Viktors Tihonovs

Viktors Tihonovs (1930. g. 4. jūnijā Maskavā, Krievijas PFSR – 2014. g. 24. novembrī Maskavā, Krievijas Federācijā) –  no 1968. gada līdz 1977. gadam bija Rīgas hokeja komandas “Dinamo”  galvenais treneris,  vēlāk bija Maskavas ACSK un Padomju Savienības izlases galvenais treneris.

Viktors piedzima strādnieku ģimenē, viņa tēvs Vasilijs Tihonovs (1906–1942) gāja bojā kaujā pie Staļingradas. Viktoru un viņa brāli izaudzināja māte Anna Tihonova (1909–1984).

Viktors agri sāka strādāt, Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā divpadsmit gadu vecumā viņš uzsāka atslēdznieka gaitas autobusu parkā. 1943. gadā viņš turpināja mācīties skolā.

1948.gadā V. Tihonovu iesauca dienēt armijā un kā spējīgu sportistu viņu iekļāva Maskavas kara apgabala gaisa karaspēku hokeja komandā; no 1949. līdz 1953. gadam viņš spēlēja šī kluba komandā, bet no 1953. līdz 1963. gadam viņš spēlēja Maskavas “Dinamo” komandā, uzstājoties aizsarga pozīcijā. 1950. gadā viņam piešķīra sporta meistara nosaukumu. Savā sportista karjerā V. Tihonovs komandas sastāvā trīs reizes kļuva par Padomju Savienības čempionu.

Taču vislielāko popularitāti un nopelnus V. Tihonovs iemantoja, būdams hokejistu treneris. Sākumā viņš bija hokeja kluba “Dinamo” (Maskava)  galvenā trenera palīgs. 1968. gadā iesākās V. Tihonova patstāvīga trenera karjera – tieši tad viņš vadīja hokeja klubu  “Dinamo” Rīgā. Toreiz hokeju Latvijā nācās “iekustināt” burtiski no nulles – taču jaunā trenera darbības laikā agrāk mazspēcīgā komanda iekļuva Padomju Savienības čempionāta otrajā hokeja līgā.

V. Tihonova lielo organizatorisko spēju dēļ izdevās Rīgā izveidot hokejistu sagatavošanai neieciešamo tehnisko bāzi un sporta skolu, tādējādi tika ielikts pamats Latvijas galvenās hokeja komandas panākumiem nākotnē.

Trenera darbā atklājās V. Tihonova izcilais talants. Viņš izveidoja komandai savu spēles rokrakstu. Augstas klases spēlētāju nepietiekamību kompensēja stingra disciplīna spēles gaitā: treniņos tika izstrādāti visdažādākie spēles taktikas varianti. V. Tihonova daudzas novatoriskās idejas (piemēram, Rīgas “Dinamo” pirmo reizi Padomju Savienībā sāka spēlēt četri piecnieki triju vietā  – tas ļāva paātrināt spēles tempu) kļuvušas par aksiomām.

Ar neatlaidīgu darbu V. Tihonovam izdevās izvest “Dinamo” komandu (Rīgu) Padomju Savienības pirmajā, bet pēc tam 1973. gadā augstākajā hokejspēles divīzijā. Viņa trenera darbības vainagojums Latvijā bija Rīgas hokeja komandas ceturtā vieta Padomju Savienības čempionātā hokejā 1966./1967. gadā (komandas vislielākā sasnieguma 1948. gadā atkārtojums). Tieši tajā laikā “Dinamo” (Rīga) kļuva par vienu no spēcīgākajām klubu hokeja komandām Padomju Savienībā un Eiropā.

Būdams treneris, V. Tihonovs izaudzinājis daudzus talantīgus hokejistus – tādus kā Helmuts Balderis, Mihails Vasiļonoks, Haralds Vasiļjevs un vēl citus. Vairākus Rīgas  kluba “Dinamo” kluba spēlētājus sāka iesaistīt PSRS pirmās un otrās izlases komandu spēlēs. 1977. gadā Padomju Savienības čempionātā H. Balderis kļuva par visrezultatīvāko spēlētāju un par labāko uzbrucēju pasaules čempionātā. Par nopelniem Latvijas hokeja attīstīšanā Viktoram Tihonovam 1970. gadā tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā trenera nosaukums.

1974.–1977. gadā V. Tihonovam tika uzticēts vadīt PSRS hokeja izlases otro komandu. 1977. gadā V. Tihonovs vadīja Maskavas  ACSK un jau  pirmo valsts izlasi . Viņa vadībā ACSK vairāk nekā desmit reižu uzvarēja Padomju Savienības čempionātā, bet valsts izlase daudzreiz uzvarēja pasaules čempionātos un Olimpiskajās spēlēs (pēdējās – trīs reizes). V. Tihonova vadībā PSRS izlase uzvarēja tādos prestižos turnīros kā Izaicinājuma kauss (spēļu sērija starp Padomju Savienības izlasēm hokejā un Nacionālo hokeja līgu) 1979. gadā un Kanādas kauss 1981. gadā.

1978. gadā V. Tihonovs kļuva par Padomju Savienības Nopelniem bagāto treneri. Vairākkārt viņš saņēmis Padomju Savienības un Krievijas Federācijas valdības apbalvojumus, kā arī starptautisko organizāciju balvas. Viņš ir apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1978), Tautu Draudzības ordeni (1981), Ļeņina ordeni (1983), Oktobra Revolūcijas ordeni (1988), ar 3. pakāpes ordeni “Par Kalpošanu Dzimtenei” (1996), Draudzības ordeni (2010), 2000. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja piešķīrusi viņam Olimpisko ordeni par īpašiem  nopelniem olimpiskās kustības attīstības labā. Viktora Tihonova vārds ierakstīts Olimpiskās Slavas muzeja annālēs  Lozannā, Šveicē.

Tieši Viktors Tihonovs un pazīstamais treneris Vladimirs Jurzinovs, kurš  pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija pie Rīgas “Dinamo” vadības pults, ielika pamatus panākumiem hokejā neatkarīgajā Latvijā – pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mazas valsts izlase ne vienu reizi vien iekļuva spēcīgāko pasaules hokeja lielvalstu desmitniekā.

1988. gada 12. jūnijā Rīgā piedzima V. Tihonova mazdēls – Viktors, kurš arī iet tēva  un vectēva pēdās. 2014. gadā Krievijas Federācijas izlases sastāvā viņš izcīnīja zeltu pasaules čempionātā Minskā un tika atzīts par labāko uzbrucēju  turnīrā.

Viktors Tihonovs nomira 2014. gada 24. novembrī Maskavā.

                                                                                                                 Sergejs Coja

Viktors Tihonovs treniņa laikā. 1974. gads.  B. Tiknusa foto (no LVKFFDA fondiem)