Heinrihs Grosens

Heinrihs Grosens (1881. g. 10. janvārī  Sandomirā, Polijas Karalistē, Krievijas impērijā – 1974. g. 7. maijā Ženēvā, Šveicē) – publicists un pedagogs.

H. Grosens dzimis Krievijas impērijā (pašreizējās Polijas teritorijā) Šveices pilsoņu ģimenē. Pamatizglītību ieguva Goraiskas lauku skolā (Pleskavas guberņas Opočkas apriņķī). Drīz Grosenu ģimene pārcēlās uz galvaspilsētu Sanktpēterburgu, kur aizritēja Heinriha skolas un studiju gadi. 1902. gadā viņš beidza galvaspilsētas 11. ģimnāziju un iestājās Sanktpēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, ko absolvēja 1910. gadā.

Divus gadus studēja Cīrihes universitātē, kur saņēma tiesību kandidāta grādu.

Pēc universitātes kursa beigšanas iestājās valdošajā senātā (tiesu un kriminālais departaments), kur tika nozīmēts par obersekretāra palīgu, kādu laiku veica izmeklētāja pienākumus Kaukāzā. Līdztekus nodarbojās ar žurnālistiku, strādāja žurnālos „Zriteļ”/”Skatītājs”, ,”Aļmanah dlja vseh”/„Almanahs visiem”, „Narod”/”Tauta” u.c. Tāpat iesaistījās pedagoģiskajā darbā, no 1909. līdz 1914. gadam 26 stundas nedēļā pasniedzot latīņu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju R. Dombrovska privātkursos Pēterburgā.

Sarakstījis grāmatu „Aizrobežu universitātē”/ "V zagraņičnom uņiversitete". 1915. gadā tika mobilizēts un iesaukts karadienestā, kur sabija līdz 1918. gadam. Pēc demobilizācijas nodarbojās ar žurnālistiku. 1919. gadā kopā ar Ziemeļrietumu armiju evakuējās no Pleskavas uz Igauniju, kur atkal no jauna iesaistījās žurnālistikā.

1920. gadā Heinrihs Grosens apmetās Latvijā (jo viņa dzīves biedrene Marija Šulinska bija Rīgas iedzimtā), kur strādāja Rīgas krievu laikrakstu redakcijās «Rižkij Kurjer»/"Rīgas Kurjers", «Večerņeje Vremja»/„Vakara Laiks/,«Slovo»/„Vārds”, «Segodņa»/Šodien”. Paralēli pasniedza latīņu valodas privātstundas, gatavojot audzēkņus pilna kursa eksāmeniem, iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Bija Latvijas Krievu biedrības, Krievu teātra interesentu biedrības valdes loceklis, Latvijas Žurnālistu un rakstnieku 1. biedrības priekšsēdētāja biedrs.

1928. gadā Latvijas Izglītības ministrijas Cenzu komisija piešķīra H. Grosenam tiesības strādāt par skolotāju krievu pamatskolas.

1931. gadā H. Grosens bija Rīgas papildus skolas komercklašu krievu valodas, ticības mācības, komerczinību un politekonomijas pasniedzējs, pamatskolā – ģeogrāfijas skolotājs. 1932./33. mācību gadā viņš mācīja politekonomiju Rīgas Praktiskajā krievu ģimnāzijā, četrus gadus strādāja O. Beateres krievu privātģimnāzijā.

1933. gadā H. Grosenu atzina par pilntiesīgu jurisprudences un sabiedrības likumu skolotāju vidusskolās ar apmācību krievu valodā.

1928.gadā H. Grosens ieguva Latvijas pilsonību.

Bērni: Miroslavs - dzim.1916. g., Vanda – dzim.1917. g., Heinrihs – dzim.1919. g.

1941. gada 27. februārī Grosenu ģimene repatriējās no Rīgas uz Vāciju, bet pēc tam uz Šveici.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

LVVA, 1632.f..1.apr.,7139 l.

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге. – Даугава, № 1-4, 1994. (Oriģinālā: Нео-Сильвестр. На буреломе (воспоминания русского журналиста). – Цюрих, 1971.