Sākumlapa > Tēmas > Personas
Jeļena  Bulgakova

Jeļena Bulgakova

Jeļena Bulgakova (dz. Ņurenberga) (1893. gada 21. oktobrī /2. novembrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1970. g. 18. jūlijā Maskavā, Krievijas PFSR) – tulkotāja, izcilā krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova dzīvesbiedre

Jeļena ir dzimusi Rīgā laikraksta «Rižskij vestņik» redakcijas žurnālista Sergeja Ņurenberga ģimenē. Arī patlaban ir saglabājies nams, kurā Jeļena ir dzimusi un pavadījusi bērnības gadus. Tā adrese ir Vīlandes ielā 3.

Sergejs Nirenbergs neaprobežojās ar žurnālistiku vien, viņš rūpējās arī par krievu rīdzinieku kultūru un izglītību. S. Ņurenbergs bija viens no 1. Krievu maksas tautas bibliotēkas dibinātājiem, viņš kļuva par Krievu Izglītošanas biedrības līdzdibinātāju un vienu no tās aktīvistiem (šīs biedrības dāmu komitejā darbojās Jeļenas māte – Aleksandra), viņš palīdzēja Krievu drāmas teātrim. «Margarita» saglabāja atmiņas par to. Pēc dauzām desmitgadēm Jeļena vēstulē savam brālim rakstīja, ka teātra cienītājam Bulgakovam «..ļoti patika klausīties manus stāstus par bērnības gadiem, par mūsu ģimeni.»

Jeļena mācījās Rīgas Lomonosova ģimnāzijā. Par to, cik lielisku izglītību deva šī ģimnāzija, liecina šāds fakts. Pēc sava dzīvesbiedra rakstnieka nāves Jeļena Bulgakova, lai nopelnītu iztiku, tulkoja krievu valodā Žila Verna, Gustava Emāra, Andrē Moruā romānus. Lai gan nekādas citas izglītības, izņemot Lomonosova ģimnāzijā iegūto, viņai nebija.  

Pirmā pasaules kara laikā Ņurenbergu ģimene pārcēlās uz Maskavu. Šeit Jeļena palīdzēja savam tēvam, ar rakstāmmašīnu pārrakstot viņa aprakstus.  

Drīzumā Jeļena Ņurenberga sāka strādāt Krievijas Telegrāfa aģentūrā (РОСТА), bet pēc tam pārgāja strādāt laikraksta «Izvestija» sekretariātā.

1918. gada decembrī Jeļena Ņurenberga apprecējās ar Sarkanās armijas virsnieku Juriju Nejolovu (pazīstamā aktiera Mamanta Daļska dēlu). Šīs laulības nebija veiksmīgas, bet pateicoties J. Nejolovam, Jeļena iepazinās ar ģenerāli Jevgeņiju Šilovski. Būdams dzimtmuižnieks, J. Šilovskis tiek uzskatīts par Alekseja Tolstoja romāna „Moku ceļš”(jeb „Sāpju ceļi”) («Хождение по мукам») varoņa Vadima Roščina prototipu.  Būdams cara Ģenerālā štāba Akadēmijas absolvents, J. Šilovskis kopš 1918. gada dienēja Sarkanajā armijā. Pēc Pilsoņu kara beigām viņš pasniedza kara akadēmijā, tika iecelts par Maskavas Kara apgabala štāba priekšnieku. 1921. gadā Jeļena apprecējās ar Jevgeņiju Šilovski un nodzīvoja kopā ar otro vīru aptuveni desmit gadus.  

Bet 1929. gadā notika likteņa nolemtā tikšanās – Jeļena iepazinās ar rakstnieku Mihailu Bulgakovu. Vēlāk viņa rakstīja: «Es sajutu, ka viņš ir īpašs rakstnieks, kaut gan 20. gadu daiļliteratūra pie mums bija ļoti talantīga. Krievu daiļliteratūrā bija vērojama neparasta augšupeja. Un visu rakstnieku vidū bija Bulgakovs, kaut gan šajā lielajā zvaigznājā viņš atradās kaut kur malā, jo viņam piemita neparasta valoda, uzskati, humors, viss tas, kas arī nosaka rakstnieka personību. Tas viss mani pārsteidza.»

Tieši viņu iepazīšanās brīdī „mākoņi aizklāja debesis” virs Mihaila Bulgakova galvas. Teātri pārstāja iestudēt viņa lugas, viņa daiļdarbus vairs nepublicēja padomju izdevniecības, viņu pat neņēma darbā par tipogrāfijas strādnieku. Par savām jūtām pret Jeļenu viņš, droši vien, varētu teikt, citējot rindiņu no sava vispopulārāka romāna: «Mīla izlēca viņu priekšā it kā no pazemes...»

1932. gada 4. oktobrī Mihails Bulgakovs oficiāli noslēdza laulības ar Jeļenu. Tanī pat dienā rakstnieks teica savai sievai: «Tagad mēs esam kopā un es ne no kā vairs nebaidos.» Gan Jeļenai, gan rakstniekam Bulgakovam šī bija jau trešā laulība. Tomēr kaislība, ko rakstnieks izjuta pret savu dzīvesbiedri, kas vairs nebija jaunības plaukuma gados (kad viņi apprecējās, Jeļenai jau bija 38 gadi), lika Mihailam Bulgakovam konstatēt: «Es esmu mīlējis tikai vienu vienīgo sievieti – Jeļenu Nirenbergu.»

Viņa, cik vien varēdama, palīdzēja vīram rakstniekam: rakstīja viņa diktēto, ar rakstāmmašīnu pārrakstīja manuskriptus, rediģēja tos, sastādīja līgumus ar teātriem, noturēja pārrunas ar vajadzīgajiem cilvēkiem, caurlūkoja korespondenci un nosūtīja  vēstules. Jeļenas Bulgakovas nopelns ir Mihaila Bulgakova arhīva saglabāšana — daudzus manuskriptus, kas glabājās vienā vienīgā eksemplārā, viņa paspēja ar rakstāmmašīnu pārrakstīt. Pateicoties viņas neizsmeļamajai enerģijai pēc rakstnieka nāves klajā nāca daudzi viņa pirms tam neizdotie daiļdarbi — galvenais no kuriem, protams, ir romāns «Meistars un Margarita». Vēl jo vairāk, Jeļena Bulgakova atklāja sevī arī (lietojot mūsdienu terminoloģiju) menedžeres talantu, un rakstnieks deva viņai pilnvaru noslēgt līgumus ar izdevniecībām un teātriem par savu daiļdarbu publicēšanu un iestudēšanu, kā arī saņemt autora honorārus.  

Pēdējos mūža gados Mihails Bulgakovs smagi slimoja. Brīžiem viņš vairs neko nerakstīja, bet tikai diktēja dzīvesbiedrei savu sacerējumu tekstus. Rakstnieks nomira 1940. gadā, viņa spilgtākais romāns «Meistars un Margarita» tika publicets tikai pēc 26 gadiem pēc autora nāves. Tas notika, pateicoties Jeļenas Bulgakovas enerģijai un neatlaidībai.  

Jeļena Bulgakova mira septiņdesmit septītajā dzīves gadā. Viņa ir apbedīta Maskavā, Novodevičje kapos blakus vīram.  

Aleksandrs Gurins

 

Māte – Aleksandra Ņurenberga (dzimusi Gorska, 1864–1956) 20. gadsimta trīsdesmitajos gados bija Rīgas Krievu izglītības biedrības Dāmu komitejas valdes locekle.

Tēvs  Sergejs Ņurenbergs (1864-1933)  – žurnālists, sabiedrisks darbinieks, ierēdnis.

Brāļi un māsa:

Aleksandrs Ņurenbergs (1890–1964) – arhitekts, viens no 1937. gada Parīzes starptautiskās izstādes Baltijas paviljona projekta autoriem. Līdz Otrajam pasaules karam dzīvoja galvenokārt Igaunijā. Repatriējās uz Vāciju, kur dzīvoja līdz mūža beigām.

Olga Bokšanska (1891–1948) – strādāja Maskavas Dailes teātrī par Vladimira Ņemiroviča-Dančenko sekretāri.

Konstantīns Ņurenbergs (1895–?) – jūrnieks. Iekšlietu tautas komisariāta orgāni arestēja 1941. gada 11. februārī. Viņu apsūdzēja, ka, strādādams uz jūras kuģiem, jūrnieku vidē veicis pretpadomju aģitāciju. 1941. gada 4. jūnijā Baltijas īpašā kara apgabala Kara tribunāls piesprieda viņam 15 gadus brīvības atņemšanu un uz pieciem gadiem atņemt politiskās tiesības. Par Konstantīna Ņurenberga turpmāko likteni nav ziņu. – LVA, 1986. f., 1. apr., 4853. lieta.

 

Александр Гурин. Божественная знакомая сатаны

Ольга Дорофеева. Дом Маргариты

Леонид Ленц. Сергей Маркович Нюренберг (1864-1933)

Pēc tēmas

Dzimušie Latvijā