Daugavpils cietoksnis

Daugavpils cietoksnis – vienīgais 19. gadsimta sākuma cietoksnis Baltijā. Cietoksni sāka būvēt 1810. gadā pēc kara ministra Mihaela Barklaja de Tolli (1761-1818) oficiālā lūguma. 1812. gadā tas kļuva par ievērības vērtu šķērsli Napoleona karaspēka ceļā. 1813. gadā cietokšņa būvniecība turpinājās, taču tas vairs nekad netika izmantots karadarbībā.

Daugavpils cietoksnis ir II klases fortifikācijas būve, kas atrodas abos Daugavas upes krastos Daugavpils pilsētā (kādreiz – Dinaburga Krievijas impērijas Vitebskas guberņā). Tā ir viena no nedaudzajām šāda veida fortifikācijas būvēm, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām un kurai ir gandrīz vai 200 gadu sena vēsture.

Cietokšņa celtniecību uzsāka pēc imperatora Aleksandra I rīkojuma 1810. gadā, kara ar Napoleonu priekšvakarā. Galvenais mērķis bija nostiprināt Krievijas impērijas rietumu robežas un piesegt pārceltuvi pāri Daugavai. Būvarbus vadījis Saksijas izcelsmes vācu fortifikācijas inženieris, ģenerālmajors Jegors Hekels (vācu: J. F. Heckel; 1764–1832), kurš jau iepriekš bija izvēlējies vietu cietokšņa būvēšanai un sagatavojis projektu. Tā paša gada pavasarī tika atsūtītas karaspēka daļas, un būvdarbi izvērtās plašā frontē.

Jāatzīmē, ka šajā pašā vietā 1577. gada augustā, Livonijas kara laikā, cara Ivana IV Bargā karaspēks bija uzbūvējis skansti (lauka pagaidu nocietinājumu), kurai tika dots valdnieka vārds. Būvei, kas atradusies Šuņicas upes grīvā (kura savieno Šuņezeru ar Daugavu), bija jāuzņemas aizsargfunkcijas pussabrukušās Dinaburgas pils vietā, kas stāvēja 19 kilometrus tālāk - upes augštecē.

Saskaņā ar projektu, Dinaburgas / Daugavpils cietoksnis bija vienots aizsardzības komplekss Daugavas krastos: kreisajā pusē – Priekštilta nocietinājums, labajā pusē – fortifikācijas nocietinājuma pamatdaļa. Abas šīs daļas savienoja peldošais tilts. Jaunā cietokšņa celtniecībā 1810. gadā izmantoja 10 tūkstošus, bet nākamgad –15 tūkstošus karavīru un 2 tūkstošus vīru-meistaru no Vitebskas guberņas. Cietoksni plānoja uzbūvēt trīs gadu laikā.

Сietoksni bija paredzēts apbruņot ar 595 lielgabaliem, no tiem 110 – izvietot Priekštilta nocietinājumā. Tāpat bija paredzēts, ka pēc štata cietoksnī dienēs 4500 militārpersonu miera laikā un 7000 – kara laikā. Tostarp – 500 strēlnieku, kas bruņoti ar smagām šautenēm – štuceriem, un 200 vieglie kavalēristi – sakariem.

Pirms Napoleona iebrukuma Krievijā Dinaburgas / Daugavpils cietoksnis bija uzcelts aptuveni līdz pusei, tomēr 1812. gadā to varonīgi aizstāvējis Krievijas karaspēks un atstājis cietoksni tikai pēc gandrīz vai divu nedēļu ilgām kaujām. Aizsardzību turējuši nedaudz vairāk kā 2500 karavīru, kuriem bija 80 lielgabali. “Drošsirdīgais garnizons..,” šādi Mihaels Barklajs de Tollijs raksturojis cietokšņa aizstāvju varoņdarbu, “es nekad nebiju iedomājies, ka Dinaburgas priekštilta nocietinājumu varētu aizstāvēt pret pretinieka pārspēku ilgu laiku.” Pieminot Dinaburgas aizstāvju piedalīšanos tajā karā, tika uzbūvēta strūklaka-piemineklis “Krievu ieroču slava” (veidota no trim 12-mārciņu lielgabaliem), kuru uzstādīja cietokšņa skvērā. Piemineklis arī tagad ir 1812. gada kara varoņu drosmes un izturības simbols.

Pēc šīm kaujām saglabājušos nocietinājumus demontējuši un nopostījuši Francijas armijas karavīri, tomēr tūlīt pēc kara ar Napoleonu beigām cietokšņa celtniecība tika atjaunota. Būvdarbu veikšanai 1813. gada 12. martā pēc ķeizara Aleksandra I rīkojuma tika nodibināta īpaša Celtniecības komiteja ar itāļu izcelsmes Rīgas kara gubernatoru marķīzu Filipu Pauluči (1779-1849) priekšgalā. Komitejas sastāvā bija cietokšņa komandants ģenerālmajors Gavrila Ulanovs (1753-1819), cietokšņa būvdarbu vadītājs ģenerālmajors Jegors Hekels un inženieru komandas komandieris apakšpulkvedis Rozenmarks. Sākumā, atjaunojot cietoksni, izmantoja arī vairāk nekā divu tūkstošu franču karagūstekņu darbu. Daugavpils cietokšņa atjaunošanas nepieciešamība tika skaidrota ar aizsardzības būves stratēģisko stāvokli jebkura potenciālā pretinieka ceļā, kas dotos no Rietumeiropas virzienā uz Sanktpēterburgu.

Cietokšņa svinīgā iesvētīšana notika 1833. gada 21. maijā/2. jūnijā imperatoram Nikolajam I klātesot. Tika veikts krusta gājiens no garnizona pareizticīgo baznīcas pa citadeles vaļņiem. Līdz 1878. gadam būvdarbi bija pabeigti.

Arhitektoniski Daugavpils cietoksnis tika risināts kā nocietināta pilsēta: tās ovālā teritorija sazarojās lielos kvartālos, kurus ierobežoja cietokšņa ielas: galvenās ielas – 21 metru platas, un otršķirīgās –10 metrus platas. Centrā tika izvietots kvadrātveida karavīru parādes un apmācības laukums (150 x 150 m). Nedaudz tālāk no šā laukuma atradusies Jēzus biedrības (jeb Jezuītu ordeņa) kolēģija un 1737.–1746. gadā jezuītu būvētā Svētā Apustuļa Tadeja katoļu baznīca ar izteiksmīgu barokas stila fasādi. Sakarā ar cietokšņa būvniecības plāniem, Inženieru resors atpircis no jezuītiem viņiem piederošās zemes, ēkas un mūra baznīcu par 300 tūkstošiem rubļu. Vēlāk katoļu baznīca tika iesvētīta par garnizona pareizticīgo dievnamu, kas nosaukts par godu Kristus Piedzimšanai (kulta celtne daļēji tika iznīcināta 1944. gadā, bet 1958. gadā pilnībā demontēta).

Apbūvei paredzētā teritorija cietokšņa iekšienē tika sadalīta divdesmit kvartālos, turklāt šeit drīkstēja celt tikai mūra ēkas. Visu ierādīto platību apbūvēja ar divu un trīsstāvu būvēm. Šeit tika uzceltas kazarmas, komandējošā sastāva dzīvojamās mājas un civiliedzīvotāji nami, hospitālis 500 gultas vietām, štāba ēka, komandanta māja, inženierarsenāls un artilērijas arsenāls, kā arī 1816. –1830. gadā uzstādīti četri cietokšņa vārti pēc vācu izcelsmes Krievijas arhitekta Aleksandra Štauberta (1780-1843) projektiem. Vārti tika izrotāti ar dekoratīvām detaļām, kas raksturīgas vēlīnajam klasicismam.

Citas celtnes aiz cietokšņa mūriem tika risinātas krievu ampīra stilā, līdzdaloties ievērojamam krievu arhitektam Vasilijam Stasovam (1769-1848). Izteiksmīgi ir noformētas iebrauktuves cietoksnī uz galvenā vaļņa. Tās tika nosauktas par godu imperatoram – Aleksandra vārti, un par godu viņa trim dēliem – Nikolaja, Mihaila un Konstantīna vārti. Dienvidu un rietumu vārtu dekorā ir izmantoti ēģiptiešu arhitektūras un neogotikas stila motīvi (pēc Prūsijas cietokšņa Koblencā vārtu parauga). Virs iebrauktuvēm tika novietotas ikonas, kuras nakts laikā izgaismotas ar laternām. Ieejas cietoksnī rotāja Krievijas impērijas čuguna ģerboņis (divgalvainais ērglis, vainagots ar imperatora kroni) un čuguna helebardes (jeb āvas - abpusēji asi cirvji garā kātā).

No fortifikācijas mākslas viedokļa interesi izraisa galvenā vaļņa un septiņu bastionu akmens bluķiem apšūtas eskarpa sienas, kā arī ravelīni un kazemāti ar izturīgām ķieģeļu velvēm. Zināms, ka 1819. gadā bija notikušas pēc ģenerāļa I. Kļimenko projekta būvētās galvenā vaļņa eskarpa sienas (kas tika celta gandrīz 8 gadus) izturīguma pārbaudes. No 140 m attāluma ar trim lielkalibra lielgabaliem tika raidīti 14 šāvieni uz noteiktu vietu. Bojājumiem bija tikai ārējs raksturs, nogruvums nenotika. Tāpēc visi 5154 metrus garie nocietinājumi līdz 1827. gadam tika būvēti pēc šī projekta, par ko liecina pie galvenā vaļņa eskarpa sienas uzstādītā granīta plāksne upes pusē.

Daugavpils cietokšņa galvenā vaļņa fortu, kaponieru, bastionu un tiltu celtniecībā piedalījušies pazīstami krievu kara inženieri: Baturins, Snitko, Stavickis, Brains un citi. Viņu vārdi ir iekalti uz plāksnēm, kas iemontētas nocietinājumu sienās.

Cietokšņa būvniecībā tika izmantoti vairāki novatoriski risinājumi. Cita starpā jāatzīmē arī dambis, kas joprojām pasargā Daugavpili no plūdiem. Tas ir būvēts pēc Pāvela Meļņikova (1804-1880) - nākamā pirmā Krievijas satiksmes ceļu ministra — projekta. Kopš 1826. gada, kad Krievijas Senāts pieņēmis lēmumu galveno Vīnes ceļa traktu virzīt nevis caur Druju, bet gan cauri Dinaburgai/ Daugavpilij, cietoksnī bieži sāka apmesties Krievijas ķeizars un viņa ģimenes locekļi. Imperators te uzturējies pat 2-3 reizes gadā. Viņam cietokšņa komandanta nama trešajā stāvā bija iekārtota tā sauktā “Ceļa pils”. Tā joprojām ir labā stāvoklī.

Ar dienestu Dinaburgas / Daugavpils cietoksnī ir saistīti daudzi Krievijas un Latvijas ievērojamu darboņu vārdi. Taču cietoksnis dažādos gados kalpojis ne tikai kā aizsardzībai paredzētais nocietinājums, bet arī kā politieslodzīto novietne. Pēc 1825. gada sacelšanās Senāta laukumā apspiešanas, šajās sienās mūža ieslodzījumu izcietis vācu izcelsmes krievu dzejnieks un dekabrists Vilhelms Kihelbekers (1797-1846) - pasaulslavenā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (1799-1937) jaunības draugs un domubiedrs. Šeit savas dienas aiz restēm pavadījis atentāta dalībnieks pret imperatoru Aleksandru II – literāts un revolucionārs-“narodņiks” Nikolajs Morozovs (1854-1946).

1893. gada 14./26. janvārī saskaņā ar imperatora Aleksandra III dekrētu pilsēta mainījusi nosaukumu no Dinaburgas uz Dvinsku, un cietoksnis ieguvis Dvinskas nosaukumu. 1897. gadā, sakarā ar to, ka nocietinājumi bija morāli novecojuši, cietokšņa statuss tika pazemināts līdz cietokšņa-noliktavas kategorijai.

Pirmā pasaules kara laikā šeit atradās Dvinskas kara apgabala štābs, kara hospitālis. 1915. gada rudenī vācu karaspēks sāka uzbrukumu pilsētai, bet krievu daļas, balstoties uz cietoksni, ienaidnieka karaspēka uzbrukumu apturēja un veiksmīgi noturēja aizsardzību divu gadu laikā. Pēc tam, kad 1918. gada 3. martā lielinieki bija parakstījuši miera līgumu Brestļitovskā, Dvinskas cietoksnis tika atstāts un pretinieka karaspēks, nesastapis pretošanos, iegājis pilsētā.

Drīzumā pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas, kad 1920. gadā pilsētu atbrīvoja no lieliniekiem, tā ieguva Daugavpils vārdu, un attiecīgi cietoksnis tiek saukts par Daugavpils cietoksni. No 1920. līdz 1940. gadam šajā teritorijā tika izvietoti Latvijas armijas Zemgales divīzijas pulki.

Nacistu okupācijas laikā Daugavpils cietoksnī atradās padomju karavīru koncentrācijas nometne Štalags-340. Tajā divus mēnešus apcietinājumā pavadījis Tatarstānas tautas dzejnieks Musa Džalils (1906-1944), kurš pēc nāves tika atzīts par Padomju Savienības varoni. Otrā pasaules kara laikā Priekštilta nocietinājumā nacisti izveidoja ebreju geto. Laikā no 1941. līdz 1944. gadam šeit tika iznīcināti vairāk nekā 165 tūkstoši cilvēku.

Pēc Otrā pasaules kara Daugavpils cietoksnī atradušās 308. Latviešu strēlnieku divīzijas daļas. Kopš 1948. gada šeit atradusies Jāņa Fabriciusa Daugavpils Augstākā kara aviācijas inženieru skola. 1993. gadā tā tika likvidēta.

1998. gadā Daugavpils cietoksnis tika nodots Latvijas Valsts nekustamā īpašuma aģentūras bilancē. Patlaban šim lieliskajam 19. gadsimta pirmās puses arhitektūras ansamblim ir nepieciešami kompleksi restaurācijas darbi.

Oļegs Puhļaks

См.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010.

Saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas

Informācijas avoti:

1. Львов И.Н. Крепость–склад Двинск. – «Двинский листок», 1915 г.

2. Казак В.В. Даугавпилсская крепость: история и легенды от средневековья до наших дней: исторический очерк. Издание ВВАИУ ПВО. Д. 1987. С. 91.

3. Роткирх В. Воспоминания Теобальда. – Провинциальный альманах «Hronos». № 2, 2003. С.86-99.

4. Гартованова С. Даугавпилсская крепость сдается… Кто победитель? – Газета «Час».№ 137 от 13.07. 2003.

5. О.Н. Пухляк. Динабургская крепость в вихре 1812 года (эпизод из истории крепости). Журнал «Baltfort». – №№ 1(02)-3(04) 2008.

6. Ceļvēdis pa Daugavpils cietokšņa vēstures takām. Вuklets. D. 2005.16. lpp.