Aleksandrs Veidemans
Aleksandrs Veidemans (1879. g. 18. maijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1943. g. 7. janvārī Rīgas Jūrmalā, Ostlandē/Latvijā) – filozofs.
Filozofs Aleksandrs Veidemans ir dzimis Sanktpēterburgā; viņa vectēvs pēc savas izcelsmes bija nācis no Mītavas (Jelgavas). A. Veidemana filozofiskā mantojuma pētītāja, filozofijas doktore Svetlana Kovaļčuka raksta, ka filozofa ģimenē mīlestība pret visu vācisko bija sadzīvojusi līdzās ar dziļu pietāti pret krievu kultūru.
Sanktpēterburgā A. Veidemans absolvējis ģimnāziju un 1899. gadā iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
1903. gadā A. Veidemans kļuvis par filozofiskā pulciņa dibinātāju; vēlāk šis pulciņš ticis nosaukts par Sanktpēterburgas Filozofisko sapulci.
No 1903. līdz 1923. gadam A. Veidemans strādājis par pasniedzēju dažādās Sanktpēterburgas mācību iestādēs: Jūras kadetu korpusā, sieviešu ģimnāzijā u.tml. Pēc S. Kovaļčukas datiem, 1907. gadā filozofs ticis apbalvots ar Sv. Staņislava 3. pakāpes ordeni, 1911. gadā – ar Sv. Annas 3. pakāpes ordeni.
1923. gadā Aleksandrs Veidemans kopā ar ģimeni emigrējis no Padomju Krievijas un apmeties uz pastāvīgo dzīvi Latvijā. Rīgā viņš līdz 1930. gadam bija pasniedzis dažādās privātās vidējās mācību iestādēs, kādu laiku pasniedzis Krievu universitātes kursos.
1927. gadā Kauņas Universitātē A. Veidemans aizstāvējis filozofijas zinātņu doktora disertāciju tēmā „Domāšana un esamība” («Мышление и бытие»). Filozofs saņēmis Latvijas Republikas pavalstniecību. Viņa dzīvesbiedre Jekaterina kā aktrise spēlējusi biedrības “Krievu Drāmas teātris” teatrālajā studijā. Filozofs lasījis lekcijas Viļņā un Kauņā, sadarbojies ar virkni laikrakstu.
Aleksandrs Veidemans savu filozofisko ceļu meklēja neokantisma, hēgelisma un Visvienotības filozofijas skolu ietvaros.
Аleksandrs Veidemans ir veselas virknes monogrāfiju autors. 1926. gadā viņš publicējis monogrāfiju „Domāšana un esamība” («Мышление и бытие»).
Vēlāk klajā nākusi virkne citu A. Veidemana filozofisku darbu:
„Pasaule kā jēdziens” («Мир как понятие») (1931.g.);
„Traģika kā mākslas, reliģijas un vēstures būtība” («Трагика как сущность искусства, религии и истории») (1937.g.);
„Traģika kā mākslas, reliģijas un vēstures būtība” (1938.g.)
un filozofa pēdējā grāmata - „Ļaunuma attaisnojums” («Оправдание зла»), kas izdota 1939. gadā.
Filozofs uzskatījis, ka Baltijas tautas ir saistošais posms vācu un krievu kultūru sintēzei. S. Kovaļčuka raksta, ka šai sakarā A. Veidemans ir atzīmējis: “..sevišķi svarīga nozīme visas Eiropas kultūras nākamībai [..] pirmām kārtām, ir nepieciešams nostiprināt triju šīs brīvās sintēzes lielo posmu: Krievijas, Vācijas un tilta un barjeras starp tām – Baltijas tautu, patstāvību - politisko brīvību un neatkarību.”
Aleksandrs Gurins
Fotoattēls no A. Veidemanes un I.-F. Subotinas ģimenes arhīvā.
Informācijas avoti:
Светлана Ковальчук: Страницы жизни А.В.Вейдемана
Светлана Ковальчук: "Gan diena nāks..."
Ilustrācijas tēmai
