Pirmās ziņas par Pareizticību Latvijā attiecas uz X gadsimtu. Pa Daugavu veda slavenais ceļš „no varjagiem uz grieķiem”. Tas bija ne tikai tirdzniecības, bet arī kristietības izplatīšanas ceļš. Tagadējās Latvijas austrumu rajonos kristietība ienāca no Senās Krievzemes kaimiņu novadiem – no Polockas, Pleskavas, Novgorodas XI-XII gs. Par Pareizticību Latvijā liecina gan arheoloģiskie izrakumi, gan rakstu avoti. Vēsturniekiem nav zināmi pareizticības vardarbīgas uzspiešanas fakti. >>

XVIII gs. beigās – XIX gs. pirmajā pusē Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās valdošo stāvokli joprojām ieņēma vācu muižnieki un tirgotāji. Krievijas likumi uz Baltijas guberņām neattiecās. Lietvedības valoda tajās bija vācu. Pilnvērtīgu izglītību varēja iegūt tikai vācu valodā. Krievu pareizticīgo minoritātei, ko galvenokārt veidoja tirgotāji un strādnieki, patstāvīgas politiskas nozīmes nebija. Pie turības tikušie pareizticīgie tirgotāji nereti pārņēma vācu kultūru, atdeva savus bērnus vācu skolās. >>

Latvijas un Igaunijas teritorijā Pareizticīgās Baznīcas vispārējā kārtības un organizācijas sistēma veidojās 19. gadsimtā. Tādā pašā formā tā turpināja pastāvēt līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917. gadā. Tomēr 20. gadsimta sākums bijis liktenīgo notikumu priekšvakars, šajā laikā cilvēku dzīve un noskaņojums ievērojami mainījušies. >>

Text is not translated >>

Pēc neatkarīgu Baltijas valstu nodibināšanas Rīgas eparhija sadalījās divās daļās – Latvijas un Igaunijas. 1920. gada 27. februārī Vislatvijas Pareizticīgās baznīcas koncils vienbalsīgi ievēlēja Jāni Pommeru par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu. >>

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās iestājās jauns posms vecticībnieku dzīvē. 1920. gada novembrī notika Latvijas vecticībnieku 1. kongress, kurā izveidoja „Latvijas vecticībnieku lietu centrālkomiteju”, noteica vecticībnieku kopienu organizācijas un darbības pamatprincipus. >>

Pareizticīgā baznīca (tajā skaitā arī Latvijas) nacistu okupētajās teritorijās no padomju rokām nonāca nacistu varas kontrolē. Baznīcai nebija tiesību pamest savu draudzi, nerēķināties ar tās interesēm un cerībām, taču tā nevarēja arī ignorēt no okupācijas varas nākušos norādījumus un prasības. Šajos apstākļos no Baznīcas tas prasīja īpaši gudru politiku, kuru pamatvilcienos arī izdevās īstenot Viļņas un Lietuvas metropolītam, Latvijas un Igaunijas eksarham Sergijam (Voskresenskim) (1897–1944). Baznīcas loma kara gados vēl aizvien līdz pat mūsdienām paliek viens no visplašāk diskutējamiem jautājumiem. >>

Pēc Latvijas aneksijas jeb inkorporācijas PSRS sastāvā Latvijas Pareizticīgā Baznīca (LPB) nonāca Maskavas patriarhāta jurisdikcijā. LPB dzīvē sākās neparasti grūts cīņas par izdzīvošanu laikposms ateistiskā režīma apstākļos. Daudzi dievnami tika slēgti, izdemolēti un nojaukti. Daudzi garīdznieki tika represēti. Daļa ganāmpulka locekļu atstāja Baznīcu, baidoties no vajāšanām. Taču pat šādos sarežģītajos apstākļos Pareizticīgā Baznīca turpināja nest cilvēkiem kristīgās ticības gaismu. >>

Padomju likumi, pārmaiņas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē bija cēlonis tam, ka pakāpeniski samazinājās vecticībnieku skaits, tika slēgti lūgšanu nami, sevišķi laukos. Vienlaidu kolektivizācija, kas iznīcināja agrāko dzīvesveidu, migrācija no laukiem sagrāva tradicionālās vecticībnieku kopienas. Kopienu skaits padomju varas gados samazinājās par trešo daļu, to darbība aprobežojās ar reliģisko sfēru. >>