Nikolajs Žiharevs
Nikolajs Žiharevs (1919. g. 23. februār Astrahaņā, Krievijas PFSR – 2000. g. 5. oktobrī Viborgā, Krievijas Federācijā) – Rīgas Jūras
ostas priekšnieka vietnieks (1954-1963), Rīgas Ostas priekšnieks (1963-1968).
Nikolajs Žiharevs dzimis jūras transporta
darbinieka ģimenē. Viņa tēvs strādāja uz Volgas kuģiem. Nikolaja profesijas
izvēli liktenīgi noteica vecāku uzdāvinātā Vasīlija Kļučevska grāmata „Krievijas seno
laiku vēsture”. Viņš iestājās Astrahaņas Pedagoģiskā institūta Vēstures
fakultātē. Vēlāk paziņas un darbabiedri nebeidza vien apbrīnot Nikolaja
Žihareva enciklopēdisko erudīciju un vērīgo analītisko prātu. Par viņa galveno
vaļasprieku uz mūžu izvērtās pasaules muzeju, galeriju un izstāžu apmeklēšana,
kas sagādāja patiesu gandarījumu.
Pabeidzis institūtu, N. Žiharevs iestājās Jūrskolā. Protams, te jutās tieša
tēva ietekme. Pēc Jūrskolas beigšanas N. Žiharevu norīkoja darbā uz
Baku, kur viņam bija jākuģo pa Kaspijas jūru uz Irānu, lai nogādātu tur
zenītieročus. Sākās Lielais Tēvijas karš…
Kara beigas Žiharevs
sagaidīja Latvijā. Liepājā viņam uzticēja atjaunot sagrauto Jūras ostu. Te viņš
iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Liliju Biezenieci – Mucenieci (1924, Liepāja).
1945. gada beigās viņi apprecējās un kopā nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu.
Transporta pārvadājumi, īpaši uz jūras, paģērēja aizņemtību dienu un nakti. Uz jebkuru
negaidītu situāciju jāreaģē tūlīt, jānovērš jebkurā diennakts laikā.
1946. gadā N.
Žiharevs veselības stāvokļa dēļ nosūtīja darbā uz Krimu. Tur viņš vadīja Jaltas
ostu. Apmēram pēc gada Žiharevu norīkoja darbā PSRS konsulātā Polijā, Ščecinas
pilsētā. Tomēr drīz viņam nācās atgriezties Rīgā, kur gaidīja Rīgas Jūras ostas
kravu rajona vadītāja postenis. Līdztekus pamatdarbam viņš mācījās Ļeņingradas
Jūras un upju flotes akadēmijas Jūras ekspluatācijas fakultātē. Saņēmis diplomu
(1954), Nikolajs Žiharevs kļuva par Rīgas Jūras ostas (RJO) priekšnieka
vietnieku (1954–1963). Šajā laikā osta izvirzījās otrajā vietā kravas apgrozījuma
ziņā Baltijā un nokļuva padomju ostu piecniekā modernizācijas ziņā. Ostiniekiem
būvēja dzīvojamās mājas darbavietas tuvumā, tika meklētas iespējas ostai
darboties cauru gadu. Pirmajās pēckara ziemās jūras ostas dzīve pilnīgi
apstājās. Aizsala Irbes jūras līcis, Rīgas jūras līcis un Daugavas grīva.
Ledlaužu nebija. Klusā sezona ievilkās pat līdz trim mēnešiem.
Žiharevam ar kolēģiem izdevās organizēt ziemas
navigāciju ar ledlaužiem. Tas bija Rīgas ostinieku liels sasniegums! 1950. gadu
beigās tika nodibināti "Inflot”, „Transflot” un „Torgmortrans”, kas
palīdzēja apkalpot uz Rīgu atbraukušos kuģus. 1950. gadu beigās atvēra
Interklubu! Cik gan daudziem ārzemju jūrniekiem ar kluba gidu palīdzību izdevās
apskatīt Rīgas un Jūrmalas skaistākās vietas! Cik daudz topošu izcilu mūziķu
uzsāka savu radošo ceļu, spēlējot kluba vakaros!
No 1963.
līdz 1968. gadam Žiharevs bija Rīgas Ostas priekšnieks. Osta pieņēma
ne tikai transporta kuģus, bet arī pasažieru lainerus ar tūristiem. 1965. gadā
tika atklāta Jūras pasažieru stacija ar divām piestātnēm: dziļūdens un vidēja
izmēra kuģiem paredzētām. Tā bija viena no pirmajām šāda veida celtnēm Baltijā.
Ostas vadība daudz
uzmanības veltīja savu darbinieku veselībai. 1960. gados tika uzbūvēta
jūrnieku, ostinieku, zvejnieku un viņu ģimenes locekļiem domāta poliklīnika
Vecmīlgrāvī. Vispārēju ostas kolektīva uzmanību izbaudīja Rīgas 13. vidusskola,
kas atradās pavisam netālu (tagad P. Brieža ielā 25). Ostinieki bija teicami
skolas šefi. Pateicoties viņu rūpēm, skola izskatījās skaista, apkārtējā teritorija
arvien bija sakopta, mācību kabineti lieliski apgādāti. Osta bija uzņēmusies
šefību arī par kolhoziem, starp citu, tieši tad, kad liela uzmanība bija
jāpievērš kukurūzas audzēšanai.
1965. gadā N. Žiharevu
apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un Goda zīmi „PSRS Nopelniem bagātais jūras
flotes darbinieks”. Daudz laika un pūļu N. Žiharevs veltīja sabiedriskajam
darbam, daudzus gadus esot Rīgas pilsētas padomes deputāts. Žiharevs iesaistījās
arī zinātniskajā darbā, pētot un analizējot pārkraušanas darbu teoriju un
praksi mūsdienīgā ostu saimniecībā.
1968. gadā N.
Žiharevs kārtējo reizi tika norīkots darbā ārzemēs. Viņš kļuva par PSRS Jūras
flotes ministrijas pārstāvi Polijā, Gdaņskas pilsētā, kur viņš nostrādāja līdz
1972. gadam. Tolaik tur būvēja daudz kuģu pēc Padomju Savienības pasūtījuma, un
Žihareva uzdevums bija sekot šim darbam un nodošanai ekspluatācijā.
Pēc Gdaņskas Žiharevu
norīkoja darbā uz Viborgu. Tur viņš vadīja Jūras ostas atjaunošanu. Šajā senajā
pilsētā viņš nodzīvoja līdz pat savai nāves dienai 2000. gada 5. oktobrim. Nikolajs
Žiharevs apglabāts Viborgā, Varoņu alejā. Odesas Jūras muzejā ir īpašs N.
Žiharevam veltīts stūrītis, kas vēsta par viņa ieguldījumu jūras transportā.
Dzīvesbiedre Lilija
pārdzīvoja vīru par 10 gadiem. Nomira Rīgā 2010. gada 20. jūlijā. Apbedīta Miķeļa kapos.
Žiharevu
ģimenē izaugušas divas meitas: Svetlana un Jeļena (šo atmiņu autore).
Jeļena (1946, Liepāja)
pabeidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un juridisko fakultāti. Pēc
augstskolas divus gadus nostrādāja Rīgā, tad pārcēlās uz dzīvi pie vīra Armēnijā,
kur nodzīvoja vairāk nekā 30 gadus. Strādāja kopā ar vīru Georgiju Airapetovu –
desmitiem dokumentālo un mākslas filmu operatoru inscenētāju un autoru. Divi
dēli pabeidza Valsts Kinematogrāfijas institūtu un darbojas kino industrijā.
Pēc pārcelšanās uz Piemaskavu strādāja Bērnu kino un televīzijas skolā.
Svetlana (1948, Polija,
Ščecina) beidza Rīgas Politehnisko institūtu. Ilgus gadus
nostrādāja „Lattelecom”, noejot visus karjeras pakāpienus – no apakšas līdz
augšai. Ar savu kuplo ģimeni joprojām dzīvo Rīgā. Viņas vīrs Aleksandrs
Samuilovs ir vairākkārtējs PSRS, Bruņoto Spēku un Latvijas čempions sambo un
džudo cīņās.
Jeļena Airapetova (Žihareva)
P.S. Katru gadu
cenšos pabūt Rīgā, kuru tā mīlēja mani vecāki un kas tagad, pateicoties
pilsētnieku pūliņiem, kļuvusi īpaši skaista un ziedoša.