Pjotrs Odincovs

Pjotrs Odincovs (1891. g. 20. janvārī Simbirskas guberņā, Krievijas impērijā – 1968. g. 13. oktobrī Rīgā, Latvijas PSR) – Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akademiķis (1960.), izcīls speciālists koksnes ķimiskā tehnoloģijā.

Pjotrs Odincovs dzimis Simbirskas guberņas (patlaban Uļjanovskas apgabals Krievijā) Alatiras apriņķa Mirenku sādžā. Viņa vectēvs bija namdaris, bet tēvs absolvēja skolotāju semināru un strādāja par skolotāju tautas skolā. 1909. gadā P. Odincovs absolvēja Simbirskas amatnieku skolu un kā meistars atslēdznieks strādāja līdz 1917. gadam, pēc tam viņš atgriezās uz Simbirsku un sāka gatavoties studijām universitātē. Patstāvīgi viņš apguva ģimnāzijas kursu, 1918. gadā Simbirskas 1. ģimnāzijā spīdoši nokārtoja izlaiduma eksāmenus un tika komandēts studēt uz Maskavas Universitāti.

Pjotrs Odincovs iestājās Fizikas un Matemātikas fakultātē, tomēr Civilā kara apstākļos mācības uz laiku tika pārtrauktas. Kopš 1919. gada pavasara Odincovs dienēja Sarkanajā armijā un vienlaicīgi studēja Kazaņas Universitātes Dabaszinātņu fakultātē. Negaidīti darba nepieciešamības dēļ viņš tika pārvests uz Taškentu. Odincovs pārgāja studēt Vidusāzijas Universitātē. 1929. gadā viņš absolvēja Fizikas un Matemātikas fakultātes Ķīmijas nodaļu, iegūdams organiskās ķīmijas speciālista diplomu. Pēc tam sākās Pjotra Odincova pedagoģiskais un zinātniskais darbs, viņš bija Taškentas Kokvilnas institūta Ķīmijas katedras asistents un docents. No 1934. līdz 1941. gadam strādāja Maskavā Centrālajā Meža ķīmijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Otrā Pasaules kara laikā, būdams evakuācijā Taškentā, viņš strādāja Uzbekistānas PSR ZA Ķīmijas institūtā (1941.-1945.g.g.) par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, par institūta direktora vietnieku zinātniskajos jautājumos. Šajā laikposmā P. Odincovs bija atzīts speciālists sava zinātnes jomā. 1944. gadā viņš aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju. Tanī pat laikā Pjotrs Odincovs uz mūžu saistīja savu dzīvi un likteni ar Varvaru Sergejevu, kas kļuva viņam par uzticamu dzīvesbiedri, draugu un līdzgaitnieci zinātnes jomā.  

1945. gadā Pjotrs Odincovs pēc Latvijas Valsts Universitātes ielūguma pārbrauca uz Rīgu un sāka strādāt par Ķīmijas fakultātes Koksnes ķīmiskās tehnoloģijas katedras docentu (1946.-1951.g.g.). Tomēr kopš 1946. gada aprīļa P. Odincova zinātniskā pamata darbība noritēja Latvijas PSR ZA Mežsaimniecības problēmu institūtā (kopš 1963. g. Koksnes ķīmijas institūts). Šeit kopā ar akadēmiķi Arvīdu Kalniņu viņš tieši piedalījās institūta zinātnisko pētījumu tematikas un virzienu izstrādē. Viņš vadīja hidrolīzes, celulozes un papīra ražošanas sektoru, bija institūta direktora vietnieks zinātniskajos jautājumos, vadīja lignīna un koksnes polisaharīdu nodaļu, pēc tam kļuva par paša izveidotās koksnes submikroskopiskās struktūras laboratorijas vadītāju.

1951. gadā Odincovs tika ievēlēts par LPSR Zinātņu Akadēmijas  korespondētājlocekli.  1955. gadā viņam tika piešķirts «LPSR zinātnes un tehnikas nopelniem bagātā darbinieka» nosaukums. 1957. gadā P. Odincovs aizstāvēja doktora disertāciju tēmā «Строение клеточной стенки трахеид древесины ели и его влияние на процессы набухания, гидролиза и адсорбции» („Egles koksnes traheīdu šūnu sieniņu uzbūve un tās ietekme uz piebriešanas, hidrolīzes un adsorbcijas procesiem”). Viņam tika piešķirts profesora zinātniskais nosaukums (1958.g.) un viņš tika ievēlēts par LPSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķi (1960.g.).

Pamatā Odincovs nodarbojās ar pētījumiem koksnes ķīmijas un ķīmiskās tehnoloģijas jomā. Viņš izstrādāja koksnes hidrolīzes ar koncentrētām skābēm tehnoloģiju un izpētīja šī procesa teorētiskos pamatus; pētīja koksnes submikroskopisko struktūru, sintezēja atsevišķus koksnes komponentus.

Pjotrs Odincovs bija zinātnisko padomju loceklis virknē institūtu gan Latvijā, gan citās PSRS pilsētās; viņš bija arī citu ķīmijas problēmu zinātnisko padomju loceklis, piemēram, polimēru jomā, augu valsts izejvielu kompleksās izmantošanas jomā. Svarīgs bija viņa darbs dažādās LPSR Ministru Padomes komisijās, kas nodarbojās ar dažādām tā laika aktuālajām problēmām – koksnes atlieku krājuma noteikšanu un to ķīmiskās pārstrādes organizēšanu, celulozes un papīra un meža ķīmijas rūpniecības attīstības galveno tehnisko virzienu izstrādi, gaisa piesārņošanas, ko izraisīja Rīgas Superfosfātu rūpnīcas gāzveida izmeši, novēršanu un citām.

Pjotra Odincova vadībā tika izstrādātas un sekmīgi aizstāvētas 13 zinātņu kandidāta un 1 doktora disertācija, viņš dibināja Latvijas zinātnieku skolu koksnes ķīmijas jomā.  

Pjotrs Odincovs mira 1968. gada 13. oktobrī Rīgā.

No P. Odincova dēla Jurija atmiņām. Jurijs – P.Odincova dēls no pirmās laulības absolvēja Maskavas D. Mendeļejeva v.n. Ķīmijas tehnoloģijas institūtu, bet Jurija dēls Konstantīns – M. Lomonosova v.n. Ķīmijas smalko tehnoloģiju institūtu:

«1945. gadā tēvs pārbrauca uz Rīgu, un mūsu tikšanās kļuva visai biežas  – tās notika, kad tēvs atbrauca uz Maskavu komandējumā, un manu atvaļinājumu laikā, kurus mēs ar ģimeni periodiski pavadījām Rīgā. Šīs tikšanās nesa mums lielu prieku. Tēvs bija aizrautīgs darbā, vienkāršs, atsaucīgs un saskarsmē patīkams cilvēks. Labprāt stastīja par saviem darbiem, nākotnes plāniem, vienmēr bija gatavs palīdzēt, dodot padomu vai darbojoties. Viņu ļoti interesēja, kā mācās mazdēls, mans dēls Konstantīns, īpaši tad, kad viņš iestājās aspirantūrā (mans dēls ir organiskās ķīmijas speciālists), par viņa kandidāta darba gaitu un tā aizstāvību. – Tādejādi, es un mans dēls sekojam tēva pēdās».  (П.Н.Одинцов. Жизнь и научная деятельность. Рига: Зинатне, 1981, 25.-26. lpp.).

No P. Odincova dzīvesbiedres V. Sergejevas meitas atmiņām:

«Likās, ka es nekad nespēšu pieņemt šo cilvēku kā sev tuvu un radniecīgu. Tomēr laikam ritot, es sajutu, ka Pēteris Ņikitičs neuzspiež man savu es, ka viņš ir ļoti inteliģents un delikāts cilvēks, ļoti atklāts un pat savā veidā visai neaizsargāts pret rupjību un asiem vārdiem… Peteris Ņikitičs ienesa mūsu ģimenē labestības un nosvērtības kolorītu… prata par visnopietnākajām lietām izteikties interesanti, iesaistīt visus apspriešanā… prata loģiski un prātīgi izprast notiekošo» (tur pat, 27.lpp.)

Ērika Tjuņina

Informācijas avoti:

П.Н. Одинцов. Жизнь и научная деятельность. (Dzīve un zinātniskā dabība.) – Рига: Зинатне, 1981, 207 lpp.

Fotogrāfijas no grāmatas: П.Н. Одинцов. Жизнь и научная деятельность. (Dzīve un  zinātniskā darbība.) –  Рига: Зинатне, 1981.