām likumā Par pavalstniecību krievu deputāti savos uzskatos bija vienoti (1927. gada 20. maijā).

1926. gada pavasarī, apspriežot valsts budžetu, iedegās nopietnas nesaskaņas, kas noveda pie valdības krišanas. M. Kaļistratovs, L. Špoļanskis un E. Tihoņickis balsoja pret budžeta pieņemšanu; I. Jupatovs un arhibīskaps Jānis (Pommers) ieņēma citu pozīciju. Šis balsojums apliecināja principiālu atšķirību esamību krievu (arī vecticībnieku) deputātu uzskatos.

Krievu deputātu vienotas pozīcijas neesamība izteikti izpaudās 1926. gada 17. decembrī balsojumā par M. Skujenieka valdību, kurā bija iekļauti arī  LSDSP pārstāvji. Kreiso valdību atbalstīja mazākumtautību deputāti M. Kaļistratovs, E. Tihoņickis un L. Špoļanskis. Pārējie mazākumtautību deputāti, ieskaitot arhibīskapu Jāni (Pommeru) un I. Jupatovu,  balsošanā nepiedalījās.

Šīs valdības darbības gaitā (apmēram viena gada garumā) atšķirības krievu deputātu pozīcijās kļuva vēl redzamākas. Vispirms tas izpaudās debatēs par Tirdzniecības līguma ar PSRS ratifikāciju. Ja M. Kaļistratovs un L. Špoļanskis aizstāvēja šī līguma noslēgšanu, tad I. Jupatova redzējums bija diametrāli pretējs. Viņš centās pierādīt šī līguma ekonomisko nelietderīgumu: viņš baidījās, ka padomju pasūtījums par 40 miljoniem latu var būt Latvijai problemātisks un pat bīstams, jo tā izpilde prasītu paplašināt uzņēmumus, bet tam nav nepieciešamā kapitāla, tehnisko iespēju, darbaspēka un arī nav pastāvīga tirgus. Labvēlīgi apstākļi rūpniecības attīstībai Latvijā ir palikuši pagātnē. Iespējamo pamatu sadarbībai ar austrumu kaimiņu viņš redzēja Latvijas ostu un dzelzceļu izmantošanā, taču Padomju Savienībai pagaidām nav eksporta preču. (Ar nelielu balsu pārsvaru Saeima ratificēja Tirdzniecības līgumu ar PSRS.)

I. Jupatovs bija vienos uzskatos ar tiem deputātiem, kuri prasīja nomainīt M. Skujenieka valdību. Lielu savas uzstāšanās daļu viņš veltīja komunistiskās propagandas paplašināšanās draudiem Latvijā, stājoties spēkā Tirdzniecības līgumam ar PSRS. Pēc M. Skujenieka valdības atkāpšanās 1927. gada 13. decembrī I. Jupatovs, nebūdams šī Ministru kabineta cienītājs, izteicās, ka jebkura valdība būs stipra tikai tad, ja tā sapratīs, ka mazākums ir ceturtā daļa no visu iedzīvotāju kopuma.

Saprotams, ka izglītība  bija galvenais jautājums deputāta I. Jupatova darbībā Saeimā. Profesors uzskatīja, ka, iestājoties universitātē, eksāmenus nevajadzētu kārtot, tos viņš uzskatīja par neuzticības izpausmi skolas pedagogu darbam. Negatīvi viņš vērtēja arī nepieciešamību kārtot iestājeksāmenu augstskolā valsts valodā – tā dēļ daudzi neiestājās universitātē vai arī  aizbrauca studēt ārzemēs. I. Jupatovs dedzīgi aizstāvēja augstskolas atvērtības principu, tās pieejamību visiem, kuri vēlas studēt.

Divu vecticībnieku deputātu pozīcijas atšķīrās gandrīz visos jautājumos. Tāpēc nevienu nepārsteidza tas, ka 1928. gada 2. augustā Vislatvijas  vecticībnieku kongresā notika sen  nobriedusī  šķelšanās. I. Jupatovs un viņa domubiedri atstāja Vecticībnieku centrālo komiteju un nodibināja jaunu organizāciju Vecticībnieku  koncilu un kongresu padome Latvijā. Tas nozīmēja, ka  nākamajās – 3. Saeimas vēlēšanās būs divi vecticībnieku saraksti.

Kreiso vecticībnieku līderis M. Kaļistratovs ne tikai pats ieņēma vietu Saeimā, bet  palīdzēja iegūt deputāta mandātu arī savam domubiedram G. Jeļisejevam, bet labējie vecticībnieki, ejot uz vēlēšanām vienā blokā ar pareizticīgo kandidātiem, ieguva tikai vienu deputāta vietu, un par deputātu kļuva nevis I. Jupatovs, bet gan viņa līdzgaitnieks S. Kirilovs.  

1925. un 1928. gadā I. Jupatovu ievēlēja par deputātu Rīgas pilsētas domē. Pēdējās vēlēšanās (pirms diktatūras nodibināšanas) 1931. gadā  no Vecticībnieku saraksta Rīgas Domē tika ievēlēts Vasilijs Kudrjačovs, kurš pēc nodoto balsu skaita pārspēja I. Jupatovu, atstājot viņu kandidāta statusā.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma un diktatūras nodibināšanas I. Jupatovs aizgāja no aktīvas sabiedriskās un politiskās darbības.

I. Jupatovam bija dēli: Mihails, dzimis 1902. gadā un Boriss, dzimis 1906. gadā.

Brāļa Lariona (Ilariona) dēls, mākslinieks Aleksejs Jupatovs (1911-1975).

Ivans Jupatovs aizgāja no dzīves Rīgas apriņķa Dreiliņu pagastā Rumpmuižu mājā 1944. gada 25. septembrī. Apbedīts Ivana kapsētā Rīgā.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 2125. f., 1. apr. Latvijas Republikas Izlītības ministrijas Skolu departamenta Krievu nodaļas fonds.

Likums par Latvijas izglītības iestādēm. – Valdības Vēstnesis, 1919, 17. decembris; Likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā. – Valdības Vēstnesis, 1919, 18. decembris.

Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu rezultāti 1925. gadā. – Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1926.

Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu rezultāti 1928. gadā. – Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1929.

LR II Saeimas stenogrammas. – Rīga: Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925–1928.

Rīgas pilsētas domnieku vēlēšanas 1928. g. – Rīgas pilsētas statistiskā biroja publicējums.

Вестник  Совета Старообрядческих Соборов и съездов в Латвии. № 1. – Двинск, 12 сентября 1931 года, стр. 19.

В. Барановский, Г. Поташенко. Староверие Балтии и Польши. Историко-биографический справочник. – Вильнюс, 2005, стр. 457–458;

Поморский вестник, № 22–23, декабрь 2009 – февраль 2010. Рига: издание Старообрядческого общества Латвии, 2010, стр. 131–132.

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. – Рига: Даугава,  № 1, 1994, стр. 163–164.

Татьяна Фейгмане. Русские в довоенной Латвии. – Рига: Балтийский русский институт, 2000, c. 384.