Zinaīda Černova

Zinaīda Černova  (dzim. Jakobi; 1908. g. 23. aprīlī Vitebskā, Krievijas impērijā – 1995. g. 21. janvārī Porttobako, Mērilendas štatā, ASV) – pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un  publicista Pjotra Jakobi meita

Viņa kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām ieradās Rīgā 1919. gada sākumā. Izglītību ieguva O. Ļišinas ģimnāzijā.

Pateicoties Zinaīdas Černovas atmiņām, viņas meitai Ludmilai  izdevās uzrakstīt atmiņu grāmatu “Jurists P. Jakobi un viņa ģimene” (2014. gadā izdota krievu valodā Maskavā, izdevniecībā “Русский путь” 190 lappušu apjomā).

Lūk, kā Ludmila Flama raksta par savu māti: “Mātei  bija acīmredzamas spējas zīmēšanā un veidošanā, viņa lieliski uztvēra cilvēku līdzību, taču, Rīgā beigusi O. Ļišinas ģimnāziju, taču līdzekļu trūkuma dēļ tā vietā, lai mācītos  gleznošanu, viņa tūlīt sāka meklēt darbu. Vēl būdama pavisam jauna un nepieredzējusi, viņa nolēma pārņemt savās rokās pansiju Baltajā pilī. Viņa ielika laikrakstā sludinājumu, solīdama lielisku virtuvi. Taču nevarēja laikus pieņemt darbā  nepieciešamo personālu – nebija naudas.” (Sk. L. Flamas grāmatas 105. lappusē.)

Tajā vasarā viņa spēja uzturēt pansiju tā, lai viesiem sagribētos atbraukt šurp arī nākamajā vasarā. Taču tad pansiju vadīja jau pats Baltās pils īpašnieks Nikolajs Mickevičs.

Kādu laiku Zinaīda strādāja par repetitori, pēc tam iestājās darbā vācu apdrošināšanas biedrībā.

Vislabākās attiecības Zinaīdai bija ar māsu Veru. Savukārt Vera darbojās Aleksandras  Fjodorovas baleta studijā, kur mācījās arī Gaļina Černova. Abas meitenes sadraudzējās, un Gaļina ciemojās arī Jakobi mājās. Vēlāk šeit parādījās arī Gaļinas brālis inženieris Sergejs, kura tēvs arī bija inženieris. 1930. gada 27. aprīlī Zinaīda un Sergejs salaulājās Rīgas Kristus piedzimšanas katedrālē.

Pēc kāzām Zinaīda sāka šūt tērpus pēc pasūtījuma. Tas kļuva par jūtamu ģimenes atbalstu, jo Sergeja Černova tēva fabrikā ražošanas lietas neattīstījās spīdoši. Jaunā ģimene dzīvoja visai nabadzīgi, mitinājās koka namiņā Martas ielā. Tikai vēlāk jaunā  ģimene pārgāja dzīvot pie Sergeja vecākiem Brīvības ielā.

Ar laiku Černovu ģimene sāka dzīvot labāk: Sergejs iestājās darbā par inženieri Vagonbūves rūpnīcā, bet Zinaīda atvēra modes salonu. 1931. gada 4. jūnijā ģimenē piedzima meita Ludmila (pēc laulībām viņas uzvārds bija Oboļenska, Flama).

Zinaīdas meita atceras, ka  viņas “ māte bija vispraktiskākā, izlēmīgākā un drosmīgākā no visām Jakobi ģimenes meitām. Ne vienreiz vien  es biju lieciniece, ka kara laikā māte aizstāvēja cilvēkus, nekad viņa nekrita panikā vai izmisumā, centās rast izeju no jebkuras situācijas. Nacistu okupācijas laikā mana māte aktīvi piedalījās Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzīto bērnu glābšanas akcijā. Bērnus nacisti bija atveduši šurp no Baltkrievijas ciemiem, kurus viņi paši bija iznīcinājuši, “attīrot” tos no partizāniem, kamēr vecos cilvēkus ieslēdza  mājās un  dzīvus sadedzināja. Bet sievietes un bērnus atdzina uz Salaspili, šeit viņus izšķīra, sievietes nosūtīja it kā darbos uz Vāciju, bet, kā vēlāk izrādījās, daudzas no viņām gāja bojā Treblinkas nāves nometnē. Traumētos un izsalkušos bērnus atstāja Salaspilī nomiršanai.

Gandrīz brīnumainā kārtā, piedaloties metropolītam Sergijam (Voskresenskim) un Krievu komitejai, izdevās saņemt okupācijas varas iestāžu atļauju atdot bērnus ģimenēs ar noteikumu, ka šī akcija norisināsies bez īpašas izpaušanas. Tomēr vēsts par to, ka uz Rīgas  Pareizticīgo sieviešu klosteri atvedīs izbadējušos bērnus, ātri izplatījās pilsētā. Bērnus pieņēma gan latviešu, gan krievu ģimenes, gan jaunieši, gan vecāku gadagājumu cilvēki.  Manas mātes piedalīšanās pārrunās ar vāciešiem palīdzēja  nokārtot domstarpības par detaļām, kā bērnus nogādāt Rīgā.  Viņus, utainus, izdēdējušus līdz pēdējai robežai, saslimušus ar dizentēriju, no Salaspils uz klosteri veda ar kravas mašīnām. Mana māte un citi palīgi iznesa bērnus no mašīnas uz rokām un  palīdzēja  viņus atdot nākamajiem audžuvecākiem. Šī akcija turpinājās vairākas dienas, atceros, ka pirmajā dienā māte atveda mājās sešgadīgu meiteni Tasju, kura tik tikko turējās kājās.” (Sk. Ludmilas Flamas minēto grāmatu krievu valodā “Jurists P. Jakobi un viņa ģimene”, 114.–115. lpp.)

1944. gadā aizbraucot no Latvijas, Černovi paņēma līdzi emigrācijā arī Tasju (Hlamenoka, 1935–2001). ASV Tasja mācīja franču valodu, apprecējās ar fiziķi Tomasu Džolliju. Septiņdesmitajos gados  Tasja ar vīru paņēma savā aizgādnībā bēgļu ģimeni no Vjetnamas.

Černovu ģimene, aizbraucot no Rīgas,  vispirms nokļuva Vācijā, pēc tam pārbrauca uz Maroku, bet 1954. gadā apmetās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Ludmila Flama šajā sakarībā  atceras: “1944. gada jūlijā mēs aizbraucām no Rīgas uz Vāciju. Braukt prom negribējās, bet padomju terors 1940.–1941. gadā  bija atmiņā. Perspektīva nokļūt Vācijā maz vilināja, cerības deva tikai tas, ka Trešā  reiha dienas tuvojās savam galam. Cerējām uz iespēju nokļūt pie Rietumu sabiedrotajiem.

Vispirms liktenis aizveda mūs uz Vācijas dienvidiem, nokļuvām senatnīgā, pilnīgi “faustiskā” universitātes pilsētā Freiburgā. Drīz to sabombardēja  līdz pamatiem, un mēs ar vecmāmiņu Suzannu devāmies pie tantes Katjas Mickevičas uz Poznaņu.

Kad šeit sāka uzbrukt padomju armija un bija dzirdama kanonāde, mēs virzījāmies cauri Berlīnei uz dienvidiem, Šveices virzienā, taču pieņemtās manas māsas slimības dēļ iestrēdzām netālu no Leipcigas. Tur mēs arī sagaidījām amerikāņu armiju.

Pēc tam bija pārvietoto personu nometne Manheimā, kur mūs divreiz dienā baroja ar zirņu zupu, un šeit mēs bijām liecinieki, kā piespiedu kārtā mēģināja repatriēt padomju pilsoņus. Mēs kā  Latvijas pilsoņi repatriācijai nebijām pakļauti, bet nometnē bija daudz ukraiņu, kurus saskaņā ar Jaltas vienošanos vajadzēja sūtīt atpakaļ uz mājām. Par laimi, mūsu nometnes priekšnieks, redzēdams cilvēku gājienu  baltos apsegos, kuri drīzāk bija gatavi nomirt nekā nokļūt dzimtenē, pats uz savu risku pavēlēja karavīru daļām aiziet prom no nometnes.

Pēc kāda laika mēs pārbraucām uz Minheni. Tur tēvs kopā ar divem kompanjoniem uzsāka nelielu darījumu, bet  es iestājos krievu ģimnāzijā “Žēlsirdīgais samarietis” (1945–1948). Izpostītajā Vācijā ārzemniekiem nebija nekādu iepriecinošu izredžu nākotnē. Visi centās aizbraukt – kā kurš vien varēdams: citi devā uz raktuvēm Beļģijā, citi tiecās nokļūt pāri okeānam uz Diendid-vai Ziemeļameriku vai arī  uz Maroku.

Pēc tam, kad ar mūsu dokumentiem un ar mūsu vārdiem uz ASV aizbrauca  cita ģimene (tādi gadījumi bija), vecāku izvēlē palika Maroka, kur jau dzīvoja vecmāmiņa un mātes māsas. Tēvs noslēdza līgumu ar franču firmu Kasablankā, lai strādātu smagu fizisku darbu. Māte uzņēmās darbu ar savu šujmašīnu. Mātes sakari palīdzēja tēvam: nostrādājis līgumā paredzēto laiku, viņš pēc gada dabūja darbu savā specialitātē.

Tolaik Kasablankā bija apmetusies visai liela krievu kolonija, es aktīvi nodarbojos ar krievu skautiem. Taču Maroka bija tikai īslaicīga piestātne bēgļu ceļā. Maroka pārstāja būt par Francijas protektorātu, un eiropiešu lielākajai daļai šeit vairs nebija vietas, viņi sāka aizbraukt:  franči devās uz Franciju,  krievi lielākoties – uz Ameriku.”

1952. gadā Ludmila aizbrauca uz Minheni, kur sāka strādāt radiostacijas “Amerikas balss” Eiropas nodaļā.

Zinaīda un Sergejs Černovi kopā ar Tasju 1954. gadā aizbrauca uz ASV un apmetās uz dzīvi Ņūheivenas pilsētā, Konektikutas štatā, netālu no Mickeviču dzīvesvietas.

Sergejs Černovs sākumā strādāja par rasētāju, pa vakariem mācījās universitātē un panāca, ka tika atzīts viņa inženiera diploms. Vēlāk viņš atvēra savu uzņēmumu. Zinaīda Černova pirmoreiz mūžā varēja nestrādāt un viņa aizrāvās ar glezniecību.

Černovu laulātais pāris savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Floridā. Pēc vīra Sergeja nāves Zinaīda savu pēdējo stundu sagaidīja meitas Ludmilas mājā Mērilendas štatā.

Ludmila Flama

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Родные отражения. Каталог персоналий автографов. Составитель И.Е. Иванченко. – Москва, Вече, 2014, стр. 126-127.