Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca Rīgā. – Brīvības iela 56.

Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcas pamatakmens tika ielikts 1820. gada 29. aprīlī tagadējā Brīvības ielā 1812. gadā nodedzinātā Vissvētās Dievmātes ikonas „Dzīvudarošais Avots” dievnama vietā. Baznīcas celtniecība notika pēc Rīgas ģenerālgubernatora marķīza Filipa Pauluči (Filippo Paulucci, 1779–1849) lūguma, atzīmējot uzvaru pār Napoleonu. Tās būvniecībā piedalījās tirgotāji: Pāvels Gračovs, Mihails Bodrovs un Mihails Popadjins. Darbus veica labākie namdaru un kokgriezēju meistari.

1825. gada 31. oktobrī jaunuzbūvēto baznīcu iesvētīja imperatora Aleksandra I (1777–1825, Viskrievijas imperators no 1801. līdz 1825. gadam) Debesu aizbildņa lielkņaza Ņevas Aleksandra vārdā. Dievnams tika uzbūvēts par ziedojumiem un kroņa atvēlēto naudu. Projekta autora vārds nav zināms. Tomēr pastāv uzskats, ka baznīcas tipveida projekta piesaisti vietai un koriģēšanu veicis Vidzemes guberņas arhitekts Kristians Frīdrihs Breitkreics (Christian Friedrich Breitkreutz, 1780–1820).

Dievnamu būvēja no koka, bet 1852. gadā tas no ārpuses un iekšpuses tika apmests. Ārējās sienas nemainīgi tika krāsotas dažādos dzeltenas krāsas toņos. Baznīca ir apļveida, rotondas formas celtne ar priekštelpām trijās pusēs. Dievnama būvētāji precīzi ievēroja seno tradīciju novietot altāri austrumu pusē. Taču Rīgas centrālo ielu novietojums diktēja to, ka, ienākot baznīcā, mēs nokļūstam nevis tās galvenajā daļā, bet kreisajā spārnā. Vienīgais lielais kupols, kas kopā ar luktām sasniedz diametrā 11 metrus, balstās uz 12 kolonnām (Dievnama vidū). No Vissvētās Dievmātes ikonas „Dzīvudarošais Avots” baznīcas jaunais Dievnams mantoja dažas senas ikonas (svētbildes). Sākotnēji atsevišķa zvanu torņa nebija, to uzbūvēja 1863. gadā.

Draudzes locekļu vidū bija daudz turīgu Rīgas iedzīvotāju un augstākajām kārtām piederīgo, tāpēc Dievnamam ziedoja unikālas ikonas (svētbildes), retas grāmatas un citus vērtīgus priekšmetus. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā sakarā ar frontes tuvošanos un evakuāciju tika izvestas uz Krieviju dažas ikonas (svētbildes) un baznīcas piederumi, kas vēlāk pazuda. Tomēr XX gadsimta karu gaitā ēka necieta, baznīca nekad netika slēgta.

Padomju varas laikā dievnamu iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā XIX gadsimta pirmā ceturkšņa krievu baznīcu arhitektūras pieminekli. Dievnamu vairākkārt pamatīgi remontēja, tajā skaitā arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

No pazīstamiem garīdzniekiem baznīcā kalpojuši:

No 1854. līdz 1904. gadam  – tēvs Aleksijs Ščelkunovs (1826–1904).

No 1891. līdz 1917. gadam – tēvs Vasilijs Berjozskis (1860–?).

No 1904. līdz 1918. un no 1920. līdz 1944. gadam – tēvs Nikolajs Perehvaļskis (1873–1966).

No 1918. līdz 1921. gadam –  hieromūks (priesteris-mūks) Sergijs (Povorozņiks, 1866–1943).

No 1937. līdz 1941. gadam un 1944. gadā – tēvs Aleksijs Ionovs (1907–1977).

No 1942. līdz 1944. gadam – diakons, no 1944. līdz 1945. gadam – protodiakons, no 1965. līdz 1968. gadam – garīdznieks Simeons Varfolomejevs (1904–1971).

No 1944. līdz 1954. gadam – tēvs Nikolajs Makedonskis (1865–1954).

No 1948. līdz 1949. gadam –  tēvs Vladimirs Jansons (1899–1987).

1965. gadā –  tēvs Nikolajs Šenroks (1888–1965).

Dažādos laika periodos pēc 1963. gada  tēvstt – tēvs Georgijs Tailovs (1914–2014);

No 1973. līdz 2008. gadam – tēvs Pēteris Smikovskis (1927–2009;

No 2008. līdz 2009. gadam – hieromūks (priesteris-mūks), no 2009. līdz 2012. gadam igumens Jānis (Sičevskis (1978), tagad Jelgavas bīskaps).

No 2002. līdz 2020. gadam – tēvs Valērijs Krastiņš (1949–2020).

Informācijas avoti:

1) Сайт Латвийской Православной Церкви: http://pravoslavie.lv/index.php?newid=167&id=41

2) Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А. В. (конс.). Рига, 2017. С. 295-300.

3) Православные святыни Латвии. Культурно-исторический путеводитель по храмам, монастырям и святым местам. Авдевич О., Захарьят Н. (сост.). Рига, 2021. С. 16-19.

4) Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). Гапоненко А. В. (ред.). Рига: Институт европейских исследований, 2010. С. 61-62.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis