Adriāns Mosakovskis
Adriāns Mosakovskis (1871. g. 3. decembrī Sedļecas guberņā, Polijas Karālistē, Krievijas impērijā – 1939.g. 27.j ūnijā Rīgā, Latvijas Republikā)– Rīgas pilsētas Krievu ģimnāzijas (bijusī Lomonosova ģimnāzija) direktors no 1921. līdz 1935. gadam.
Adriāns Mosakovskis dzimis Belas pilsētiņā, kas atradās Sedļecas guberņā (patlaban Polijas Republikas teritorija), skolotāja ģimenē. Drīzumā viņa tēvs tika iecelts Suvalku ģimnāzijas direktora amatā un ģimene pārcēlās uz šo pilsētu. Suvalkos pagāja nākamā pedagoga skolas gadi. 1893. gadā Adriāns Mosakovskis iestājās Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un Filoloģijas fakultātē un absolvēja to ar zelta medaļu.
Pēc universitātes absolvēšanas Adriāns Mosakovskis tika norīkots darbā par krievu valodas pasniedzēju Liepājas Vācu ģimnāzijā. Kopš 1904. gada Adriāns Mosakovskis strādāja Rīgas Komercskolā un Ludmilas Tailovas sieviešu ģimnāzijā. Pirmā Pasaules kara laikā Adriāns Mosakovskis tikai uz īsu laika sprīdi atstāja Rīgu, bet pēc kolēģu uzstājīga lūguma viņš atgriezās piefrontes pilsētā.
1919. gadā viņš kļuva par vienu no Rīgas pilsētas Krievu ģimnāzijas (bijusī Lomonosova ģimnāzija) dibināšanas iniciatoriem. 1921. gadā Adriāns Mosakovskis tika iecelts par šīs ģimnāzijas direktoru un ieņēma šo amatu līdz pat ģimnāzijas likvidācijas brīdim 1935. gadā. Būdams Rīgas pilsētas Krievu ģimnāzijas direktors, Adriāns Mosakovskis veicināja šīs mācību iestādes uzplaukumu – viņa laikos tā kļuva par labāko krievu mācību iestādi Latvijā. Daudzi šīs ģimnāzijas absolventi vēlāk deva nozīmīgu ieguldījumu Latvijas, kā arī citu valstu zinātnē un kultūrā. Ģimnāzijas izcilo absolventu vidū bija dzejnieks Igors Činnovs, šaha lielmeistars Vladimirs Petrovs, tēlnieks Ļevs Bukovskis, valodniece Marija Semjonova, tiesību zinātņu speciālists Boriss Pļuhanovs un daudzi citi. Adriānam Mosakovskim izdevās radīt ģimnāzijā īpašu atmosfēru, kura pozitīvi ietekmēja gan pasniedzējus, gan skolniekus. Adriāns Mosakovskis tika atzīts par vienu no labākajiem pirmskara Latvijas pedagogiem.
Adriāns Mosakovskis bija viens no Latvijas krievu sabiedrības līderiem. Īpaši cieši viņa sabiedriskā darbība bija saistīta ar Rīgas Krievu izglītošanas biedrību, viņš bija šīs biedrības priekšsēdētāja vietnieks. Kopā ar Elpidiforu Tihoņicki viņš bija ikgadējo Krievu kultūras Dienu Latvijā iniciators un organizētājs. A. Mosakovskis bija arī Krievu skolotāju savienības valdes loceklis.
1928. gadā Adriāns Mosakovskis tika apbalvots ar Ceturtās pakāpes Trīs Zvaigžņu Ordeni.
Adriāns Mosakovskis mira Rīgā 1939. gada 27. jūnijā.
Tatjana Feigmane
Informācijas avoti:
LVVA, 1303 f, 2. apr., 25. l.;
LVVA, 1632.f., 1. apr., 14550. l.
Fotoalbums «Krievu tautas garīgo apgaismotāju piemiņai»
***
Adriāns
Mosakovskis
(1871 – 1939)
„Vakar no rīta 1. pilsētas slimnīcā miris Adriāns Mosakovskis. Šī īsā frāze apbēdinās visus, kas pazina šo brīnišķīgo cilvēku, talantīgo pedagogu, iejūtīgo un rūpīgo krievu jaunatnes audzinātāju.
Adriāna Mosakovska karjera tika nolemta viņam jau kopš pašas dzimšanas. Viņš piedzima 1871. gada 3. decembrī pilsētā Belā, vietējā pedagoga ģimenē. Vēlāk viņa tēvs Pāvels Mosakovskis tika pārcelts uz citu darba vietu – uz Suvalkiem un iecelts Suvalku ģimnāzijas direktora amatā. Kopš agrīnas bērnības un jaunības Adriānam apkārt valdīja ģimnāzijas atmosfēra; viņš dzīvoja, sekojot tās interesēm, pēc paša Adriāna definīcijas, viņš «auga ģimnāzijas gaiteņos». Nebija nekā pārsteidzoša tanī apstāklī, ka ar ģimnāziju un pedagoģiku tikpat cieši un nesaraujami bija saistīts arī viņa turpmākais mūžs. Pēc tēva vadītās Suvalku ģimnāzijas absolvēšanas viņš iestājās Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un Filoloģijas fakultātē, un 1893. gadā 21 gada vecumā viņš absolvēja to, saņemot zelta medaļu.
Pēc tam viņš tika norīkots uz vācu ģimnāziju Liepājā, kur ieņēma krievu valodas pasniedzēja vietu, bet vēlāk pārcēlās uz Rīgas Komercskolu.
Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma A. Mosakovskis pārcēlās uz Maskavu, bet drīzumā, pēc Rīgas Komercskolas vadības uzstājīgā lūguma, atgriezās atpakaļ Rīgā, lai turpinātu savu pedagoģisko darbību, neskatoties uz kara, bet vēlāk uz revolūcijas vētrām, līdz pat lielinieku ienākšanai Rīgā. Tieši ar šo viņa atgriešanos Rīgā arī sakrita Rīgas krievu pedagogu grupas, kas nolēma izveidot Rīgā krievu ģimnāziju, plāna īstenošana. Krievu pedagogu grupa iemiesoja šo ideju, dibinot Lomonosova ģimnāziju. Ģimnāzijas dibinātāji grasījās tūlīt pat piedāvāt direktora amatu A. Mosakovskim. Tomēr tam traucēja viņa slimība, kuras dēļ radās nepieciešamība pēc sarežģītas operācijas, un tas uz ilgu laiku nošķīra viņu no iemīļotā darba. Par Lomonosova ģimnāzijas direktoru kļuva galvenais tās dibināšanas iniciātors I. Kelers. Bet 1921. gadā viņš nodeva savu loloto ģimnāziju A. Mosakovska uzticamajās rokās. Kopš tā laika A. Mosakovska vārds nesaraujāmi tika saistīts ar šīs ģimnāzijas vārdu, kurai viņš bija atdevis visus savus spēkus mūža novakarē.
Viņa nopelnus augsti novērtēja gan pirms kara, gan vēlāk. Savas darbības laikā Adriāns Mosakovskis tika apbalvots ar Sv. Staņislava 3. pakāpes ordeni ( 1900. gadā ) un 2. pakāpes ordeni (1910. gadā), ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni (1904.g..) un citiem, bet par savu darbību Latvijas Republikā viņš tika apbalvots ar Trīs Zvaigžņu 3. pakāpes ordeni.
Saviem audzēkņiem Adriāns Mosakovskis bija ne tikai talantīgs pedagogs, kura vadītās mācību stundas bija ārkārtīgi interesantas, kurš ne tikai pasniedza tiem nepieciešamās zināšanas, bet arī prasmīgi un rūpīgi iedvesmoja krievu jaunatnei mīlestību un cieņu pret krievu valodu un krievu kultūras vērtībām. Ģimnāzistiem viņš bija tuvs cilvēks, kurš vienmēr veltīja viņiem uzmanību un gādību pat gadījumos, kas bija ārpus ģimnāzijas kompetences loka. Ģimnāzijas dzīve bija A. Mosakovska dzīve, un šo sajūtu viņam izdevās nodot arī saviem skolniekiem. Ne jau velti viņš bieži mēdza teikt saviem audzēkņiem: «Ģimnāzijas veidotāji neesam tikai mēs vien, pasniedzēji, bet arī jūs paši». Prasme izraisīt skolniekos interesi par skolas dzīvi, pārvērst to par viņu kopējo un viņiem tuvo lietu, kopš agrīnā vecuma ieaudzināt viņos sabiedriskuma izjūtu, iniciatīvu un pašdarbības spējas, deva Adriānam Mosakovskim iespējas ne reizi vien lepoties ar saviem bijušajiem skolniekiem. Ne jau velti tik liels skaits «lomonosoviešu» izgāja plašā sabiedriskajā arenā un nospēlēja izcilu lomu Rīgas krievu sabiedrības dzīvē, piedalīties kurā atrada laiku arī pats Adriāns Mosakovskis, neskatoties uz savu darba slodzi un aizņemtību.
Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas direktora postenī Adriāns Mosakovskis palika līdz pat tās slēgšanai 1935. gadā, pēc kuras viņš tika atstādināts no amata. Dažus mēnešus vēlāk viņš saslima un kopš tā laika vairs nespēja atveseļoties. Drīzumā sirds slimību sarežģīja arī spēcīgi nervu darbības traucējumi. Šajā grūtajā laikā īpaši spoži izpaudās viņa bijušo skolnieku mīlestība pret viņu, tie apmeklēja Adriānu Mosakovski, dedzīgi interesējās par viņa veselības stāvokli. Diemžēl, tas vairs neuzlabojās. Adriāns Mosakovskis tika ievietots slimnīcā. Viņš mocījās bezmiegā, pavisam nespēdams iemigt, pakāpeniski viņa spēki izdzisa, un drīzumā Adriāns Mosakovskis mira.
Viņu apdziedāja Pokrova (jeb Dievmātes Patvēruma) baznīcā. Atvadu vārdus dziļi izjusti teica protoijerejs A. Makedonskis.
Gaišā piemiņā viņš paliks visiem tiem, kuri pazina šo neparasto cilvēku, kas visu savu mūžu bija veltījis kalpošanai krievu kultūrai.”
Kira Verhovska,
«Segodņa», 1939. gada 28. jūnijā
Kapavieta atrodas centrālās alejas, kas ved uz dievnamu, kreisajā pusē pie pašas ieejas. Puškina biedrība Latvijā atjaunoja piemiņas plāksni Adriāna Mosakovska apbedījuma vietā . – Покровское кладбище. Слава и забвение. Сост. С. Видякина, С. Ковальчук. – Рига, 2004
Ilustrācijas tēmai
