Svetlana Ivanova

Svetlana Ivanova (1935. g. 27. novembrī Krasnojarskā, Krievijas PFSR – 1998. g. 3. aprīlī Rīgā, Latvijas Republikā) – filoloģijas  doktore, Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes krievu literatūras katedras docente.

Svetlana Ivanova dzimusi ģimenē, kur cieņā arvien bijis darbs un garīgās vērtības. No 1946. gada decembra ģimenes galvu – Svetlanas Ivanovas tēvu Jevgeņiju Staruhinu nosūtīja uz Rīgu, uz kurieni vēlāk pārcēlās arī viņa ģimene.

Svetlana Ivanova Rīgā apmeklēja skolu, kur atsevišķi mācījās zēni un meitenes. Mazajai skolniecei vēl pietika gribasspēka papildus apmeklēt privātstundas pie izcilās balerīnas Latvijas operas un baleta teātra solistes un baleta pedagoģes Jeļenas Tangijevas-Birznieces.

Pēc skolas un baleta nodarbībām Svetlana Ivanova cītīgi nodarbojās ar zīmēšanu. 1953. gadā Svetlana Ivanova sekmīgi pabeidza Rīgas 10. vidusskolu.

No 1953. līdz 1958. gadam Svetlana Ivanova studēja Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un filoloģijas fakultātes krievu valodas un literatūras nodaļā, kur Marijas Semjonovas (1910–1988) vadībā pētīja krievu valodas pasniegšanas metodiku latviešu skolās. Stažēšanās laikā strādāja laikrakstā «Sovetskaja Molodež» par ārštata korespondenti. Nopietni aizrāvās arī ar mākslas vingrošanu. Brīvprātīgi piedalījās Kazahijas neskarto zemju apgūšanā. Beidzot Latvijas Valsts universitāti, Svetlana Ivanova ieguva kvalifikāciju – filoloģe un krievu valodas un literatūras pasniedzēja vidusskolā.

1950. gadu beigās – 1960. gadu sākumā pēc augstskolas beigšanas Svetlana Ivanova sešus gadus pasniedza krievu valodu un literatūru Krustpils un Lielvārdes latviešu un krievu skolās, kā arī vadīja krievu valodas un literatūras skolotāju zonālo metodisko apvienību, kur ieviesa novatoriskas metodes valodu mācīšanas uzlabošanā vispārizglītojošo skolu vidējo un vecāko klašu skolēniem.

No 1963. līdz 1967. gadam Svetlana Ivanova strādāja par atbildīgo sekretāri Zinību biedrības Jelgavas pilsētas nоdaļā un arī par diktori – korespondenti Jelgavas pilsētas radio. Papildus Svetlana Ivanova atrada laiku strādāt par stundu pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un Rīgas Politehniskajā institūtā, kā arī sekmīgi kārtoja eksāmenus LVU aspirantūras programmā.

1967. gadā Svetlana Ivanova iestājās LVU krievu literatūras katedras klātienes aspirantūrā, ko beidza 1970. gadā. 1971. gadā viņa sekmīgi aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju „M. Šolohova daiļrades uztvere Latvijā”.

No  1970. līdz 1978. gadam Svetlana Ivanova strādāja par pasniedzēju, bet no 1978. līdz 1991. gadam – par  LVU Filoloģijas fakultātes krievu literatūras katedras docenti.

Paralēli mācību procesam Latvijas Universitātē Svetlana Ivanova strādāja pie doktora disertācijas, vāca materiālus, daudz laika pavadīja Vissavienības zinātniskās iestādēs, piemēram, Valsts Krievu valodas institūtā Maskavā, stažējās Kijevas Valsts universitātē.

Svetlana Ivanova lasīja lekciju kursus: krievu literatūras vēsture pēc oktobra revolūcijas periodā, PSRS tautu literatūras un mūsdienu literatūras vēsture, literatūras pasniegšanas metodika vidusskolā.

Svetlana Ivanova īpaši lielu uzmanību veltīja speckursam par mūsdienu daudznacionālo romānu, specsemināram par krievu un latviešu literatūras sakariem.

Svetlana Ivanova vadīja studentu kursa un diplomdarbus, piedalījās Daugavpils universitātes Valsts eksāmenu komisijas sēdēs.

Svetlana Ivanova ir sarakstījusi grāmatas „Mihaila Šolohova daiļrade Latvijā” (Rīga, Zvaigzne, 1975), «Krievu un latviešu literārie sakari” (Rīga, LVU, 1980) un vairāk nekā 20 zinātniskos darbus un mācību līdzekļus par latviešu un krievu literārajiem sakariem, kā arī par nacionālo republiku tautu literatūru.

Svetlana Ivanova piedalījās starptautiskās (Rostoka, Kijeva, Sverdlovska) un Latvijas mēroga zinātniskās konferencēs, kur uzstājās ar izvērstiem referātiem.

1990. gadu vidū Svetlana Ivanova sagatavoja un ieviesa praksē latviešu valodas kā svešvalodas pasniegšanas autormetodiku Latvijas Republikas augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem. Šīs autormetodikas praktiskā pieredze izanalizēta un noformulēta Svetlanas Ivanovas pēdējā grāmatā, kas veltīta šai tēmai.

1996. gadā Svetlana Ivanova naturalizējās un ieguva Latvijas pilsonību.

Svetlana Ivanova aizgāja no dzīves 1998. gada 3. aprīlī. Viņas atdusas vietās Matīsa kapos ir sērojoša skulptūra, kuras pakājē iekalts vienkārši latīņu teiciens „VITA INGENUA”, kas nozīmē „Cēlā dzīve”. Mēs zinām, kas tie ir dziļi patiesi vārdi…

 (С) 2012  Inna Bergmane

S. Ivanovas biogrāfiju papildināja ģimenes locekļi N. Ivanovs un A. Ivanovs.