Māsas Mansurovas
Māsas Mansurovas, Jekaterina (1861. g. 4. jūnijā Maskavā, Krievijas impērijā – 1926. g. Detskoje Selo, Krievijas PFSR) un Natālija (1868. g. 30. jūnijā, Maskavā, Krievijas impērijā – 1935. g. 31. martā Heņičeskā, Ukrainas PSR) – Svētās Trijādības sieviešu kopienas Rīgā (1892. g) un tās filiāles – Tuksneša (pie Jelgavas) – dibināšanas ierosinātājas, kā arī Svētās Trijādības sieviešu kopienas pārveidošanas par sieviešu klosteri ierosinātājas (1902.g.).
1859. gadā Viņas Augstības Ķeizarienes galma dāma, kņaziene Marija Dolgorukova salaulājās ar Viņa Augstības Ķeizara valsts sekretāru Borisu Mansurovu.
1861. gadā šajā laulībā piedzima meita Jekaterina, 1868. gadā šajā laulībā piedzima meita Natālija.
1887. gada 7. janvārī Mansurovu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Par iemeslu tam, kādēļ šai ģimenei nācās aizbraukt no Maskavas, bija jaunākās meitas Natālijas slimība un nepieciešamība mainīt klimatu, lai uzlabotu viņas veselības stāvokli.
1889. gada 22. janvārī Rīgā tika iesvētīta un atklāta visiem pieejamā Svētdienas skola, kurā apmācība notika krievu valodā. Svētdienas skola tika atklāta, pateicoties Jekaterinas un Natālijas Mansurovu iniciatīvai. Šīs skolas audzēknes bija meitenes un sievietes no trūcīgajām ģimenēm. Mācību iestāde tika izvietota Aleksandra krievu ģimnāzijas ēkā (patlaban tā ir Mūzikas Akadēmija). Svētdienas skolā pasniedza kristīgās ticības pamatus, krievu valodas gramatiku, aritmētiku un dziedāšanu.
1891. gada 1. maijā Rīgā tika atklāta patversme meitenēm bārenēm. Patversme, kas tika dibināta pēc māsu Mansurovu iniciatīvas, atradās mājā Avotu un Stabu ielu krustojumā; apkārt šai patversmei tūlīt pat izveidojās labvēlīga garīgā atmosfēra.
1892. gada 28. jūnijā Jekaterina Mansurova vērsās pie Bīskapa Arsēnija (Brjanceva) ar lūgumu veicināt to, lai bāreņu patversme tiktu pārveidota par kopienu ar nosaukumu Svētās Trijādības sieviešu draudze.
1892. gadā ar Svētākās Sinodes Dekrētu Virsganam Arsēnijam, Rīgas un Mītavas bīskapam, tika dota atļauja dibināt Rīgā pareizticīgo Svētās Trijādības sieviešu draudzi. Māsām Mansurovām, kas bija iniciējušas šīs draudzes izveidošanu, tika piešķirts zemes gabals Suvorova ielā (patlaban tā ir Krišjaņa Barona iela 126).
1892. gada 25. septembrī tika likts Sv. Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcas pamatakmens. Baznīca piederēja sieviešu draudzei, kas vēlāk pārtapa par Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri.
1893. gada 5. jūlijā Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcā tika noturēta pirmā Dievišķā Liturģija.
1893. gada 8. decembrī Sv. Sinode deva savu svētību piešķirt likumā noteiktos Goda rakstus Viņas Augstības Ķeizarienes galma dāmām, jaunavām Jekaterinai un Natālijai Mansurovām par viņu darbību labdarības jomā un īpašu centību, iekārtojot Rīgā Svētās Trijādības sieviešu draudzi.
1894. gada septembrī māsas Mansurovas kļuva par mūķenēm. Pēc arhibīskapa Arsēnija svētības, mūķeņu kārtā viņas uzņēma Sv. Trijādības-Sergija Lavras vietvaldis, arhimandrīts Pāvels. Vienlaicīgi Jekaterina Mansurova tika iecelta par Svētās Trijādības sieviešu draudzes priekšnieci.
1894. gada 17. jūnijā ķeizars Aleksandrs III uzdāvināja Svētās Trijādības sieviešu draudzei vairāk kā 170 desetīnu (1 desetīna līdzinās 1,09 hektāram) valsts īpašumā esošo mežu pie Mītavas (Jelgavas).
Patlaban šajā vietā atrodas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klostera „filiāle” – Tā Kunga Pestītāja Apskaidrošanās Tuksnesis.
1895. gada maijā mežā pie Mītavas mūķenes Mansurovas uzstādīja lielu koka krustu tai vietā, kur bija paredzēts būvēt Tuksneša dievnamu.
1897. gada 6. augustā Tuksnesī tika likts Tā Kunga Apskaidrošanās dievnama pamatakmens.
1899. gada 20. junijā tika iesvētīts Tā Kunga Apskaidrošanās dievnams Tuksnesī. Pēc dievnama iesvētīšanas šeit sākās regulāri dievkalpojumi. Tuksnesī visas baznīcas un administratīvās lietas bija mūķenes Natālijas (Mansurovas) pārziņā.
1901. gada 19. septembrī Dievišķās Liturģijas laikā Augstisvētītais Bīskaps Agafangels (Preobraženskis) veica īpašu iesvētīšanas rituālu - mūķene Jekaterina (Mansurova) pieņēma mazo shimu ar tiesībām nēsāt mantiju un viņai tika dots jauns vārds - Sergija.
1901. gada 19. novembrī Dievišķās Liturģijas laikā Bīskaps Agafangels veica īpašu iesvētīšanas rituālu – mūķene Natālija (Mansurova) pieņēma mazo shimu ar tiesībām nēsāt mantiju un viņai tika dots jauns vārds – Joanna.
1902. gada 12. janvārī, saskaņā ar Sv. Sinodes Dekrētu, Svētās Trijādības sieviešu draudze Rīgā tika pārveidota par sieviešu klosteri. Par klostera igumeniju (jeb priekšnieci) tika iecelta mūķene Sergija (Jekaterina Mansurova).
1902. gadā Svētās Trijādības klostera Sirdsskaidrā Radoņežas Sergija baznīcas ēka vairs nespēja uzņemt savās telpās visus tos, kuri vēlējās lūgties šajā klosterī. Tādēļ akūts kļuva jautājums par jauna, daudz ietilpīgāka dievnama celšanu klostera teritorijā. 1902. gadā pēc ķeizara Nikolaja II Augstākās pavēles, jaunā dievnama celtniecības darbiem tika piešķirti līdzekļi no valsts kases.
1907. gada 18. novembrī jaunuzbūvētais dievnams – katedrāle tika iesvētīta par godu Svētajai Trijādībai.
1908. gada 9. maijā Tā Kunga Apskaidrošanās Tuksnesī notika jaunuzbūvētā dievnama par godu Sirdssk. Jānim Trepniekam (Иоанн Лествичник) iesvētīšana.
Rīgas Svētās Trijādības klostera pirmās igumenijas Sergijas (Jekaterinas Mansurovas) pieliktās pūles, kā arī viņas uzticamās līdzgaitnieces mātes Joannas (Natālijas Mansurovas) centieni, labiekārtojot sieviešu klosteri, deva visnotaļ pozitīvus augļus, jo gan Rīgas klosteris, gan Tuksnesis pakāpeniski kļuva par ievērojamiem pareizticības centriem Baltijā.
1908. gadā igumenija Sergija (Mansurova) tika ievēlēta par Baltijas Kristus Pestītāja un Dievmātes Patvēruma (Покрова) brālības Goda locekli. Šīs brālības Visaugstākā aizbildne bija Krievijas ķeizariene Aleksandra Feodorovna (cara Nikolaja II dzīvesbiedre).
1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš. Kara laikā notika plaša mēroga evakuācija no Baltijas, tostarp arī no Rīgas Svētās Trijādības sieviešu klostera un no Tā Kunga Apskaidrošanās Tuksneša.
1926. gadā igumenija Sergija (Jekaterina Mansurova) aizgāja viņsaulē, pabeidzot savu dzīves ceļu Detskoje Selo (līdz 1918. g. Carskoje Selo, no 1937. g. – Puškina pilsēta), kur viņa arī tika apbedīta. 1989. gadā viņas mirstīgās atliekas ar pienācīgu godu tika pārnestas un pārapbedītas Tā Kunga Apskaidrošanās Tuksnesī.
Mātes Joannas (Natālijas Mansurovas) apbedījuma vieta diemžēl nav zināma. Zināms ir tikai tas, ka sava mūža pēdējos gadus viņa bija pavadījusi Heņičeskas pilsētā; ka bija pieņēmusi shimu (īpaša mūku pakāpe) un jaunu garīgo vārdu Anna. Mirusi 1935. gadā. Tie bija 20. gadsimta pirmās puses baisie, nemierīgie gadi...
Oksana Dementjeva
Ilustrācijas tēmai
