Stepans Kirillovs

Stepans (Stefans) Kirilovs (1877. g. 11./23. jūlijā Daugavpilī, Vitebskas guberņā, Krievijas impērijā – 1960.g.8. jūnijā Rīgā, Latvijas PSR) – vecticībnieku sabiedriskais darbinieks, Krievijas IV Valsts domes un Latvijas Republikas Saeimas deputāts, Latvijas zemkopības viceministrs (ministra biedrs), uzņēmējs, skolotājs. Savā garajā un notikumiem bagātajā dzīvē izpildījis vēl daudzus citus amatus un darbus. Kā norādīts nekrologā, bijis „sabiedriskais darbinieks – pomorietis ar visai plašu un daudzveidīgu darbošanās loku”.

1894. gadā S. Kirilovs pabeidza Daugavpils sešgadīgās pilsētas skolas pilnu kursu un 1895.–1896. gadā mācījās Daugavpils telegrāfistu skolā. No S. Kirilova dzīves laikā publicētās biogrāfijas vēl zināms, ka 1908. gadā viņš Jēkabpilī nokārtojis skolotāja eksāmenu, bet 1913.–1914. g. bijis Tautas universitātes lekciju klausītājs lauksaimniecības priekšmetos Sanktpēterburgas kvartālā „Soļanoj gorodok”. Atsevišķi autori norādījuši, ka viņš vēl mācījies atslēdznieka un kalēja arodu, bet Jēkabpilī līdztekus skolotāja eksāmena kārtošanai mācījies arī kooperācijas zinības un grāmatvedību un vēl apguvis ugunsdzēsēja amatu. Taču 1914. gada uzziņu krājumā par IV Valsts domes locekļiem, kurā ar № 161 atzīmēts S. Kirilovs, izglītības ailē norādīts, ka viņš beidzis zemākās pakāpes pilsētas skolu. Tomēr, pateicoties izcilajām no dabas dotajām spējām, S. Kirilovs izcēlās ar redzesloka plašumu un, kā tagad mēdz sacīt, taisīja spīdošu karjeru, sekmēja vecticībnieku izglītības līmeņa celšanu un viņu saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanos. S. Kirilovam bija spilgti izteikta tieksme pēc sabiedriskās darbības.

No 1899. līdz 1912. gadam S. Kirilovs enerģiski un nenogurdināmi strādāja sabiedriskajā sfērā: bija Daugavpils pilsētas domnieks, apriņķa, vēlāk guberņas zemstes deputāts; ieņēma Daugavpils sīkpilsoņu vecākā (stārasta) amatu, bija Daugavpils apriņķa zemstes valdes loceklis un priekšsēdētāja vietnieks, Daugavpils sabiedriskās bankas uzskaites komisijas loceklis un uz laiku pildīja arī šīs bankas direktora biedra (vietnieka) pienākumus. S. Kirilovs bija Daugavpils nacionālās krievu savstarpējās kredītsabiedrības galvenais organizētājs un tās padomes priekšsēdētājs, kā arī Daugavpils tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības dibinātājs un padomes loceklis. Šajā laika posmā S. Kirilovs četrus gadus bija pasniedzējs Daugavpils vīriešu divklasīgajā vecticībnieku draudzes skolā. Viņš bija viens no 1907. g. dibinātās Daugavpils vecticībnieku brālības organizētājiem un vēlāk goda loceklis.

1909. gadā S. Kirilovs kā Daugavpils vecticībnieku delegāts tika nosūtīts uz I Viskrievijas kristiešu-pomoriešu koncilu, kas notika Maskavā. Koncilā viņu kopā ar vecticībniekiem daugavpilieti Grigoriju Romanovu (1872–1942) un rīdzinieku Aņisimu Voloviču (1865–1946) ievēlēja skolu komisijā. 1912. gadā S. Kirilovs Maskavā piedalījās II Viskrievijas kristiešu-pomoriešu baznīcas koncila darbā jau kā amatpersona (skolu komisijas loceklis). Koncils atbalstīja S. Kirilova un Ļeva Murņikova (1882–1945) sastādītās „Пособие к изучению славянской азбуки” („Slāvu ābeces apgūšanas mācību grāmatas”) izmantošanu vecticībnieku-pomoriešu skolās un dievnamos. Līdz pat šim laikam vecticībnieki un viņu bērni apgūst baznīcslāvu valodu pēc šīs mācību grāmatas.

1911. gadā Koncila izveidotā Skolu komiteja, kas sastāvēja no Latvijas vecticībniekiem, un Daugavpils vecticībnieku brālība sarīkoja Daugavpilī Viskrievijas vecticībnieku-pomoriešu kongresu tautas izglītības jautājumos. S. Kirilovu ievēlēja par vienu no šī kongresa priekšsēdētāja vietniekiem, un viņš uzstājās kongresā ar referātu.

1912. gadā S. Kirilovu no Vitebskas guberņas ievēlēja par Krievijas Valsts domes IV sasaukuma deputātu, viņš strādāja budžeta komisijā un bija vecticībnieku lietu komisijas sekretārs, kā arī ieņēma vēl citu komisiju locekļa amatus.

Pienāca 1914. gads, un sākās Pirmais pasaules karš. S. Kirilovs – ievērojamais vecticībnieku sabiedriskais darbinieks, Valsts domes deputāts, nebūdams padots karaklausībai, brīvprātīgi devās uz fronti. Arī šeit izpaudās viņa patriotisms un izcilais organizatora talants. Karpatos, Galīcijā, Rumānijā un citās vietās, pārstāvot Viskrievijas nacionālo savienību, kā tās pilnvarotā palīgs, vēlāk vienības priekšnieks, viņš bieži zem artilērijas, šauteņu un ložmetēju uguns sniedza palīdzību ievainotajiem un slimajiem karavīriem, apkalpoja apvienoto jātnieku korpusu. S. Kirilovs organizēja pārsiešanas punktus, kurus kavalērijas uzbrukuma gadījumā varēja izvērst un novākt triju minūšu laikā. Vēlāk viņa pārziņā atradās Viskrievijas nacionālās savienības frontes priekšējo līniju visa sanitārā transporta vienību un vilcienu, kā arī epidemioloģisko hospitāļu tehniskā daļa. Par pašaizliedzīgu darbu frontes priekšējās līnijās S. Kirilovs tika apbalvots ar Sv. Jura krustu un citiem apbalvojumiem. No 1918. līdz 1921. gadam S. Kirilovs ar ģimeni atradās Krievijas dienvidos. Arī šajos apstākļos viņa zināšanas, pieredze un nevaldāmā enerģija atrada sev pielietojumu. Berdjanskā S. Kirilovs bija pilsētas valdes loceklis un uz laiku izpildīja pat pilsētas galvas pienākumus, organizēja „Berdjanskas vīndaru kooperatīvo sabiedrību”, „Berdjanskas vecticībnieku patērētāju biedrību” u.c. Šajos gados viņam gan sarkanie, gan baltie vairākkārtīgi piesprieda nošaušanu, un katru reizi, pateicoties dabas dotajai atjautībai un nesatricināmajam mieram viņam izdevās izglābties. 1919. gadā viņš kopā ar ģimeni evakuējās uz Kubaņu, kur tāpat nepalika nomaļus no sabiedriskās darbības.

1921. gadā S. Kirilovs kopā ar savu ģimeni atgriezās Latvijā, savā dzimtajā Daugavpilī, kur tūdaļ pat aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē: tika ievēlēts par Daugavpils pilsētas domes deputātu un domes revīzijas komisijas priekšsēdētāju. Taču visvairāk viņu interesēja Latvijas vecticībnieku problēmas. Jau 2. Vecticībnieku kongresā, kas notika Rēzeknē 1921. gada 10. decembrī, S. Kirilovu ievēlēja Latvijas Vecticībnieku Centrālajā komitejā. Pēc tam S. Kirilovs vairākkārtīgi tika ievēlēts par Vecticībnieku centrālkomitejas locekli un divas reizes viņu ievēlēja par tās priekšsēdētāju.

XX gadsimta 30. gados vecticībnieki veidoja vairāk nekā 40 % no Latvijas krievu tautības iedzīvotāju kopskaita. Vecticībnieku centrālkomiteja centās aizstāvēt vecticībnieku intereses valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, aizstāvēja vecticībnieku kopienu tiesības lietot krievu valodu. 1922. gada rudenī tai izdevās panākt sava deputāta – Meletija Kaļistratova ievēlēšanu Saeimas sastāvā. Taču šajā pārstāvniecības orgānā izveidojušās pretrunas noveda pie šķelšanās vecticībnieku vidū. 1929. gadā S. Kirilovs un viņa piekritēji izveidoja jaunu organizāciju – Latvijas Vecticībnieku koncilu un kongresu padomi. Ievērojamāko Padomes atbalstītāju vidū bija Ivans Zavoloko (1897–1984), Arsēnijs Formakovs (1900–1983), Ivans Jupatovs (1865–1944).

Šajos gados S. Kirilovam izveidojās stipra draudzība ar I. Zavoloko, kurš bija viņa domubiedrs vecticībnieku jaunatnes reliģiskās un krievu nacionālās izglītošanas jautājumos. Pateicoties S. Kirilova enerģijai no 1930. gada 7. decembra līdz 1931. gada 4. janvārim Daugavpilī pirmo reizi vecticības vēsturē Latvijā notika reliģiski izglītojošie kursi. Kursanti noklausījās 165 lekcijas, neskaitot pārrunas un praktiskos darbus. Šo kursu lektoru vidū bija I. Zavoloko, Ļ. Murņikovs, P. Fadejevs, A. Smoļakovs, K. Jeršova, A. Formakovs u.c.

S. Kirilovs bija laikraksta „Старообрядческий вестник” („Vecticībnieku Vēstnesis”), žurnālu „Вестник Совета старообрядческих Соборов и съездов в Латвии” („Latvijas Vecticībnieku Koncilu un Kongresu Padomes Vēstnesis”) un „Старообрядческий мир” („Vecticības Pasaule”) izdevējs.

1928. gadā S. Kirilovs uzvarēja Latvijas Republikas III Saeimas vēlēšanās un kļuva par deputātu Zemgales vēlēšanas apgabalā no Pareizticīgo un vecticībnieku vēlētāju bloka saraksta. Vienlaikus kopā ar viņu par Saeimas deputātu no šī bloka ievēlēja arhibīskapu Jāni Pommeru. 1930. gadā S. Kirilovu iecēla Latvijas zemkopības viceministra (ministra biedra jeb vietnieka) amatā.

Visplašāko popularitāti Latvijas krievu tautības iedzīvotāju vidū S. Kirilovam atnesa viņa darbība lauksaimniecības un kredītsabiedrību kooperatīvu tīkla veidošanā. Pateicoties viņa pūliņiem un organizatora spējām, Latgalē no 1922. gada vecticībnieku vidū sāka parādīties kooperatīvu organizācijas un krājaizdevu biedrības. 1931. gadā visā Latvijā tikai tādu vien, kurās viņš bija viens no to dibinātājiem vai valdes priekšsēdētājs, jau bija ap 20.

Visus dzīves pavērsienus S. Kirilovs uzņēma mierīgi, kā kristietim pienākas. 30. gadu beigās viņš dzīvoja Rīgā, strādāja par rēķinvedi Latvijas labības birojā un nodarbojās ar sev mīļo dārzkopību. Ar tādu pašu mieru un rakstura stingrību viņš sagaidīja 40. gadus, kas viņa ģimenei atnesa milzīgas likstas un zaudējumus. Otrā pasaules kara beigās viņa radiniekus evakuēja uz Vāciju, un viņiem sekoja arī S. Kirilovs ar savu dzīvesbiedri. Viņi tika nometināti nelielā pilsētiņā, kuru 1945. gada pavasarī ieņēma padomju karaspēks, un S. Kirilovs pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā.

Nebija viegli pēc 68 nodzīvotiem gadiem atkal sākt visu no nulles, taču S. Kirilovs to visu uzņēma ar kristieša mieru, atzīstot, ka jebkura vara nāk no Dieva. Viņš dzīvoja komunālā dzīvokļa nelielā istabiņā, saņēma niecīgu pensiju un nēsāja „bijušā” zīmogu. Tas arī bija viss, uz ko varēja cerēt tajā laikā Stepans Kirilovs – bijušais Krievijas Valsts domes un Latvijas Republikas Saeimas deputāts, ievērojams vecticībnieku sabiedriskais un politiskais darbinieks.

Stepans  Kirilovs miris 1960. gada 8. jūnijā pēc ilgstošas un smagas slimības, apbedīts Rīgā Ivana kapsētā.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Фейгмане Т.Д. Депутаты-старообрядцы в Латвийском Сейме. – Русские в Латвии. Вып. 3. Из истории и культуры староверия. – Рига: СОЛ, 2002, с. 183-205.;

Жилко А.Н. С.Р. Кириллов как издатель журнала «Старообрядческий мир» - Календарь ДПЦ на 2003 год, с. 70-74;

Иванов Ил.И. Деятель общественной русской жизни. – Выдающиеся русские латвийцы. – Рига “IK ZORIKS”, 2008, с. 84-85;

Мекш Э.Б. Кириллов С.Р. – Староверие Балтии и Польши. – Вильнюс, Aidai, 2005, с. 204-205.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis