Rīgas eparhija 20. gadsimta sākumā (1900–1917)
Vispārējais stāvoklis
Latvijas un Igaunijas teritorijā Pareizticīgās Baznīcas vispārējā kārtības un organizācijas sistēma veidojās 19. gadsimtā. Tādā pašā formā tā turpināja pastāvēt līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā. Tomēr 20. gadsimta sākums bijis liktenīgo notikumu priekšvakars, šajā laikā cilvēku dzīve un noskaņojums ievērojami mainījušies.
Rīgas eparhija tika izveidota 1850. gadā - pēc latviešu un igauņu zemnieku masveida pāriešanas Pareizticībā 19. gadsimta 40. gados. No 1865. līdz 1917. gadam Rīgas eparhijas jurisdikcijā ietilpa Kurzemes (Kurzeme un Zemgale), Vidzemes (Vidzeme ar Rīgu un Igaunijas dienvidiem) un Igaunijas (mūsdienu Igaunijas ziemeļu teritorija) pareizticīgo draudzes. Šīs teritorijas tolaik dēvēja arī par Krievijas impērijas Baltijas novadu jeb Baltijas guberņām.
Rīgas eparhija bija Krievijas Pareizticīgās Baznīcas (turpmāk tekstā – KPB) neatņemama sastāvdaļa. No 18. gadsimta sākuma līdz 1917. gadam Krievijas Pareizticīgajā Baznīcā dominēja sinodālā pārvaldes sistēma, kurai ir raksturīga cieša saikne starp Baznīcu un valsti. Tam bija savi plusi un mīnusi: Baznīca saņēma valsts finansējumu un to atbalstīja varas iestādes, taču līdz ar to bija plaši izplatīta birokrātija.
Saskaņā ar 1897. gada Viskrievijas tautas skaitīšanas datiem, Baltijas guberņās bija aptuveni 250 tūkstoši pareizticīgo kristiešu, kas sastādījis apmēram 10% no reģiona iedzīvotāju kopējā skaita. Vidzemē dzīvoja ap 190 000 pareizticīgo, bet pārējās divās guberņās nedaudz vairāk par 60 000; saskaņā ar tās pašas tautas skaitīšanas datiem, lielākais pareizticīgo kristiešu skaits bija igauņu vidū – aptuveni 110 000 pareizticīgo; aptuveni 85 000 pareizticīgo krievu un aptuveni 50 000 pareizticīgo latviešu .
1900. gadā Rīgas eparhijā bija 272 219 pareizticīgo kristiešu, darbojās 241 baznīca un lūgšanu nams, četri klosteri. Rīgas eparhijā svētkalpoja 655 garīdznieki un klēra pārstāvji.
Līdz 1914. gadam bija 273 023 pareizticīgo kristiešu, darbojās 267 baznīcas, 71 kapela un lūgšanu nami, bija četri klosteri un svētkalpoja 700 garīdznieki, no kuriem 227 bija priesteri.
Baltijas guberņās Pareizticība bija tikai otrā konfesija ganāmpulka locekļu skaita ziņā. Šeit joprojām dominēja Evaņģēliski Luteriskā baznīca, vairāk nekā 80% novada iedzīvotāju bija tās draudzes locekļi, no kuriem daļu sastādīja turīgākie iedzīvotāju slāņi. Bez tam vēl bija katoļi, vecticībnieki, baptisti, adventisti, citi protestanti un jūdaisma piekritēji. Konfesionālā ziņā Baltijas novads tolaik bija ļoti daudzveidīgs, taču savstarpējās attiecības starp dažādām konfesijām bija visai saspīlētas.
Neskatoties uz Pareizticīgās Baznīcas formāli priviliģēto stāvokli Krievijas impērijā, Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās, pareizticības piekritēji bieži vien ieņēmuši sociāli zemāku stāvokli, un 20. gadsimta sākumā lielākā daļa draudžu locekļu piederēja nabadzīgākajiem zemnieku slāņiem.
Pareizticīgo Rīgas eparhiju vadīja arhijerejs (bīskaps jeb arhibīskaps). Attiecībām ar augstāko Baznīcas pārvaldi – Sv. Sinodi, kā arī lietvedības veikšanai pastāvēja Garīgā konsistorija ar profesionālu ierēdņu personālu (apmēram desmit cilvēkiem). Baznīcas darbību finansēja valsts, garīdznieki un klēra pārstāvji saņēma algas, kas bija daudzkārt augstākas nekā Krievijas impērijas centrālajās guberņās. Piemēram, Baltijas novadā pareizticīgo priestera gada alga bija 1300 rubļu, psalmotāja alga – 250–350 rubļu gadā, taču citās eparhijās ierindas priesteris saņēma nedaudz vairāk par 300 rubļiem gadā, psalmotājs – 100–120 rubļus. Šī situācija ir saistīta ar to, ka pareizticīgie Baltijas guberņās bija mazākumā, un daudzas draudzes nevarēja pašas pienācīgi uzturēt savu baznīcu un draudzes garīdzniekus.
Rīgas eparhijas dzīves norises 20. gadsimta sākumā
1897.–1910. gadā Rīgas bīskapa katedru ieņēma bīskaps, kopš 1904. gada – arhibīskaps Agafangels (laicīgais vārds – Aleksandrs Preobraženskis, 1854–1928). Viņš ir dzimis Tulas guberņā, priestera ģimenē. Viņš bija absolvējis Garīgo semināru un 1881. gadā – Maskavas Garīgo akadēmiju. Pēc sievas un dēla nāves, 1885. gadā viņš pieņēmis mūka solījumus. 1889. gadā viņš tika iesvētīts par bīskapu. Agafangels bija pazīstams kā progresīvi domājošs bīskaps, veicinājis garīdznieku un draudzes locekļu darbību, aktīvi ieviesis tehniskos jauninājumus (telefona sakarus, dievnamu elektroapgādi utt.).
Starp 20. gadsimta sākuma izcilākajiem priesteriem ir jāmin Grodņas guberņas psalmotāja dēls, Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas absolvents, Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles pārzinis virspriesteris t. Vladimirs Pliss (1862–1927). Viņš bija ārkārtīgi aktīvs cilvēks, ilgus gadus tieši viņš faktiski bija otrā persona Rīgas eparhijā. Vēl būtu vērts minēt Kristus Piedzimšanas katedrāles mantzini, nākamo arhibīskapu, pēc tautības igauni, virspriesteri t. Nikolaju Leismani (1862–1947). Kā arī ir jāpiemin latviešu zemnieku ģimenē dzimušais, Rīgas Debesbraukšanas baznīcas pārzinis virspriesteris t. Andrejs Kangers (1839–1909), kurš bijis Garīgās konsistorijas loceklis.
Pēdējās pirmsrevolūcijas desmitgades bija viens no spilgtākajiem laikposmiem Rīgas eparhijas klosteru darbībā. Trīs no tiem bija sieviešu: Svētās Trijādības-Sergija klosteris Rīgā un tā filiāle - Kunga Apskaidrošanās Tuksnes pie Mītavas/ Jelgavas, Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas klosteris Pihticā (Igaunijas guberņā), Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas klosteris Ilūkstē; kā arī vīriešu Svētā Aleksija klosteris Rīgā. Šajos klosteros bija daudz mūķeņu, mūku un paklausībnieku (no tiem lielākajā Pihticas klosterī bija vairāk nekā 200 cilvēku). Klosteri veica plašu labdarības un saimniecisko darbību: viņi uzturēja bērnunamus un skolas bērniem, bez maksas pabaroja nabadzīgos, mūki un paklausībnieki nodarbojās ar ikonu glezniecību, rokdarbiem un apstrādāja zemi.
20. gadsimta pirmajos gados Baltijas novadā tika turpināta pareizticīgo baznīcu un ēku draudzes skolām celtniecība. Tas bija 19. gadsimta 80.-90. gadu plaša mēroga baznīcu celtniecības turpinājums. Tā, 1900. gadā Tallinā tika svinīgi iesvētīta Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra katedrāle; 1904. gadā tika ielikts pamatakmens un 1907. gadā Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī tika uzcelta un iesvētīta Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrāle. Nozīmīga loma Baltijas novada pareizticīgo kristiešu dzīvē bija svētkiem un piemiņas datumiem. 1900. gada rudenī svinīgi tika atzīmēta Rīgas eparhijas dibināšanas piecdesmitā gadadiena.
20. gadsimta sākums bija viens no spilgtākajiem laikposmiem Rīgas eparhijas garīgo mācību iestāžu vēsturē. Lieliski tika organizēts izglītības process Rīgas Garīgajā seminārā (turpmāk tekstā – RGS), Rīgas Garīgajā skolā un Ilūkstes sieviešu Garīgajā skolā. Šīs garīgās mācību iestādes tika dibinātas 19. gadsimtā, bet līdz šā gadsimta beigām tur jau bija izveidojušās savas tradīcijas un stabils mācībspēks.
1895.–1909. gadā spīdošs RGS vadītājs bija Kijivas Garīgās akadēmijas absolvents, teoloģijas kandidāts virspriesteris Aleksijs Aristovs (1853–1931). 20. gadsimta sākumā Rīgas Garīgo semināru absolvējuši šādi nākotnē pazīstamie Latvijas, Igaunijas, Somijas un Krievijas garīdznieki un sabiedriskie darbinieki: protopresbiteris Jānis Jansons (1878–1954); Karēlijas un visas Somijas arhibīskaps Germans (Āvs, 1878–1961); Semipalatinskas arhibīskaps Aleksandrs (Ščukins, 1891–1937); svētmoceklis priesteris Joanns Petajs (1894–1919); Pečoru bīskaps Joanns (Nikolajs Buļins, 1893–1941); Tallinas metropolijas vikārs, Ravēnas bīskaps Georgijs (Vjalbe 1881–1961); Igaunijas valstsvīrs un sabiedriskais darbinieks Audijs (Ado) Birks (1883–1942).
Plašas labdarības aktivitātes veikušas pareizticīgo brālības. Lielākās no tām bija: Rīgas Pētera un Pāvila brālība, Baltijas Kristus Pestītāja brālība un Vissvētās Dievmātes Patvēruma brālība. Pēdējās pareizticīgo brālības centrs atradies Sanktpēterburgā, tās patronese bija ķeizariene-atraitne Marija Feodorovna (1847–1928), dažas šīs brālības filiāles darbojās Baltijas guberņās.
Trauksmainais 1905.–1907. gads
20. gadsimta sākumu iezīmējusi daļas iedzīvotāju noskaņojuma maiņa, radusies neapmierinātība ar esošo kārtību un kļuva populāras kreisās idejas. Pat dažu garīdznieku vidū radušās prasības pēc radikālām reformām. Tika apšaubīta nepieciešamība pēc ciešas saiknes starp Pareizticīgo Baznīcu un valsti, apspriesta nepieciešamība ievēlēt patriarhu. Viskarstākās diskusijas notikušas 1905.–1907. gadā – Pirmās revolūcijas laikā.
Šo notikumu sākumā nedaudz mainījās Krievijas impērijas konfesionālā politika. 1905. gada 17./ 30. aprīlī Krievijas ķeizars parakstījis dekrētu "Par reliģiskās tolerances principu stiprināšanu" (turpmāk tekstā – dekrēts "Par reliģisko toleranci"), saskaņā ar kuru Krievijas impērijas pavalstniekiem tika piešķirtas tiesības brīvi pāriet no vienas reliģiskās konfesijas uz citu konfesiju vai pat būt ateistiem. Agrāk tiem pašiem pareizticīgajiem kristiešiem nebija atļauts pāriet citās konfesijās.
Lielu rezonansi izraisījis XXVI eparhijas kongress, kas notika Rīgā no 1905. gada 20. septembra līdz 6. oktobrim. Šis kongress notika ar daudz lielāku pārstāvniecību, papildus priesteriem bija arī psalmotāji un pareizticīgo brālību delegāti, kopā 51 cilvēks. Par kongresa priekšsēdi bija pats arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis). Izvirzīto jautājumu asuma un piedāvāto risinājumu mēroga dēļ laikabiedri šo eparhijas kongresu bieži sauca par koncilu. Norisinājušās karstas diskusijas, tika spriests par nepieciešamību atdzīvināt Pareizticīgās Baznīcas dzīvi, samazināt birokrātiju, paplašināt Baznīcas apakšstruktūru pašpārvaldi, ļaut lajiem ievēlēt garīdzniekus, izskanējuši aicinājumi rīkot Viskrievijas Baznīcas koncilu.
1905.–1906. gadā Baltijas novadā notika nemieri, kas noveduši pie asinsizliešanas, ko pavadījušas sadursmes starp protestētājiem un policiju un karaspēku. 1905. gada beigās dažās mazpilsētās un ciemos tika paralizēta pareizticīgo draudžu dzīve.
Revolucionāru rīkotie nemieri un vardarbība skāruši arī garīdzniekus, galvenokārt luterāņu macītājus un mazākā mērā pareizticīgos priesterus, no kuriem daži tika vajāti un pakļauti represijām. Tā, 1905. gada 6./ 19. septembrī nezināmas personas ar diviem šāvieniem pa dzīvokļa logu nogalinājuši Aderkašu Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas priesteri t. Jāni Līci (1833–1905). Viņš kļuva slavens kā "Pareizticīgā latvieša Indriķa Straumīša piezīmju" autors, kurās tika stāstīts par likstām, kas piemeklējušas daļu Vidzemes zemnieku, 19. gadsimta 40. gados pārejot Pareizticībā.
1905. gada beigās un 1906. gada pirmajā pusē plosījās no Krievijas atsūtītās karaspēka soda vienības, tad daudzi no nemieru dalībniekiem tika arestēti vai sodīti ar nāvi.
Šādos apstākļos Pareizticīgo Baznīca aicināja atteikties no vardarbības un izturēties iecietīgi vienam pret otru neatkarīgi no nacionālās vai reliģiskās piederības un sociālā stāvokļa. Virsgans Agafangels (Preobraženskis) pats izrādījis lielu cilvēcību. Viņš mēģinājis saprast iedzīvotāju neapmierinātības iemeslus, daudzkārt paudis viedokli, ka ir nepieciešams apžēlot pret valdību vērsto akciju dalībniekus. Pēc viņa iniciatīvas tika izveidota "Komiteja palīdzības sniegšanai nemieru upuriem Baltijas novadā".
Pirmskara laikposms un jauni satricinājumi
Tomēr būtiskas reformas Baznīcas dzīvē tā arī netika īstenotas. Vienīgais bija tas, ka sāka praktizēt vietējās garīdznieku un klēra pārstāvju vēlēšanas. Pareizticīgo misionāru darbība ievērojami paplašinājās, sāka publicēt vairāk garīgās literatūras. Līdztekus izdevumam “Rīgas Eparhijas Ziņotājs” (krievu: «Рижские епархиальные ведомости»), kas tika izdots kopš 1888. gada, 20. gadsimta sākumā sāka izdot reliģiska satura žurnālus igauņu un latviešu valodā.
Pēc dekrēta "Par reliģisko toleranci" pieņemšanas 1905.–1910. gadā Baltijas novadā Pareizticīgo Baznīcu pameta vairāk nekā 10 tūkstoši draudzes locekļu. Lielākā daļa no viņiem pievērsās luterānismam. Tomēr drīzumā situācija stabilizējās un gados pirms Pirmā pasaules kara sākuma nebija īpašu draudu zaudēt pareizticīgo ganāmpulku.
Pēc 1905. gada trauksmainiem notikumiem valsts vairs nepiešķīra Rīgas eparhijai ievērojamus līdzekļus jaunu baznīcu, klēra namu un draudzes skolu celtniecībai. Tāpēc tika uzceltas tikai dažas šādas ēkas. Tomēr pēc 1907. gada Baznīcā un sabiedrībā valdīja visnotaļ miermīlīgi noskaņojumi.
1910.–1917. gadā Rīgas eparhiju vadīja bīskaps, no 1912. gada – arhibīskaps Joanns (Smirnovs, 1844–1919). Viņš ir dzimis Vladimiras guberņā, priestera ģimenē. Viņš bija absolvējis Garīgo semināru un 1867. gadā - Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju. 1869. gadā viņš aizstāvējis maģistra darbu un kļuvis par teoloģijas maģistru. Ilgu laiku viņš pasniedza Rjazaņas Garīgajā seminārā, pēc tam bija tā rektors. Pēc sievas nāves viņš devis mūka solījumus un 1902. gadā tika iesvētīts par bīskapu. Salīdzinājumā ar arhibīskapu Agafangelu (Preobraženski), Virsgans Joanns (Smirnovs) bija daudz konservatīvāks. Tajā pašā laikā viņš bija pazīstams kā ļoti mierīgs cilvēks un iecietīgs pret citu viedokli.
Kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, Rīgas eparhijas dienvidu teritoriālā daļa drīz vien nonāca militārās darbības zonā. Šajā laikposmā Pareizticīgās Baznīcas darbība bija vērsta uz to, lai nodrošinātu ievainoto aprūpi, atraitņu un bāreņu aprūpi un ziedojumu vākšanu šiem mērķiem.
1915. gada vasarā arhibīskaps Joanns (Smirnovs) un lielākā daļa pareizticīgo garīdznieku, kā arī garīgās izglītības iestādes un klosteri bija spiesti evakuēties no Rīgas, jo Rīgas eparhijas galvenā pilsēta kļuva par frontes līnijas pilsētu. Virsgans atradies Jurjevā (tagad – Tartu), Garīgā konsistorijā – Veļikijnovgorodā, RGS – Ņižņijnovgorodā. Līdz 1917. gada augustam arhibīskaps Joanns (Smirnovs) vairākkārt bija apmeklējis Rīgu.
1917. gada revolucionāro notikumu laikā bīskaps Joanns (Smirnovs) ievērojis neitrālu pozīciju. Šādu pozīciju viņš motivējis ar to, ka Baznīcai vajadzētu atturēties no politikas un aizsargāt visas sabiedrības intereses. Tomēr situācija saasinājās, Rīgas eparhijas Igaunijas guberņas pārstāvji pieprasījuši, lai Baznīcas administrācija tiktu reorganizēta saskaņā ar nacionālo principu. Tika ierosināts izveidot divus vikariātus - vienu latviešu un otru igauņu – kurus attiecīgi bija jāpārstāv vikāram latvietim un vikāram igaunim.
1917. gada rudenī pārrunu rezultātā tika nolemts atdalīt Igaunijas draudzes no Rīgas eparhijas un no tām izveidot jaunu Rēveles/ Tallinas eparhiju. Tajā pašā laikā arhibīskaps Joanns (Smirnovs) tika pārcelts uz Rjazaņu. Turklāt 1918. gadā Latvija un Igaunija bija kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Tādējādi Rīgas eparhija pārstāja pastāvēt tās iepriekšējā veidā un sākās pavisam cita dzīve.
Sergejs Coja
Informācijas avoti:
1) Гаврилин А.В. Архиерейское управление на рубеже XIX и XX столетий: Его Преосвященство епископ Рижский и Митавский Агафангел (Преображенский) // Россия и Балтия. Вып. 4: Человек в истории. Чубарьян А.О. (ред.). М., 2006. 117.–134. lpp.;
2) Гаврилин А.В. Православная Церковь на территории Латвии во время Первой мировой войны // Православие в Балтии, 2016, № 4(13), 33.-47. lpp.;
3) Поммер А.А. Православие в Латвии: Исторические очерки. – Рига, 1931. 82.–90. lpp.;
4) Пярт И. Православное духовенство и народное образование в Лифляндии и Эстляндии в переломную эпоху 1905–1914 гг. // Православие в Прибалтике: религия, политика, образование 1840-е – 1930-е гг. Пярт И. (ред.). Тарту, 2018. 231.–267. lpp.;
5) Сахаров С.П. Рижские православные архипастыри за сто лет (1836–1936). Популярно-исторический очерк. – Даугавпилс, 1937. 40.-46. lpp.;
6) Цоя С.А. Православные духовные учебные заведения Рижской епархии в начале XX века // Латвийский православный хронограф. Вып. III. Пелевин О., прот. (ред.). – Рига, 2018. 17.–120. lpp.;
7) Balevics Z. Pareizticīgo baznīca Latvijā. – Rīga, 1987. 33.–46. lpp.;
8) Runce I. Mainīgās divspēles. Valsts un Baznīcas attiecības Latvijā: 1906–1940.– Rīga, 2013. 92.–171. lpp.
