Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris Rīgā
Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris. – Rīga, Krišjāņa Barona ielā 126.
Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosteris ir dibināts 19. gadsimta 90. gados. Klosteri dibinājušas māsas Jekaterina (1861–1926) un Natālija (1868–1934) Mansurovas. Māsu Mansurovu centienus un pašaizliedzīgo darbību atbalstījuši daudzi ietekmīgi rīdzinieki, Sanktpēterburgas un Maskavas augsti stāvoši ierēdņi, imperators Aleksandrs III.
Klostera dibinātāju tēvs – kņazs Boriss Mansurovs ir cēlies no senas dzimtmuižnieku dzimtas, no 1859. gada viņš bijis Valsts Padomes loceklis, Viņa Augstības Imperatora valsts sekretārs, senators. Klostera dibinātāju māte – Marija Mansurova, dzimusi kņaziene Dolgorukaja – sv. Katrīnas ordeņa kavaliere, Viņas Augstības Ķeizarienes galma dāma. Maskavā viņa bija pazīstama kā vērienīgas labdarības organizētāja.
1887. gadā Mansurovu ģimene pārcēlusies uz Rīgu sakarā ar meitas Natālijas slimību, cerot uz Rīgas ārstu palīdzību (ārstiem izdevās palīdzēt, meita atveseļojusies). Rīgā Marija Mansurova organizējusi materiālās palīdzības sniegšanu nabadzīgajiem, slimajiem, veciem cilvēkiem un ieslodzītajām, kuras atradušās Rīgas sieviešu cietuma; kā arī atvērusi Bērnu darbmīlestības namu, izveidojusi plaši pieejamu tautas bibliotēku. Šī ģimene sniedza dāsnu palīdzību Rīgas pareizticīgo dievnamiem.
Māsas Mansurovas daudz spēku veltījušas tam, lai Rīgā tiktu atvērta plaši pieejama svētdienas skola, viņas organizējušas patversmi meitenēm bārenēm un patversmi gados vecākām sievietēm. Šīs patversmes iemītnieces arī kļuva par Svētās Trijādības kopienas pamata loceklēm. Rīgas Svētās Trijādības kopiena tika dibināta 1891. gadā, saņemot Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapa Arsēnija (Brjanceva, 1839–1914) svētību; 1892. gada 5. oktobrī tās dibināšana apstiprināta ar Sv. Sinodes rīkojumu. Kopienas māsas un mūķenes mitinājušās īrētajā privātajā dzīvoklī. Lūgšanas kopienā notikušas saskaņā ar klostera regulu.
1892. gadā pēc lūgumraksta iesniegšanas Sv. Sinodē kopienai tika piešķirts plašs zemesgabals, kas piederējis Garīgajam resoram. Tolaik tas bija mazapdzīvots apvidus pilsētas nomalē, tā sauсamie “militārie dārziņi”; pašlaik šo teritoriju ierobežo Kr. Barona, Pērnavas, A. Čaka un Ērgļu iela. Teritorijas apbūves projektu izstrādājis Pēterburgas arhitekts Viktors Veļičko. Saskaņā ar ģenerālo plānu, klosterī bija paredzēts uzbūvēt divus dievnamus (mājas baznīcu un katedrāli), zvanu torni, dzīvojamās telpas kopienas māsām, patversmi un skolu meitenēm, mūra iežogojumu ar virsvārtu kapelu, saimnieciskās celtnes, kā arī tika ieplānota vieta augļu un sakņu dārzam.
Pirmām kārtām par saziedotajiem līdzekļiem tika uzbūvēts divstāvu koka komplekss – dzīvojamais korpuss kopienas māsām un mājas baznīcas ēka. Finanšu līdzekļu ziedotāju vidū bija ne tikai rīdzinieki vien, bet arī t. Kronštates Jānis (1990. gadā Krievu Pareizticīgās Baznīcas Koncils kanonizējis t. Kronštates Jāni – tulk. piez.) un Sv. Sinodes oberprokurors Konstantīns Pobedonoscevs. Imperators Aleksandrs III ziedojis kopienas labiekārtošanai 29 000 rubļus.
Divstāvu koka komplekss tika uzcelts pēc Rīgas arhitekta Jūliusa Pfeifera (1848-1904) projekta. Ēkas fasādes apšūtas ar kokmateriāliem, tās rotā pieticīgs dekors. Arhitektoniski vienotā celtne sastāv no divām daļām. Kopienas mūķeņu korpusa pirmajā stāvā atradās virtuve, ēdamistaba, klostera priekšnieces pieņemšanas telpa; otrajā stāvā – celles. No dzīvojamām telpām pa koridoriem varēja ieiet dievnamā, kura ziemeļu siena tika pebūvēta tieši pie dzīvojamā korpusa. Dievnama divstāvu telpā virs priekštelpas bija luktas, altārdaļā piebūvēta daudzšķautņaina apsīda. Ārdurvju portāls tika akcentēts ar gleznainu lieveni, ko rotā grieztas dekoratīvās kolonnas. Vienrindas ozolkoka ikonostasa projektu izstrādājis Rīgas arhitekts Johans Daniēls Felsko, ikonas gleznojis krievu mākslinieks A. Babuškins. Dievnamam tika saziedoti baznīcas un liturģiskie piederumi, kā arī daudzas svētlietas, tajā skaitā senatnīgas relikvijas no Jeruzalemes.
1893. gada 20. jūnijā bīskaps Arsēnijs (Brjancevs) iesvētījis mājas baznīcu Svētā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija vārdā. Vēlāk dievnama apjoms tika paplašināts, piebūvējot tam sānu piebūvi, tās dienvidu fasādē tika izvietots no kokgriezumiem veidots kiots (kiots ir aizstiklota kaste vai skapītis ikonu glabāšanai – tulk. piez.), kurā glabājas ikona “Vissvētās Dievmātes parādīšanās sirdsskaidrajam Radoņežas Sergijam”, šo ikonu 20. gadsimta 50. gados zīmējusi Olga Benuā (1914–1994). Piebūves telpās tika izvietota brīnumdarošās Vissvētās Dievmātes Tolgas ikonas kopija (nozīmējums).
1894. gadā Jekaterina un Natālija Mansurovas pieņēmušas mūķenes kārtu, Jekaterina tika iecelta par kopienas priekšnieci. Tajos laikos sākās arī klostera iekārtošanas darbi Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī. Šim mērķim Valsts īpašumu ministrija dāvājusi kopienai zemesgabalu pie Mītavas (patlaban – Jelgava) no valsts mežu zemes. 1901. gadā mūķenes māsas Mansurovas pieņēmušas mazo shimu un viņām tika doti jauni vārdi – Sergija un Joanna.
1902. gada 15. septembrī, saskaņā ar Sv. Sinodes rīkojumu, kopiena tika pārveidota par Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri; mūķene Sergija (Jekaterina Mansurova) tika iecelta igumenes kārtā. Svinīgo klostera iesvētīšanas ceremoniju un krusta gājienu vadījis Rīgas un Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928).
Jau 19. gadsimta beigās Svētā sirdsskaidrā Radoņežas Sergija dievnams nevarēja uzņemt visus dievlūdzējus, kas šeit vēlējās piedalīties dievkalpojumos. Tādēļ 1897. gadā tolaik jau Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs) iesvētījis vietu katedrāles celšanai, taču katedrāles celtniecība norisinājusies tikai 1902. – 1907. gadā. Pēc imperatora Nikolaja II augstākās pavēles no valsts kases tika piešķirti 75 000 rubļi, vairāk kā 40 000 rubļus bija saziedojuši ticīgie no visas Krievijas impērijas. Katedrāles projektu izstrādājis Rīgas arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859–1928), sadarbojoties ar arhitektu Aleksandru Vanagu (1973–1919). Rīgas Svētās Trijādības katedrāles iesvētīšanas ceremonija notikusi 1907. gada 18. novembrī. Svinīgo dievkalpojumu noturējis arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis), uz šo dievkalpojumu ieradušies un tajā piedalījušies augsti stāvoši viesi no Sanktpēterburgas un igumenes no daudziem klosteriem.
Klostera katedrāles būvniecības vietu arhitekts V. Veļičko nebija izvēlējies nejauši, bet gan ņemot vērā pilsētas turpmāko attīstību. Šo secinājumu var izdarīt, ja aplūko Rīgas karti. Katedrāles vertikāle arhitektoniski nostiprinājusi svarīgu pilsētas struktūras mezglu. Katedrāle tika uzcelta klostera teritorijā, starp divām paralēlām taisnajām ielām (tagad - Kr. Barona un A. Čaka iela), kas šajā vietā mainījušas sava virziena vektoru. Katedrāles masīvais apjoms noslēdza visu četru virzienu perspektīvu, dominējot ceļa posmā uz pilsētas centru.
Turpmākajos 20. gadsimta gados politisku iemeslu dēļ šīs interesantās pilsētplānošanas idejas īstenošana netika turpināta. Tagad katedrāles celtne vairs nedominē tai piegulošajā teritorijā un tikai no nejauša rakursa var ieraudzīt tās iespaidīgo siluetu. Katedrāles arhitektoniskajā veidolā ir jaušami modernisma stila elementi.Tas izpaužas dekoru izvietošanā uz fasādēm, majestātiskajā formu mērogā. Ēka ir divstāvu, ar diviem altārgaldiem, tā ir vainagota ar pieciem jumoliem. Augšējam dievnamam par godu Svētajai Trijādībai ir krustveida-kupolveida ēkas konsturkcija, tā plāns ir krusta formā. Interjers ir veidots kā vienota telpa. Četri spēcīgi balsti ir pietuvināti sienām, it kā “saaug” ar tām un tos nevar uztvert kā pīlārus. Luktas ir izvietotas virs priekštelpas.
Apakšējais dievnams ar altārgaldu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai atrodas cokola stāvā un ir sava veida kapliča. Šeit tika apglabāti Boriss Mansurovs un Marija Mansurova – klostera dibinātāju vecāki. Dievnama zemās telpas ir pārsegtas ar krusta velvēm.
Katedrāles interjeru iekārtošanas darbi turpinājušies līdz 1912. gada vidum. Gandrīz vai visa augšējā un apakšējā dievnama interjeru iekārta, ieskaitot ikonostasus, kiotus, svētbildes un liturģiskos piederumus, tika risināta vienotā modernisma stilā. Galdniecības darbi izpildīti Abramcevas mākslinieciskā kokgriezuma darbnīcās pēc Aleksandra Barišņikova skicēm; ikonas tika pasūtītas pie Svētās Trijādības-Sergija Lavras (atrodas Sergijeva Posadā, Krievijā) ikonu gleznotājiem.
Augšējā dievnamā tika uzstādīti stilīgs vienrindas ozolkoka ikonostass, masīvi kioti, kas izvietoti uz solejas (soleja ir altāra grīdas paaugstinājums ikonostasa priekšā – tulk. piez.), un ozolkoka panikadils (jeb kroņlukturis ar daudzām lampiņām – tulk. piez.). Vēlāk, 50 gadus pēc dievnama iekārtošanas, šis ikonostass tika demontēts, to aizvietoja ar dekora ziņā daudz greznāku ikonostasu, kas tika pārvietots no tolaik slēgtās Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles. Kokgrebumiem rotāts apzeltītais ikonostass ir izpildīts neokrievu stilā pēc arhitekta Vasilija Kosjakova projekta. Sākotnēji tas atradies Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrālē. 1939. gadā ikonostasu atveda no slēgtas katedrāles un uzstādīja to Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, bet 1960. gadu sākumā to pārnesa uz Rīgas Svētās Trijādības katedrāli. Iespējams, ka no Kristus Piedzimšanas katedrāles tika pārvietoti arī lielais dzelzsgriezuma tehnikā darinātais panikadils, kā arī divi klasicisma stilā darināti kioti. Uz solejas ir saglabājušies divi virtuoza kokgriezuma kioti, vēl daži kioti ir pārvietoti uz apakšējo dievnamu. Katedrāles interjeru rotā sienu gleznojumi, ar kuriem apgleznotas tikai austrumu siena un atbalsta arkas.
Apakšējā dievnama interjers ir saglabājies savā pirmatnējā izskatā. Vienrindas ozolkoka ikonostass ir izvietots zem zemām dievnama velvēm. Grebts ozolkoka pavēnis ir uzstādīts virs kapenēm ar Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas līķautu. Interjera iekārtojumu papildina griezumiem rotāti svečturi pie ikonostasa, kioti, ozolkoka durvis un oriģināli analoji (analojs ir īpašs, augsts, četrstūrains galdiņš ar slīpu virsmu, uz kura liek Svētos Rakstus, kad diakons lasa Evaņģēliju; uz tā novieto arī ikonas – tulk. piez.).
Sākās Pirmais pasaules karš un klosterī tika organizēta lazarete, sieviešu darba kopmītne. 1915. gada jūlijā daļa no klostera mūķenēm kopā ar igumeni Sergiju (Mansurovu) un ar daļu īpašuma tika evakuētas uz Novgorodas guberņu - uz Višeras sirdsskaidrā Savvas klosteri; daļa mūķenu bija palikušas Rīgā. Māsas Mansurovas Rīgā vairs neatgriezās.
1918. gadā Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterim draudējusi nacionalizācija. Vietējās varas pārstāvji atsavinājuši zemesgabalus, ēkas un iekārtas, baznīcas mākslas priekšmetus, visu Mansurovu īpašumu, kuru tie kādreiz bija novēlējuši klosterim. Tomēr klosteris netika slēgts, pateicoties arhibīskapa Jāņa (Pommera, 1876–1934) aizstāvniecībai.
Otrā pasaules kara laikā sieviešu klosteris kļuvis par patvērumu daudziem likteņa pabērniem, klostera mūķenes uzņēmušas no koncentrācijas nometnēm atsvabinātos bērnus. Padomju režīma laikos klosterī bija palicis maz mūķeņu, pārsvarā tikai vecāka gadagājuma sievietes. Tas bija saistīts ar to, ka no 1957. gada tika aizliegta jaunu mūķeņu uzņemšana klosteros. Tādēļ dzīve klosterī nebija viegla, taču savas tradīcijas sieviešu klosteris saglabājis. Koka zvanu torņa vietā no ķieģeļiem tika uzbūvēts jauns zvanu tornis (arhitekts Vladimirs Šervinskis, 1894–1975).
1963. gadā katedrāle kļuva par draudzes dievnamu. Sakarā ar to, ka tajā pašā gadā bezdievīgās padomju varas pārstāvji slēdza Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli, Virsgana (arhiereja) sēdeklis tika pārcelts uz Svētās Trijādības katedrāli un tā kļuva par Rīgas eparhijas katedrāli. Rīgas klostera teritorija tika stipri sašaurināta, atsavinot zemesgabalus; apkārt klosterim uzbūvētas daudzstāvu dzīvojamās mājas. Skolas ēka ir saglabājusies, tajā atradusies 24. vispārizglītojošā skola. 1985. gadā no Puškinas pilsētas Krievijas Federācijā (līdz 1918. g. – Carskoje Selo – tulk.piez.) uz Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi tika pārvestas pirmās klostera priekšnieces igumenes Sergijas (Jekaterinas Mansurovas) mirstīgās atliekas un pārapbedītas klostera kapsētā.
Līdz mūsu dienām Svētās Trijādības-Sergija klostera arhitektūras komplekss ir saglabājies gandrīz vai bez izmaiņām. Labas kvalitātes, izturīgas divstāvu koka celtnes ar pieticīgu dekoru, pateicoties harmoniskajām proporcijām, veido omulīgu klostera vidi. Vasarās klostera teritorija ir piepildīta ar ziedu aromātu, dvēsele šeit atpūšas. Rīgas sieviešu klosterī un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī dzīvo aptuveni 70 māsas. Viņas veltī sevi ne tikai sadzīves rūpēm un saimnieciskajai darbībai, sakārtojot teritoriju un apkalpojot dievnamus, bet arī strādā šūšanas darbnīcā, nodarbojas ar izšūšanas darbiem, cep prosforas Rīgas baznīcām, katru dienu gatavo bezmaksas pusdienas 250 cilvēkiem.Visi darbi šeit tiek darīti ar lūgšanām. Dievkalpojumos, kas notiek klosterī, dzied divi kori.
Daudzas mūķeņu paaudzes ir ieguvušas garīgās dzīves pieredzi Rīgas Svētās Trijādības-Sergija klosterī. Kad pēdējo 20 gadu laikā ir sākusies pareizticīgo klosteru atdzimšana, daudzas no māsām bija saņēmušas ielūgumus no citām Krievu Pareizticīgās Baznīcas eparhijām un devušās turp, lai kļūtu par atjaunoto klosteru priekšniecēm.
Ludmila Kļešņina
Informācijas avoti:
Демина Н. «Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь». - «Pētergailis», Рига 1999
1) Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla. – Rīga: Zinātne, 2007, 536.–551. lpp.
2) Демина Н. «Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь». - «Pētergailis», Рига 1999
3) http://sobory.ru/article/index.html?object=09010
4) http://sobory.ru/article/index.html?object=06104
5) http://sobory.ru/article/index.html?object=08822
***
Rīgas sieviešu klostera priekšnieces:
No 1892. gada – mūķene Miropija – pirmā jaundibinātās Svētās Trijādības sieviešu kopienas priekšniece.
1894.–1918. gadā – shiigumene Sergija (Mansurova; 1851–1926).
1921.–1947. gadā – shiigumene Jevgeņija (Postovska; 1864–1948).
1947.–1960. un 1968.–1969. gadā – igumene Tabita (Dmitruka; 1897–1972).
1960.–1968. gadā – igumene Magdalēna (Krisjko; 1902–1985).
1969.–1977. gadā – igumene Zinaīda (Baranova; 1899–1977).
1977.–1996. gadā – igumene Magdalēna (Žegalova; 1921–1996).
No 1997. gada – igumene Magdalēna (Polina).
Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera teritorijas dievnamos kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:
1893.–1902. gadā – t. Sergijs Azeļickis (1858–1921).
1902.–1911. gadā – t. Nikolajs Tihomirovs (1863–1932).
1904.–1917. gadā – t. Dimitrijs Muraveiskis (1863–?).
1911.–1914. gadā – t. Aleksandrs Kļimentovskis (1880–?).
1914.–1915. gadā – t. Nikolajs Protopopovs (1869–1937).
1918.–1925. gadā – priestermūks Gavriils (Smirnovs; 1862–1937).
1925.–1927. gadā – t. Mihails Burnašovs (1882–1928).
1933.–1936. gadā – t. Aleksandrs Mecs (1874–1951).
1936.–1938. gadā – t. Joanns Ļegkijs (1907–1995).
1937.–1944. gadā – t. Nikolajs Vieglais (1907–1992).
1942. gadā – t. Nikolajs Gurjanovs (1909–2002).
1942.–1943. gadā – arhimandrīts Sergijs (Povorozņuks; 1866–1943).
1943.–1944. gadā – t. Nikolajs Šenroks (1888–1965).
1943.–1949. gadā un 1965. gadā – t. Nikolajs Baranovičs (1898–1975).
1944. gadā – t. Aleksijs Tihomirovs (1911–1984).
1944.–1945. gadā – arhimandrīts Agatons (Bubītis; 1886–1957).
1946.–1951. gadā – priestermūks Oļegs (Dmitruks; 1906–1982).
1948.–1949. gadā – t. Simeons Širjajevs (1886–1956).
1951.–1964. gadā – t. Feodors Sokoveņins (1893–1969).
1957.–1961. gadā – t. Sergijs Vinogradovs (1889–1969).
1961.–1962. gadā – t. Vladimirs Blāzma (1910–1977).
1962.–1965. gadā – t. Simeons Varfolomejevs (1904–1971).
1964.–1981. gadā – t. Nikolajs Haritonovs (1915–1983), 1964.–1965. gadā - katedrāles pārziņa vietnieks.
1963. gadā un 1965 – 1966. gadā – t. Grigorijs Semjonovs (1926–1990).
1964.–1966. gadā – katedrāles pārziņa vietnieks t. Joanns Dubakins (1888–1969).
1965.–1966. un 1969.–1970. gadā – t. Pjotrs (Pēteris) Smikovskis (1927–2009).
1967.–1968. gadā – t. Savva Trubicins (1887–1968).
1967.–1969. gadā – t. Vladimirs Dubakins (1914–1983).
1969. – 1978. gadā – arhimandrīts Tavrions (Batozskis; 1898–1978).
1969.–1984. gadā – t. Vladimirs Jansons (1899–1987).
1968.–1997. gadā – t. Nikolajs Varfolomejevs (1936–2001).
1981.–1998. gadā – t. Aleksijs Skobejs (1921–1998), no 1981. līdz 1996. gadam – katedrāles pārziņa vietnieks.
В 1987.–1991. gadā – t. Jakovs Načiss (1912–1991).
No 1996. gada – t. Leonīds Morozovs.
No 1998. gada – t. Sergijs Matrjoņins, no 2006. gada – Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs, no 2023. gada – arhibīskaps.
Informācijas avoti:
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А.В. (конс.). – Рига, 2017. С. 279–289.
Ilustrācijas tēmai
