Sieviešu klostera priekšniece Tabita (Dmitruka)
Sieviešu klostera priekšniece Tabita (laicīgais vārds – Sofija Dmitruka; 1897. g. 6. janvārī Žitomirā, Volīnijas guberņā, Krievijas impērujā – 1972. g. 10. jūlijā Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera igumēne.
Kopš agrīnās jaunības gadiem Sofija Dmitruka (nākamā igumēne Tabita jeb krieviski - Тавифа) tīkojusi pēc reliģiskas garīgās dzīves, centusies attālināties no laicīgās kņadas. 16 gadu vecumā pēc Žitomiras pilsētas skolas absolvēšanas viņa iestājusies Žitomiras klosterī par godu Vissv. Dievmātes ikonai “Znameņije” (jeb “Zīmes Jaunava”).
No 1919. gada S. Dmitrukas vārds tiek minēts Korecas pilsētas Kristus Augšāmcelšanās – Svētās Trijādības klostera māsu vidū (patlaban šis klosteris atrodas Rovnas (jeb Rivnes) apgabalā, Ukrainā; no 1921. g. līdz 1939. g. septembrim tā bija Polijas teritorija).
1921. gada 25. martā Sofija Dmitruka tika ietērpta mūķenes tērpā. Klostera paklausībniece (jeb novice) labi dziedājusi, lieliski pratusi rokdarbus, viņai piemitusi izsmalcināta gaume. 1923. gadā viņa tika iecelta par klostera rokdarbu darbnīcas vadītāju. Tā paša gada 20. septembrī paklausībnieci uzņēmuši mūķenes kārtā, un viņa pieņēmusi vārdu Tabita (krieviski – Тавифа; ukrainiski - Тавiфа). Nedaudz vēlāk viņa pārgājusi uz Svēto Kalnu Dievmātes Aizmigšanas klosteri pie Zimnas ciema (atrodas dažu kilometru attālumā no Volodimiras-Volinskas jeb Volīnijas Vladimiras).
1931. gada 2. jūnijā mūķene Tabita pārcēlās uz Sv. Marijas Magdalēnas klosteri Viļņā (tolaik – līdz 1939. gada rudenim - Viļņas pilsēta un Viļņas apgabals atradušies Polijas jurisdikcijā). 1940. gada 20. jūlijā Viļņas un Lietuvas Metropolīts Elevferijs (Bogojavļenskis, 1868-1940; Viļņas un Lietuvas eparhijas arhibīskaps un Metropolīts no 1921. līdz 1940. g.) iesvētījis mūķeni Tabitu un viņa ieguvusi tiesības valkāt mantiju, saglabājot vārdu Tabita. Drīzumā viņa tika iecelta par klostera pārzines palīdzi.
1947. gadā mūķene Tabita tika pārcelta uz Rīgu un 30. oktobrī iecelta par Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera priekšnieci. Viņa nomainīja shimas igumēni Jevgēniju (Postovsku, 1864-1948), kura pieņēmusi shimas kārtu (augstākā mūķeņu kārtas pakāpe), nodevusi savas pilnvaras un drīzumā nomirusi. Tā paša gada 9. novembrī liturģijas laikā, kas notikusi Viļņas Svētā Gara klosterī, arhibīskaps Kornīlijs (Popovs, 1874–1966; Rīgas eparhijas valdnieks 1945.–1947. g.) iecēlis mūķeni Tabitu igumēnes kārtā.
Klostera priekšniecei bija liels darba apjoms: viņas pārziņā nonāca Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris, kā arī tā filiāles – Ilūkstē un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas; bija jāuztur attiecības ar bezdievīgās padomju varas pārstāvjiem un jārisina dažādus sarežģītus jautājumus, aizstāvot klostera intereses un kārtojot saimnieciskās lietas.
Neskatoties uz igumēnijas uzcītību un nemitīgajaiem centieniem, 1953. gadā padomju varas pārstāvji piespiedu kārtā slēdza Ilūkstes klosteri.
Taču arī pēc Padomju Savienības kompartijas CK ģenerālsekretāra, faktiskā padomju diktatora Josifa Staļina (1878-1953) nāves, iestājoties daudz liberālākiem laikiem, 1950. gadu beigās izvērtās jaunas, tā saucamās “Hruščova laiku”, kristīgo konfesiju, tajā skaitā Pareizticīgās Baznīcas, vajāšanas. Bezdievīgā valsts mēģināja apslāpēt un nomākt dievnamu un klosteru darbību, paaugstinot nodokļus, līdz ar to cenšoties panākt to izputēšanu un likvidēšanu. Sākot ar 1950. gadu beigām, nodokļu slogs Baznīcai vairākkārt tika paaugstināts. Turklāt varas pārstāvji centās likt visvisādus šķēršļus jaunu māsu iestāšanai klosteros.
Šādos apstākļos igumēnijai Tabitai nācās pastāvīgi meklēt līdzekļus klostera pastāvēšanai, sastādīt lūgumrakstus Pareizticīgās Baznīcas vadībai, lūdzot tās palīdzību; rakstīt iesniegumus padomju varas iestādēs ar lūgumu samazināt nesamērīgu nodokļu slogu.
Par smagu triecienu kļuva tas, ka 1959. gadā ateistiskās varas pārstāvji bija pieņēmuši lēmumu nojaukt kapelu par godu Tihvinas Dievmātes ikonai, kas atradusies Rīgā, Maskavas ielā (pie Centrāltirgus), kura arī bija Svētās Trijādības-Sergija klostera pārziņā.
1960. gadā igumēne Tabita, saskaņā ar Patriarha Aleksija I (Simanska, 1877–1970; Maskavas Patriarhs 1945.–1970. g.) dekrētu, tikusi komandēta uz Ein Karemas Gornijas (kriev. - Горненский) sieviešu klosteri (atrodas netālu no Jeruzalemes, Izraēlā), viņai tika uzticēts izpildīt šā klostera priekšnieces pienākumus. Kādu laiku Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri, aizvietojot igumēni Tabitu, vadījusi igumēne Magdalēna (Krisko, 1902–1985). Šādu lēmumu Pareizticīgās Baznīcas augstākā vadība ir pieņēmusi, izjūtot spēcīgu spiedienu no valsts varas pārstāvjiem. 1960. gadā situācija kļuvusi īpaši saspringta, jo varas pārstāvji bija nodomājuši slēgt visus klosterus PSRS teritorijā. Vienīgais, kas vēl varēja līdzēt, bija censties kaut kā novilcināt situāciju, neļaujot steidzīgi slēgt klosterus un likvidēt baznīcas draudzes. Pastāvēja arī cerība, ka valsts iekšējā politika mainīsies.
Dzīvodama un kalpodama Svētajā Zemē, igumēne Tabita nemitīgi lūdza Dievu, lai Padomju Savienībā izbeigtos ticīgo vajāšanas. Drīzumā tā arī notika, jo 1964. gada oktobrī no varas tika atstādināts PSKP CK pirmais sekretārs un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs (1894-1971), kurš tik kaismīgi bija īstenojis šo iekšpolitisko līniju, un situācija sāka mainīties uz labo pusi.
1967. gadā Tabita (Dmitruka) atgriezās Rīgā. Saņemot Patriarha Aleksija I svētību, igumēne Tabita turpinājusi dzīvot Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, arī aizejot pensijā, kuras apmērs bija noteikts 50 rubļi mēnesī. Tajā pašā laikā igumēne Magdalēna (Krisko) tika apstiprinata par Svētās Trijādības-Sergija klostera priekšnieci.
Līdz savas dzīves pēdējam brīdim igumēne Tabita turpinājusi kalpot Dievam, pavadīdama laiku lūgšanās.
Igumēne Tabita (Dmitruka) mirusi 1972. gada 10. jūlijā, apbedīta Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī pie Jelgavas.
Tekstu sagatavoja Sergejs Coja
Informācijas avoti:
Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь во время правления игумении Тавифы (Дмитрук). Рига: Рижский Свято-Троице-Сергиев женский монастырь, 2013.
