Māte Marija
Māte Marija / franc. Mère Marie, laicīgajā dzīvē – Jeļizaveta Skobcova, meitas uzvārds – Piļenko (1891. g. 8./20. decembrī Rīgā – 1945. g. 31. martā Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē, Vācijā) – dzejniece un māksliniece, reliģiska un sabiedriska darbiniece, mūķene, Francijas Pretošanās kustības varone.
Jeļizaveta Piļenko-Skobcova (māte Marija) ir dzimusi 1891. gada 8. decembrī (20. decembrī – pēc jaunā stila) Rīgā, jurista Jurija Piļenko ģimenē. Viņas māte – Sofija Piļenko (dzim. Delonē). Nams, kurā Piļenko ģimene dzīvojusi Rīgā, ir saglabājies arī patlaban (Elizabetes ielā 21; arhitekts – E. Trompovskis).
1895. gadā Piļenko ģimene pārcēlusies dzīvot uz Krimu, kur Jurijs Piļenko bija mantojis no sava tēva Dmitrija Piļenko Džemetes muižu (netālu no Anapas). 1906. gadā Jurijs Piļenko miris pēkšņā nāvē, viņa atraitne Sofija Piļenko kopā ar bērniem (Jeļizavetai bija brālis Dmitrijs) pārcēlusies dzīvot uz Sanktpēterburgu. Šeit 1909. gadā Jeļizaveta Piļenko arī absolvējusi ģimnāziju (mācīties ģimnāzijā viņa sākusi jau Krimā). Pēc tam viņa iestājusies mācīties Bestuževa Augstāko sieviešu kursu Vēstures un Filoloģijas fakultātē.
1908. gadā Sanktpēterburgā Jeļizaveta Piļenko iepazinusies ar krievu poēzijas Sudraba laikmeta izcilāko dzejnieku Aleksandru Bloku (1880-1921). Vēlāk viņu starpā bija nodibinājusies sarakste. Dzejnieks veltījis jaunavai aizkustinošu dzejoli, ko sacerējis bez atskaņām – tā laika krievu poēzijai neraksturīgajā veidā – brīvajās vārsmās:
Kad jūs stāvat manā ceļā –
Tik dzīva, tik skaista,
Taču tik izmocīta,
Visu laiku runājat par kaut ko skumju
Un domājat par nāvi,
Nevienu nemīlat
Un niciniet savu skaistumu –
Kas tad? Vai tad es nodarīšu jums pāri?
Ak, nē! Es taču neesmu nekāds izvarotājs,
Neesmu melis un augstprātis,
Kaut gan es zinu daudz,
Pārāk daudz domāju kopš bērnības
Un esmu pārāk aizņemts pats ar sevi.
Jo es taču esmu literāts –
Cilvēks, kas visu sauc savā vārdā,
Kas atņem aromātu dzīvajam ziedam.
Lai cik jūs runātu par skumjām,
Lai cik domātu par sākumiem un beigām,
Tomēr es uzdrošinos domāt,
Ka jums ir tikai piecpadsmit gadu.
Un tādēļ es gribētu,
Lai jūs iemīlētos parastā cilvēkā,
Kas mīl zemi un debesis
Vairāk, nekā sadzejotas rindas un prozaiskas runas
Par zemi un debesīm.
Nudien, es priecāšos par jums,
Jo tikai tam, kas ir iemīlējies,
Ir tiesības saukties par cilvēku.
[1908. g.]
Pēc kāda laika Jeļizaveta Piļenko aprakstīja to, kā pirmoreiz bija ieraudzījusi Aleksandru Bloku, kas lasījis savu dzeju: “Viņš ir pavisam kas cits, nekā pārējie. Manā priekšā ir kaut kas neredzēts, galvas tiesu augstāks par visu, ko es zinu. [..] Dzejoļos ir daudz skumju, bezcerības, daudz baismīgās Pēterburgas balsu, ruda migla, pilsētas smacīgums. Tie [dzejoļi] nav ārpus manis, tie dzied manī, tie ir it kā manis pašas sacerēti dzejoļi. Es jau zinu, ka VIŅAM pieder noslēpums, kuram esmu pietūvojusies, ar kuru vairākkārt gandrīz vai sastapos savos klejojumos pa šīs pilsētas salām.
Jautāju māsai: “Palūkojies programmā – kas viņš ir?” Atbild: “Aleksandrs Bloks.”
Romāns starp viņiem tā arī nebija izvērties, taču platoniskās mīlas jūtas palikušas uz visu mūžu.
Vēlāk viņa rakstījusi par savu sarunu ar dižo krievu dzejnieku:“Mēs ilgi sarunājāmies. Aiz loga jau satumst. Kļūst redzami citu dzīvokļu logi. Viņš neieslēdz gaismu. Man ir labi, ee jūtos kā mājās, kaut gan daudz ko nespēju izprast. Es jūtu, ka blakus man ir liels cilvēks, ka viņš izjūt stiprākas mokas, nekā es, ka viņam ir vēl skumīgāk, ka bezjēdzīgums nav izskausts, nav iznīcināts. Mani pārsteidz viņa īpašā vērība, kaut kāds maigs saudzīgums. Šā LIELĀ CILVĒKA man kļūst ļoti žēl. Es sāku saudzīgi mierināt viņu, vienlaikus mierinot arī pati sevi.
Savāda izjūta. Aiziedama no Galēru ielas, es atstāju daļu no savas dvēseles tur. Tā nav pa pusei bērnišķīga iemīlēšanās. Sirdī es sajūtu drīzāk mātes satraukumu un raizes.”
Aleksandrs Bloks lieliski sapratis, ka nav pieņemams mīlas sakars ar nepilngadīgo jaunavu. Viņi palikuši draugi, turpinājuši sazināties un sarakstīties.
Laiks dziedina. 1910. gada 19. februārī Jeļizaveta Piļenko apprecējusies ar zvērināta advokāta palīgu Dmitriju Kuzminu-Karavajevu, bijušo lielinieku un daudzu Pēterburgas literātu tuvu paziņu. Kopā ar dzīvesbiedru Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva apmeklējusi sapulces tā dēvētajā “Tornī” («Башня») pie krievu dzejnieka simbolista Vjačeslava Ivanova (1866-1949), kā arī “Dzejnieku ģildes” («Цех поэтов») sēdes un Reliģiski filozofiskās sapulces Sanktpēterburgā. Viņai ir bijusi tieša saskare ar izciliem tā laika krievu dzejniekiem: Nikolaju Gumiļovu (1886-1921), Annu Ahmatovu (1889-1966), Osipu Mandelštamu (1891-1938), Mihailu Lozinski (1886-1955) un citiem pazīstamiem krievu kultūras darbiniekiem.
1912. gada pavasarī Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva bija izdevusi savu pirmo dzejoļu krājumu “Skitu lauskas”/«Скифские черепки». Literatūras kritiķi pozitīvi novērtējuši viņas dzejoļu krajumu. Dzejniece kļuvusi atpazīstama, lasītāji gaidījuši jaunus dzejoļus, kas līdzinātos iepriekš publicētajiem, taču viņa kļuva pieagusi sieviete un personība, kuras pasaules uztvere mainījusies, tādeļ viņu vairāk sākuši interesēt pavisam citi jautājumi - tie, kas attiecas uz pasaules uzskatiem.
1913. gada pavasarī Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva aizgāja no sava vīra (oficiāli šķiršanās bija noformēta tikai 1916. gada beigās) un devās no Sanktpēterburgas uz Anapu. 1913. gada 18. oktobrī viņai piedzimusi meita, kuru viņa nosaukusi Gajāna (grieķ. – “zeme”).
Dzejnieku Aleksandru Bloku Jeļizaveta neaizmirsa nekad…
Kādā vēstulē Blokam viņa rakstīja:“Es izšķīros ar vīru, un bija vēl daudz cita smaguma, izņemot to [..]. Pavasarī es aizbraukšu, dzīvošu man svešu dzīvi, runāšu par revolūciju, teroru, medībām, par bērnu audzināšanu [..] - un domāšu par Jums... Mans dārgais, mans mīļais...”
Dzejniece pārdzīvoja par Krievijas likteni, bija iemīlējusies Aleksandrā Blokā un svēti ticēja viņa augstajai misijai. “Ja Jūs pasauksiet, Jums sekos daudzi. Jūs esat visas Krievijas simbols!” rakstīja viņa izcilajam krievu dzejniekam.
Pēc šķiršanās ar vīru Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva sāka nopietni pārdomāt filozofiskas dabas jautājumus, un tādēļ viņai pārgāja jebkāda vēlme apmeklēt bohēmiskus literāros salonus. Viņai radās ideja doties “pie dabas krūts”, tas ir uz Anapu – pie jūras un vīnogulāju dārziem. Un Aleksandrs Bloks bija devis viņai padomu. Lūk, kā viņa pieminējusi jaunu tikšanos ar dzejnieku:
“Un visbeidzot – vēl viena tikšānās. Taču arī publikā. Kādā negaidītā minūtē pēkšni saku viņam to, ko arī pati sev vēl nespēju definēt un izteikt:
– Aleksandr Aleksandrovič, es nolēmu aizbraukt prom no šejienies, gribu būt tuvāk zemei... Te ir jāmirst, bet man vēl gribas cīnīties un es cīnīšos.
Viņš nopietni un sazvērnieciski atbild:
– Jā, jā, ir pienācis laiks. Pēc tam jau nebūs iespējams. Jāpasteidzas.”
Laikam ritot, Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva aizvien vairāk un nopietnāk sākusi interesēties par filozofiskiem un reliģiskiem jautājumiem. 1915. gada aprīlī viņa publicējusi filozofisku garstāstu “Juralī”/ «Юрали», kas stilizēts Evaņģēlija garā, un 1916. gada aprīlī – dzejoļu krajumu “Rute”/ «Руфь».
1917. gadā viņa ar entuziasmu sagaidījusi Februāra revolūciju Krievijā un iestājusies eseru partijā (Sociālistu revolucionāru partija – tulkot. piezīme). 1918. gada februārī viņa tika ievēlēta par Anapas pilsētas mēri, vēlāk kļuva par šīs pilsētas Padomes komisāri kultūras un veselības aprūpes jautājumos. Taču tas nebija turpinājies ilgu laiku: drīzumā Anapu ieņēma baltgvardi, un Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva stājās tiesas priekšā. Vienīgi pateicoties pazīstamāko krievu dzejnieku un rakstnieku – Maksimiliāna Vološina (1877-1932), Alekseja Tolstoja (1883-1945), Veras Inberes (1890-1972) u.c. – aizstāvībai, kuri augsti vērtējuši viņas daiļradi, tiesa piesprieda viņai brīvības atņemšanu tikai uz divām nedēļām.
1919. gada vasarā Jeļizaveta Kuzmina-Karavajeva apprecējusies ar kazaku darboni Daniilu Skobcovu, kurš kādu laiku bijis Kubaņas novada Radas priekšsēdētājs. 1920. gadā, pēc Baltās kustības sagrāves, Skobcovu ģimene bija spiesta emigrēt no Krievijas.
Emigrācijā Jeļizaveta Skobcova dzemdējusi dēlu Juriju. Kādu laiku Skobcovu ģimene dzīvojusi Serbijā, kur 1922. gada 4. decembrī dzimusi meita Anastāsija. 1924. gada janvārī Skobcovu ģimene pārcēlusies uz dzīvi Parīzē (Francija).
1924.-1925. gadā krievu emigrantu žurnālos Jeļizaveta Skobcova publicējusi garstāstus “Krievu līdzenums”/ «Равнина русская» un “Klims Semjonovičs Bariņkins”/ «Клим Семенович Барынькин», autobiogrāfiskus apcerējumus “Kā es biju pilsētas galva”/ «Как я была городским головой» un “Manas bērnības draugs”/ «Друг моего детства», kā arī filozofisku eseju “Pēdējie romieši”/ «Последние римляне».
1926. gada 7. martā no meningīta mirusi Jeļizavetas Skobcovas jaunākā meita Anastāsija. Emocionāls satricinājums, ko izraisījusi jaunākās meitas nāve, spēcīgi ietekmējis viņas pasaules uzskatus. Jeļizaveta Skobcova atklājusi sev jaunu dzīves jēgu – kalpot cilvēkiem Dievam par godu. Neklātienē viņa absolvējusi Svētā Sergija Pareizticīgās teoloģijas institūtu Parīzē.
Vēlāk Jeļizaveta Skobcova rakstījusi par meitas nāvi: “Mēs apbedījām viņu Parīzes kapsētā. Un lūk, kad es gāju, pavadot zārku, šajās minūtēs tas arī bija noticis ar mani – man atklājās savādāka, kaut kāda īpaša, plaša-plaša, visu aptveroša maternitātes izjūta... Es atgriezos no kapiem, tapdama pavisam par citu cilvēku. Es ieraudzīju sev priekšā citu ceļu un jaunu dzīves jēgu: būt par māti visiem, visiem tiem, kam ir nepieciešama mātes palīdzība, aizgādnība, aizstāvība.”
1932. gada 16. martā Svētā Sergija Pareizticīgās teoloģijas institūta baznīcā Metropolīts Jevlogijs (Georgijevskis) iesvētījis Jeļizavetu Skobcovu mūķenes kārtā un viņa saņēmusi jaunu garīgo vārdu Marija – par godu svētajai Ēģiptes Marijai. Jāatzīmē, ka Metropolīts Jevlogijs, iesvētīdams viņu par mūķeni, teicis pravietiskus vārdus:“Es sūtu tevi pasaulē, pie cilvēkiem... cilvēku siržu tuksnesī. Tu... tiksi apvainota, apsmieta, apmelota; [..] tu iziesi cauri daudziem rūgtiem pārbaudījumiem – tās visas ir Dievam veltītās dzīves zīmes. Priecājies, jo liela ir alga Debesīs!”
Saņemdama sava garīgā tēva, protojereja Sergija Bulgakova svētību, viņa uzsāka netradicionālu mūķenes kalpošanu laicīgajā pasaulē, veltīdama sevi labdarības un Evaņģēlija ideju sludināšanas darbībai.
1935. gadā pēc mātes Marijas iniciatīvas tika izveidota labdarības, kultūras un izglītošanas biedrība «Pravoslavnoje delo» (“Pareizticīgais darbs”). Šīs biedrības darbībā iesaistījušies tādi izcili cilvēki, kā pasaulslavenais krievu reliģiskais filozofs Nikolajs Berdjajevs (1874-1948), reliģiskais filozofs un teologs Sergejs (Sergijs) Bulgakovs (1871-1944).
Filozofs Nikolajs Berdjajevs šādi raksturojis viņu:“Māte Marija bija viena no visapdāvinātākajām un izcilākajām krievu sievietēm.”
Būdama mūķene, māte Marija bija paveikusi daudz labu darbu: organizējusi kopmītni vientuļajām krievu sievietēm, atpūtas namu tuberkulozes slimniekiem, kuri atveseļojās pēc slimības. Pie tam māte Marija pati nodarbojusies ar tā dēvētajiem melnajiem darbiem: pati gājusi uz tirgu pēc pārtikas produktiem, pati uzkopusi telpas utt. Izrādījās, ka viņa daudz ko prot darīt: šūt, nodarboties ar galdniecības darbiem, strādāt par krāsotāju, namdari, drukāt uz rakstāmmašīnas, gatavot ēdienu un daudz ko citu. Viņai izdevās panākt to, lai no psihiatriskajām slimnīcām tiktu izlaisti krievu emigranti, kas turp nonākuši nejauši, bez pamatojuma; tāpat viņai izdevās atgriezt ubagus un dzērājus normālā dzīvē...
Māte Marija apgalvoja:“Ceļš pie Dieva ved caur mīlestību uz cilvēku, un cita ceļa nav... Pastarajā Tiesā man nejautās, vai es esmu sekmīgi nodarbojusies ar askētiskiem vingrinājumiem un cik parasto un zemo paklanīšanos esmu izdarījusi, taču taujās: vai es esmu pabarojusi izsalkušo, vai apģērbusi kailo, vai apmeklējusi slimo un ieslodzīto cietumā. Un tikai par to vien atprasīs.”
1935. gada jūlijā mātes Marijas (J. Skobcovas) vecākā meita Gajāna bija aizbraukusi dzīvot uz Padomju Savienību un pēc gada – 1936. gada 30. jūlijā – pēkšņā nāvē mirusi Maskavā.
Kaut gan, nodevusies fiziskajam darbam un mūķenes kalpošanai, māte Marija pastāvīgi bija aizņemta, viņa joprojām turpināja nodarboties arī ar literāro darbību un publicējusi žurnālā «Современные записки»/ “Mūsdienu raksti” memuārisku apcerējumu “Tikšanās ar Bloku”/ «Встречи с Блоком». 1937. gadā kādā no Berlīnes apgādiem klajā nāca jauns dzejoļu krājums, kas parakstīts ar mātes Marijas vārdu…
Māte Marija nodarbojusies ne tikai ar dzejošanu un prozas daiļdarbu sacerēšanu vien, bet arī izpaudusi savas radošās dotības gleznošanā un izšūšanā.
Pēc hitleriskās Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai viņa sāka nelokāmi ticēt tam, ka nacisms neizbēgami ir nolemts sagrāvei:“Es neesmu nobažījusies par Krieviju. Es zinu, ka tā uzvarēs... Pēc tam būs krievu vēstures laikposms.”
Nacistiskās okupācijas laikos Parīzē mātes Marijas kopmītne, kas tika izveidota pirms kara, kļuvusi par vienu no Francijas Pretošanās kustības štābiem. Šeit atraduši pajumti no gūsta izbēgušie padomju karagūstekņi; ebrejiem māte Marija izsniegusi kristību apliecības. Kad 1942. gadā nacisti bija sadzinuši ebrejus Parīzes velodromā, lai pēc tam nosūtītu viņus uz Aušvicas (Osvencimas) koncentrācijas nometni, mātei Marijai izdevās glābt četrus bērnus, pārdroši izvedot viņus no velodroma atkritumu konteineros.
Darbību Francijas Pretošanās kustībā mātei Marijai izdevās atainot literāros darbos. Tajos laikos viņa uzrakstījusi lugu “Zaldāti”/ «Солдаты», kuras pamatā bijusi pašas pieredze, kas gūta saskarsmē ar Pretošanās kustības cīnītājiem; kā arī sacerējusi autobiogrāfisku poēmu “Gara Diena”/ «Духов День» un poēmu psalmu “Cildinājums darbam”/ «Похвала труду».
Pēc kāda laika labdarības, kultūras un izglītošanas biedrības “Pravoslavnoje delo” (“Pareizticīgais darbs”) darbība bija pievērsusi sev nacistu pastiprinātu uzmanību. 1943. gada 8. februārī nacisti arestējuši mātes Marijas dēlu Juriju, bet nākamajā dienā arestēta arī pati māte Marija. Viņa tika ieslodzīta Romensvilas forta cietumā, pēc tam nosūtīta uz Rāvensbrikas koncentrācijas nometni.
Jurijs Skobcovs gājis bojā 1944. gada 6. februārī koncentrācijas nometnē Dora (vienas no lielākajām un bēdīgi slavenākajām Būhenvaldes nometnes filiālē).
Koncentrācijas nometnē māte Marija netika garīgi salauzta. Viņa turpinājusi rakstīt dzejoļus (diemžēl tie nav saglabājušies), apkopusi slimos un uzmundrinājusi pārējos gūstekņus. Sākumā Daniilam Skobcovam izdevās nosūtīt uz nometni, kur atradusies viņa bijusī dzīvesbiedre, pakas ar ēdienu. 1945. gada martā mātes Marijas veselības stāvoklis krasi pasliktinājies: viņa saslimusi ar dizentēriju, kas plosījusies nometnē.
Ilgu laiku pirms savas bojāejas māte Marija uzrakstījusi šādas pravietiskas rindas:
Nekliedz un neraudi pēdējā dienā:
Vienalga nav lemts to novērst nevienam.
Tiem, kas garām nejauši gāja,
Dvēseles atslēgas es dāvināju...
1945. gada 31. martā, nedēļu pirms Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes gūstekņu atbrīvošanas, māte Marija gāja bojā gāzes kamerā. Pēc vienas no versijām, viņa labprātīgi devusies uz gāzes kameru citas jaunas sievietes vietā, kurai ļoti gribējās dzīvot.
Šai sakarā žurnālists un rakstnieks Jevgēņijs Bogats rakstījis: “.. kad atbrīvošanās brīdis jau tuvojās, sieviešu nometnē Rāvensbrika māte Marija devusies, kā apgalvo, uz gāzes kameru padomju jaunietes vietā, apmainoties ar virsjaku un numuru. Var jau būt, ka tā ir tikai leģenda. Taču cilvēks, kas ir izpelnījies šādu leģendu, bez šaubām, ir leģendārs [..].”
Svētā Tihona Pareizticīgās Humanitārās universitātes rektors un Sinodālās komisijas loceklis, protojerejs Vladimirs Vorobjovs uzskata: “Māte Marija ir izpildījusi Kristus bausli: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem.”
Un iestāsies visapkārt nakts,
Un tumsa aizklās apvārsni...
Ak, Kungs! - es kliedzu – Palīdzi,
Glāb dvēs'li, kas pēc gaismas alkst!
Sofija Piļenko – Jeļizavetas Skobcovas māte – ir nodzīvojusi līdz 1962. gadam. Viņa sakārtojusi meitas arhīvu, piedalījusies divu viņas dzejoļu krājumu sagatavošanā izdošanai...
1982. gadā kinostudijā “Mosfiļm” režisors un scenārists Sergejs Kolosovs uzņēmis mākslas filmu “Māte Marija”. Par mātes Marijas dzīvi ir sarakstīta virkne grāmatu.
1985. gadā Izraēlā muzejs “Jad Vašem” atzinis māti Mariju par “Taisnīgo starp tautām” un Jeruzalemē Taisnīgo Alejā tika uzstādīta piemiņas zīme un viņai par godu iestādīts koks. Tajā pašā gadā Padomju Savienībā viņa tika apbalvota (pēc nāves) ar II pakāpes Lielā Tēvijas kara ordeni.
2004. gada 16. martā Konstantinopoles patriarhāta Sinode ir kanonizējusi mūķeni Mariju kā svētmocekli. 2004. gada 1.-2. maijā Parīzē Sv. Ņevas Aleksandra katedrālē, kur notikusi jaunkanonizēto svēto svīnīgā pagodināšanas ceremonija, katoļu kardināls Žans Marija Lustižē teicis, ka Katoļu Baznīca arī godinās šos mocekļus kā svētos un Francijas aizbildņus.
2011. gadā Rīgā tika uzstādīta piemiņas plāksne pie nama sienas Elizabetes ielā 21, kurā pirms 120 gadiem ir dzimusi svētā māte Marija (laicīgajā vārdā – Jeļizaveta Piļenko-Skobcova).
2016. gada 31. martā Parīzē notikusi mātes Marijas (Skobcovas) vārdā nosauktās ielas svinīgā atklāšanas ceremonija. Šī iela atrodas pilsētas 15. apgabalā blakus Lurmēla ielai, kur savulaik atradusies labdarības, kultūras un izglītošanas biedrība “Pravoslavnoje delo” (“Pareizticīgais darbs”).
Irēna Ase, Aleksandrs Gurins
(Tekstu tulkojusi, papildinājusi un dzeju atdzejojusi Irēna Ase)
Юлия Александрова. Наша святая
Элина Чуянова. Елизавета с улицы Элизабетес
Ilustrācijas tēmai
