Veronika Doļenko

Veronika Doļenko (dzimusi Mickeviča, 1923. g. 20. jūnijā Baldonē, Latvijas Republikā) – pazīstamā jurista, sabiedriskā darbinieka un publicista Pjotra Jakobi mazmeita. ASV mācīja krievu valodu Jeilas un Prinstonas universitātē.

Veronika (Goņa) piedzima Nikolaja Mickeviča un Jekaterinas Mickevičas (dzimusi Jakobi) ģimenē. Vasaras ģimene pavadīja viņiem piederošajā Baltajā pilī Baldonē, 33 kilometrus dienvidaustrumos no Rīgas. 1929. gadā piedzima Veronikas brālis Deniss. Vasarās Baltajā pilī sapulcējās visa lielā Jakobi ģimene, bet Mickeviči nereti dzīvoja Baldonē cauru gadu.

Pamatskolas programmu Veronika apguva  mājmācības ceļā. Vienu gadu viņa mācījās O. Ļišinas ģimnāzijā, bet, kad to slēdza, viņa turpināja mācīties Rīgas krievu 13. pamatskolā, pēc tās beigšanas viņa iestājās Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā – tolaik tā bija vienīgā krievu ģimnāzija Rīgā. Taču pabeigt izglītošanos šajā ģimnāzijā viņai neizdevās.

1939. gada rudenī Mickeviču ģimene, kurai bija dziļas vācu saknes,  aizbrauca uz Vāciju un līdz 1944. gada beigām dzīvoja Poznaņā, nacistu okupētajās Polijas rietumu zemēs. Poznaņā Veronika pabeidza vācu ģimnāzijas kursu.

Šajā pilsētā Veronika iepazinās ar Valentīnu Doļenko (1916–1997), viņš bija pirmā viļņa emigrants, dzimis Ukrainā, kad viņa māte ar grūtībām devās pie vīra  Rumānijas frontē.

Bēgot no boļševikiem, Doļenko ģimene apmetās Polijā, Poznaņā. Valentīns Doļenko beidza ģimnāziju, sāka studēt vietējā universitātē, taču nepaspēja pabeigt studijas, jo 1939. gadā nacistu okupācijas varas iestādes universitāti slēdza.

Nacistu režīma apstākļos Veronika un Valentīns nevarēja salaulāties, jo Veronika bija vāciete, bet Valentīnam bija Polijas pilsonība. Viņi salaulājās tikai pēc kara Mondzē pilsētiņā, Austrijā.

Mickēviču un Doļenko ģimenes, kā arī Pjotra Jakobi māsas Anastasija Armaderova (1882–1973) un  Elizabete  Jakobi (1885–1974), kuras nacisti bija izveduši no Puškinas (Carskoje Selo), īrēja istabiņas austriešu ģimenē  gleznainajā Mondzē, dzīvoja pusbadā. Vēlāk Pjotra Jakobi māsas nokļuva amerikāņu iekārtotajā pārvietoto  personu veco ļaužu namā Birhelgutā, tur bija labi apstākļi,  inteliģenta sabiedrība; tur ierīkotajā mājas baznīcā abas māsas dziedāja dievkalpojumos. 1950. gadā pēc mātes māsas dēla  Fjodora Bodstrēma (admirāļa Ivana Bodstrēma dēla) lūguma viņas devās uz ASV un apmetās Ņujorkā, vēlāk – Sīklifas pilsētā, kur dzīvoja daudzi krievi; māsu pēdējais  patvērums bija Aleksandras Tolstojas nodibinātais veco ļaužu pansionāts Najakas pilsētā (Ņujorkas štatā). Savu atdusas vietu  viņas atrada – Novo-Divejevo kapsētā.

Citāds liktenis piemeklēja Valentīna Doļenko tēvu un viņa māsas vīru, kuri palika Poznaņā, viņi nokļuva GULAG nometnē.

Veronika un Valentīns Doļenko emigrēja uz ASV piecdesmito gadu sākumā. “Savu dzīvi  Amerikā viņi iesāka ar grūtu darbu: viņi  strādāja par kalpotājiem bagātā ģimenē, kura bija atsūtījusi viņiem uz Austriju garantijas vēstuli par pelnīšanas iespējām, tādas ziņas bija nepieciešamas imigrācijas vīzas iegūšanai. Taču viņi tāpat kā daudzi, kad bija atstrādāts noteiktais termiņš, nostājās uz savām kājām. Veronika (Goņečka) atklāja sevī pedagoģes talantu un, iemantodama studentu mīlestību, sekmīgi mācīja krievu valodu, sākumā Jeilas, vēlāk – ne mazāk prestižajā Prinstonas Universitātē.

2013. gada jūnijā tika svinēta viņas deviņdesmitā dzimšanas diena. Svinības notika   Amerikas Pareizticīgo baznīcas Prinstonas draudzē, parādot  pienācīgo cieņu viņas darbam baznīcas izgreznošanā. (Ludmilas Flamas grāmatas “Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания” 177. lappusē.)

Valentīns Doļenko ASV strādāja par grāmatvedi; neilgi pirms vīra aiziešanas  no dzīves 1997. gadā Veronika Doļenko aizgāja pensijā, kļuvusi atraitne, viņa turpina dzīvot savā mājā Prinstonā, Ņūdžersijas štatā (2018. gada ziņas).

   Ludmila Flama

Informācijas avoti:

Людмила Флам. Правовед П.Н. Якоби и его семья. Воспоминания. – Москва: Русский путь, 2014.

Денис Мицкевич. Преломления эмигрантского опыта. – Grāmatā: Судьбы поколения 1920–1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания. Редактор-составитель Людмила Флам. – Москва: Русский путь, 2006.