Valērijs Ņikiforovs

Valerijs Ņikiforovs  (1948. g. 4. februārī, Roslavļā, Krievijas PFSR) –  habilitētais filozofijas zinātņu doktors (Dr. habil. phil.), profesors, viens no Baltijas Krievu institūta (no 2006. gada – Baltijas Starptautiskā akadēmija) dibinātājiem.

Valerijs Ņikiforovs 1966. gadā ar sudraba medaļu pabeidza vidusskolu. Tajā pašā gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, sākumā viņš studēja Elektroenerģētikas fakultātē (tagad  – Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāte), pēc tam turpināja studijas Mehānikas fakultātē, kuru viņš pabeidza 1971. gadā. Kā Vissavienības studentu darbu konkursa uzvarētājam viņam piedāvāja turpināt mācības Maskavas Universitātes filozofijas aspirantūrā. Pēc aspirantūras viņš sāka strādāt  Latvijas Valsts universitātē Filozofijas un loģikas katedrā: 1974.–1976. gadā viņš bija pasniedzējs, 1976.–1978. gadā – vecākais pasniedzējs, 1978.–1982. gadā – docents, bet no 1982. gada līdz 1992. gadam viņš bija šīs katedras vadītājs.

1975. gadā V. Ņikiforovs aizstāvēja kandidāta disertāciju “Modelēšana kā zinātniskās pētniecības metode”.  1989. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju “Problēmsituācija un problēma: ģenēze, struktūra, funkcijas” un viņam piešķīra filozofijas zinātņu doktora grādu par jauna zinātniskā virziena “Problēmoloģija problēmsituācijas un problēmu korektas nostādnes analīzes loģiski metodoloģiskie līdzekļi”  atklāšanu. 1991. gadā viņu ievēlēja profesora amatā, bet 1992. gadā piešķīra habilitētā filozofijas doktora (Dr. habil. phil.) zinātnisko grādu. 2002. gadā V. Ņikiforu ievēlēja par  Starptautiskās informācijas tehnoloģiju akadēmijas īsteno locekli (akadēmiķi), bet  2004. gadā – par  Starptautiskās augstskolu zinātņu akadēmijas īsteno locekli.

1992. gadā V. Ņikiforovs kopā ar entuziastu grupu izveidoja Baltijas Krievu institūtu (pašlaik – Baltijas Starptautiskā akadēmija). Līdz 1994. gadam viņš bija institūta direktors,  no 1994. līdz 2004. gadam – tā rektors. Viņš ir Baltijas Starptautiskās akadēmijas, Baltijas psiholoģijas un menedžmenta institūta, Sociālo un humanitāro problēmu zinātniskās pētniecības institūta līdzdibinātājs un valdes loceklis.

Izglītošana, docēšana augstskolās un šī darba organizēšana ir profesora V. Ņikiforova profesionālā darbība un dzīvesveids. Pašlaik viņš lasa studiju kursus loģikā, filozofijā, zinātnes metodoloģijā un problēmoloģijā bakalauru, maģistru un doktoru programmās. V. Ņikifora  zinātniskā darba galvenais virziens ir  metodoloģijas kā jebkura veida cilvēku darbības racionalizācijas un optimizācijas autora traktējumā un problēmsituāciju analīzes un problēmas korektas nostādnes analīzes metožu turpmākā  izstrāde. Viņš joprojām aktīvi turpina izstrādāt arī mācīšanas metodiku augstskolās.

Viņš ir vairāku monogrāfiju, mācību un metodoloģisko līdzekļu un vairāk nekā 140 zinātnisko rakstu autors. Lūk, dažas viņa publikācijas vairākās valodās: Проблемная ситуация и проблема: генезис, структура, функции. Рига‚ 1988; Современные методы генерации идей: Учебное пособие. Рига‚ 1990; Теоретические основы педагогики высшей школы. Рига, 2003; Loģika: Lekciju kursa konspekts un kontroluzdevumi. Rīga, 2006; Избранные работы разных лет: философия; философия науки; логика и методология научных исследований; методы анализа и решения проблем; педагогика высшей школы. Рига, 2008; Realizacja postanowien systemu bolonskiego w szkolnictwie wuzszym Lotwy, Litwu i Estonii. Siedlce, 2011; The Main Directions of International Co-Operation in the Sphere of Higher Education, 2012.

Valērijam Ņikiforovam ir pieaudzis dēls Ņikita.

Profesora dzīves devīze ir: kamēr vari, tikmēr dari!

Viņš daudz ceļo, viņam patīk aktīvi atpūsties.

                                                                                                               Sergejs Coja