Salaspils memoriālais ansamblis nacisma upuriem
Salaspils memoriāls Latvijā - Rīgas novads
Šeit vaid zeme
A. Bedenko foto
Rīgas-Daugavpils šosejas 18-tajā kilometrā sākas ceļš, kas ved uz to vietu, kur Otrā Pasaules kara laikā atradās Salaspils koncentrācijas nometne. Koncentrācijas nometņu kompleksa asiņainā vēsture šajā apkārtnē sākās 1941. gada oktobrī, kad nacisti to uzbūvēja, izmantojot pašu ieslodzīto darbaspēku. Tikai celtniecības gaitā vien nomira aptuveni pieci tūkstoši cilvēku. Vācu-fašistisko iebrucēju un viņu līdzdalībnieku ļaundarību noteikšanas un izmeklēšanas Ārkārtējās Valsts Komitejas ( kriev. - Чрезвычайная Государственная Комиссия по установлению и расследованию злодеяний немецко-фашистских захватчиков и их сообщников) ziņojumā tika atzīmēts, ka šeit gāja bojā 56 tūkstoši mierīgo iedzīvotāju, 47 400 padomju karagūstekņu un milzīgs skaits ebreju tautības personu, kas tika atvestas no daudzām Eiropas valstīm.
Šeit nokļuvušos neuzskatīja par cilvēkiem: fiziski novārgušos un darbam nespējīgos nošāva uz vietas. Veselīgi jauni cilvēki dažu nedēļu laikā pārvērtās par kropļiem. Bads piespieda ieslodzītos rīkoties izmisīgi. Netālu atradās vecs liepu parks. Gūstekņi noplēsa mizu no visiem kokiem un to apēda. Nometnē slējās līķu grēdas; šos līķus pakāpeniski pārvietoja uz grāvi. Pazīstamais padomju dramaturgs Vsevolods Višņevskis, kas kara laikā strādāja par laikraksta «Pravda» kara korespondentu un 1944. gadā apmeklēja šo vietu, šādi aprakstīja redzēto: «Salaspils… Divu kārtu lauka tipa dzeloņstiepļu aizžogojums. Starp tām – «Bruno» spirāļu rituļi. Stūros sargtorņi, kur atradās ložmetēji. Naktīs nometnes teritoriju apsekoja prožektoru gaisma, šie stari izsitās ne tikai caur logiem, bet, likās, arī caur plānajām finiera sienām… Melna kaila zeme. Visu zāli, visas saknes – it visu pilnīgi izplūca bada cietēji ieslodzītie».
Nacisti ievietoja Salaspils koncentrācijas nometnē padomju karagūstekņus, politieslodzītos, tos, kuri izvairījās no vispārējās darba klausības; Latgales zemniekus, «partizānu pabalstītājus» no Baltkrievijas, Pleskavas un Ļeņingradas apgabaliem. Nometnē ievietoja arī Lietuvas augstākā ranga virsniekus, kuri atteicās piedalīties Vaffen SS leģiona veidošanā; dezertierus, kas bija aizbēguši no Latviešu Vaffen SS leģiona vai arī izvairījās no dienesta vācu armijā; latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībniekus. Tā, ieslodzīto vidū bija šīs kustības līderis – profesors Konstantīns Čakste, kas kara beigās gāja bojā, kad nometnes gūstekņi tika transportēti no Salaspils uz Štuthofas nometni. Veseliem sastāviem no Vācijas, Austrijas, Čehijas un citām iekarotajām Eiropas valstīm šeit veda ebreju ģimenes. Pirms nosūtīšanas hitlerieši paziņoja tiem, ka viņus ved darbos līdz kara beigām. Tika dota pavēle līdzi ņemt visas mantas, kuras tika iekrautas atsevišķi. Daudzi no ebrejiem nojauta, ka šis ir brauciens bez atgriešanās. Bērnus atņēma vecākiem un mitināja atsevišķās barakās. Mirstības līmenis bija ārkārtīgi augsts. Mazgadīgie ieslodzītie mira no organisma novājēšanas un spēku izsīkuma, jo viņiem tika noņemtas asinis ievainoto vācu zaldātu vajadzībām; pusaudži tika pakļauti izmēģinājumiem ar indīgām vielām. 1944. gadā, Padomju armijai tuvojoties Latvijas robežām, hitlerieši steidzīgi sāka slēpt noziegumu pēdas. Melni ugunskuru dūmi pastāvīgi aizklāja debesis virs Salaspils apkārtnes. Nometnes gūstekņu speckomandas sūtīja atrakt apbedījuma vietas un sadedzināt līķus, lai neatstātu pastrādāto noziegumu apliecinājumus. Pēc tam koncentrācijas nometne tika sadedzināta kopā ar visiem dokumentiem.
Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Latvijas PSR valdība pieņēma lēmumu iemūžināt Salaspils nometnes upuru piemiņu un uzcelt šeit memoriālu. Memoriāla ansamblis, kuru bija veidojuši tēlnieki Ļ.Bukovskis, J. Zariņš, O.Skarainis un arhitekti G. Asaris, O. Zakamennijs, O. Ostenbergs, I. Strautmanis, tika atklāts 1967. gadā. Memoriāla autori īstenoja savu radošo ideju, veidojot arhitektūras un tēlniecības formu sintēzi. Tā, arhitektūra spēlē šeit ne tikai telpu organizējošo un skulpturālo tēlu fona lomu, bet tai ir piešķirta arī ansambļa patstāvīgās komponentas loma, jo katrs memoriālā ansambļa elements tiek pakārtots kopējai autoru iecerei. Akmenī iemūžinātās memoriāla pamatidejas ir protests pret vardarbību, necilvēcību un karu, kā arī antifašistisko cīnītaju solidaritāte. Uzreiz pēc ceļa pagrieziena, bijušās nometnes atrašanās vietā tika uzstādīta milzīga betona siena, kuras garums sastāda 100 metrus, augstums – 12,5 metrus; viens šīs betona sienas gals ir it kā iegrimis zemē, bet otrais – pacelts uz augšu, veidojot samērā zemu trīsstūrveida ieejas ailu. Betona sienas gigantiskie izmēri un krāsa, kas krasi kontrastē ar dzīvo dabu, izsauc nomācošu iespaidu, kuru pastiprina uzraksts: «Aiz šiem vārtiem vaid zeme». Aiz vārtiem plēšas betona plāksnēm noklāts laukums ar tajā uzstādītajām figūrām. Skulptūrām, kuru augstums ir no 4,5 līdz 12 metriem, nav postamentu, tās it kā izaug no zemes. Monumentu tēmas noteiktas šādi : «Pazemotā», «Māte», «Solidaritāte», «Zvērests», «Rot Front!» un «Nesalauztais». Vienotā ansamblī kompozīciju apvieno riņķveida ceļš, tā saucamais «Ciešanu ceļš», kuru kādreiz gar barakām izbūvēja paši ieslodzītie. Ansambļa autori īpašu nozīmi piešķīra tēlu izmēriem (līdz 16 metriem), kuri darba procesā daudzkārt tika palielināti. Šie tēli ir it kā pretstatīti cilvēka dabiskajām proporcijām un kalpo Cilvēka-cīnītāja, kas nonācis drausmīgajos nebrīves apstākļos, cildināšanas un pagodināšanas idejai. Salaspils skulptūras atšķiras ar izstieptām proporcijām, postamentu trūkumu, kas arī piešķir tām īpašu savdabīgumu.
Telpā virs memoriāla teritorijas vienmērīgi skan metronoma sitienu skaņas, kas atgādīna to cilvēku siržu pukstēšanu, kuri šeit bija cīnījušies, smagi cieta un gāja bojā. Kaut gan koncentrācijas nometnes traģēdija ir acīmredzama jebkuram cilvēkam ar veselu saprātu, tomēr ne reizi vien nacionālajā presē un dažu vēsturnieku spriedumos tika izdarīti mēģinājumi savādāk interpretēt faktus. Koncentrācijas nometni centās dēvēt par paplašināto policijas cietumu un darba audzināšanas nometni. Neapšaubāmi, daudzas dokumentālas liecības par to, kas notika aiz dzeloņstiepļu aizžogojuma, ir nozaudētas. Hitlerieši, apzinādamies nodarītās pārestības, rūpīgi iznīcināja arhīvus, bet vēl joprojām ir dzīvi tie cilvēki, kuri izgāja cauri šai ellei un kuri var liecināt par nacisma noziegumiem pret cilvēcīgumu. Rūpīgu pētīšanas darbu, meklējot nacistu upuru apbedījumu vietas, veic krievu vēsturnieki un Latvijas pētnieki entuziasti. Pēdējo vidū ir jaunais vēsturnieks novadpētnieks Vlads Bogovs, pateicoties viņa centieniem 2010. gada janvārī tika atklāta fotodokumentālā izstāde «Приговоренные нацизмом. Концлагеря и лагеря военнопленных на территории Латвии в 1941-1945 гг.» („Nacisma notiesātie. Koncentrācijas nometnes un karagūstekņu nometnes Latvijas teritorijā 1941.-1945. gados”), kas tika eksponēta Maskavas Namā.
Nikolajs Surins
См.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). - Рига,2010.
Informācijas avoti:
- Энциклопедия «Рига» (Enciklopēdija „Rīga”) , Р.1989, 650.lpp.
- С. Хаенко. Лев Буковский. (S. Hajenko. Ļevs Bukovskis.) М. 1982. 17.-18. lpp.
- Памятники культуры Латвийской ССР. (Latvijas PSR kultūras pieminekļi) Р. 1968. 75.-77. lpp.
- Газета «Советская Латвия» (Laikraksts „Padomju Latvija”) №№ 228-232. 27.09-02.10. 1959.
