Anna Jengaličeva

Anna Jengaličeva  (dzimusi Jakobi; 1917. g. 2. janvārī Petrogradā, Krievijas impērija – 1998. g. 3. oktobrī  Briselē, Beļģijā)  –  pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un publicista Pjotra Jakobi meita, kņaza Andreja Jengaličeva dzīvesbiedre.

Anna (ģimenē saukta par Asju) bija jaunākais bērns Jakobi daudzbērnu ģimenē. Kopš 1919. gada dzīvoja Rīgā. Mācījās O. Ļišinas ģimnāzijā, bet, kad 1936. gadā to likvidēja, viņa turpināja mācības Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā, kuru pabeidza 1938. gadā. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņa strādāja telefonu centrālē.

1939. gada vasarā notika ievērojamais pavērsiens viņas dzīvē – Baldonē pavadīt atvaļinājumu no Kongo atbrauca kalnu inženieris kņazs Andrejs Jengaličevs. Jau iepriekš Jakobi ģimenē biežs viesis bija viņa brālis Nikolajs, kuram bija ieskatījies Verā. Andrejam tūlīt iepatikās Anna.

Ludmila Flama savās atmiņās raksta, ka Veročka šaubījās, vai apprecēties ar Nikolaju, vai ne. Pēc baznīcas noteikumiem, ja Andrejs apprecas ar Asju, Vera saradotos ar Nikolaju, un tad viņa vairs nedrīkstētu laulāties ar Nikolaju. Tādas laulības varēja notikt tikai vienlaicīgi, un Vera piekrita. Ģimene tolaik vēl sēroja pēc  Mavrikija, taču atlikt kāzas nevarēja, jo Andrejam beidzās atvaļinājums un viņam vajadzēja atgriezties Kongo. Un tika nolemts abas laulības sarīkot 1939. gada 23. jūlijā. Laulībām vajadzēja notikt tikko kā uzceltajā Baldones Svētā Lielmocekļa Panteleimona Dziedinātāja baznīcā.

Asjas un Andreja Jengaličevu laulība izrādījās laimīga. Taču Veras un Nikolaja Jengaličevu kopīgā dzīve neizveidojās labvēlīga un pēc dažiem gadiem viņi izšķīrās.

1939. gada 12. augustā Anna un Andrejs Jengaličevi  aizbrauca no Latvijas uz tālo  Kongo un viņiem pagāja secen Latvijā notikušie politiskie satricinājumi un Otrā pasaules kara šausmas.

Kongo Jengaličevu ģimenē piedzima trīs bērni: 1943. gadā piedzima dēls Jakovs, 1944. gadā pasaulē nāca  Andrejs, 1947. gadā – meita Anastasija.

“Krievu vidē Leopoldvilā (kopš 1966. gada – Kinšasa) kņaze Anna Jengaličeva īpaši raizējās, kā bērniem saglabāt dzimto valodu. Izaugusi pirmskara Latvijā, kur atšķirībā no Beļģijas krieviem nebūt ne tik grūti bija saglabāt savu kultūru un valodu, viņa ļoti sāpīgi uztvēra emigrantu ģimeņu bērnu “pārfranciskošanos”. Viņa pat gribēja ierīkot krievu privātskolu Kongo galvaspilstā, taču no ieceres nekas neiznāca, jo vieni te atbrauca šurp, citi te atkal aizbrauca prom.” (No intervijas ar V.S. un J.D.  Spečinskiem. Sk.:  Владимир Ронин. «Русское Конго» 1870–1970. Том 2,  стр. 357.)

1960. gada 30. jūnijā Kongo kļuva neatkarīga no Beļģijas. Šī notikuma sekas bija vardarbības akti pret baltajiem iedzīvotājiem. 1960. gada 13. jūlijā  Nadžiļi lidostā ieradās Beļģijas desantnieki un pārņēma to savā kontrolē. Inženieris kņazs Andrejs Jengaličevs aizsūtīja sievu un visus trīs  bērnus uz Briseli. (Sk.: Владимир Ронин. «Русское Конго» 1870–1970. Том 2,  стр. 396.)

Ludmila Flama savās atmiņās par Jakobi ģimeni apraksta arī  Annas Jengaličevas bērnu  turpmākās dzīves ceļus Eiropā: “Politiskie notikumi – cīņa par neatkarību, kad balto cilvēku dzīve šajā Beļģijas kolonijā kļuva bīstama, piespieda viņus 1960. gados steidzīgi braukt uz Beļģiju. Viņu (Jengaličevu – red.) meita kļuva par  speciālisti-bibliotekāri, dēls Andrejs ieguva inženiera-elektriķa izglītību. Viņi un viņu ģimenes dzīvo Briselē, bet dēls Jakovs, kurš līdz aiziešanai pensijā strādāja finanšu specialitātē  metalurģijas nozarē, dzīvo Francijā.”

Āfrikā pavadītais laiks Annai Jengaličevai veicināja redzes zaudēšanu: viņa kļuva akla lielās hinīna devas dēļ ārstēšanas laikā no malārijas.

Anna (Asja) Jengaličeva nomira 1998. gada 3. oktobrī Briselē.

Tekstu sagatavoja Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Владимир Ронин. «Русское Конго» 1879–1970.  Тom 1. – Москва: Русский путь, 2009; Т. 2. – Москва: Русский путь, 2009.